Latvijā

Ļeņins un Artmane nav savienojami! Saruna ar Ojāru Spārīti par pieminekļiem Rīgā13


Ojārs Spārītis
Ojārs Spārītis
Foto – Timurs Subhankulovs

Rīgā jebkurai jaunai pieminekļa vai vides objekta uzstādīšanas idejai pirms īstenošanās jāiziet apspriešanas fāze Rīgas domes Pieminekļu padomē. Skaidrs, ka padomes priekšsēdētāja amats nav tas pateicīgākais. Vadot 17 locekļu lielo sabiedrisko institūciju, kurā līdzās domē pārstāvētiem politiķiem ir arhitekti, tēlnieki, mākslas vēsturnieki, vēsturnieki, dizaineri, visbiežāk nākas meklēt vidusceļu. Turklāt padomes lēmums nemaz nav juridiski saistošs. “Vairākumā gadījumu mūs uzklausa un ar mums rēķinās,” apgalvo Pieminekļu padomes priekšsēdētājs, LZA prezidents, mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis. Amatā viņu ievēlēja šā gada septembrī, taču Spārīša kungam minētajā postenī ir vairāk nekā desmit gadu pieredze vēl no agrākajiem gadiem. Akadēmiķis pieļauj: kādam varbūt radies priekšstats, ka viņš ir “komunists, kas dzied un dejo pēc Ušakova stabules”, bet tā neesot vis.

– Uzstādīt pieminekli Rīgā nozīmē saskarties ne tikai ar mākslinieciskiem jēdzieniem, bet arī politiku un, iespējams, diplomātisko etiķeti. Kā tur atrast zelta vidusceļu?

– Katra jauna publiskas skulptūras iecere nāk ar autoru, viņa domubiedru kopīgu redzējumu par, viņuprāt, optimālāko atrašanās vietu, materiālu, formu. Diskusijā starp piedāvājumu un pilsētas gaumi, tradīciju, ko pārstāv Pieminekļu padome, veidojas dialogs. Bieži vien polemizējošs. Tomēr pasaulē nav tādas pilsētas, kurā sabiedrisko pieminekļu celtniecība attīstītos pēc noteikta, 50 vai 100 gadu, plāna. Tendences mainās atkarībā no sabiedriskajām aktualitātēm. 50. gados Rīgā bija pieminekļi Staļinam, Ļeņinam, 1965. gadā Esplanādē parādījās piemineklis Rainim, 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā oficiālās mākslas tendenču straume atkal plūda citādāk. Šajā straumē reti kad gadījās kas tāds, kas izkristu no konteksta. Un tad nāca atmodas laika lūzums. Un mūsu vēsturiskā apziņa sāka producēt iepriekšējā periodā noklusētos vēsturiski nozīmīgos momentus, cenzūras aizturētās apziņas simbolus. Pirmie desmit gadi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pagāja iepriekšējā periodā cenzēto vēstures simbolu apgūšanā – izsūtīto vagons un memoriāls represētajiem Torņakalnā, Balto krustu komplekss Meža kapos, piemineklis gaisa spēku izpalīgiem, pieminekļi Zemitānam, Padegam, Irbītem, “Bārenīte” pie Rīgas pils, ebreju memoriāli Biķerniekos, Rumbulā un daudz kas cits. Kad noplaka pieminekļos pārcelto sāpju kliedzienu vilnis, sākās nākamais posms. Sabiedrība vēlējās traumatiskās vēstures faktus redzēt pārceltus dziedinošā estētikā, līdzīgi kā redzam Zolitūdes traģēdijas piemiņas vietā, kad ir objekts ar piemiņas funkciju, bet tāds, kas necenšas vairot sāpes un apliecina dzīves enerģiju.


– Un “diplomātiskās dāvanas” Rīgai?

– Tādas parādījās jau ļoti sen. Atcerieties, kas pirms 1991. gada bija paredzēts Zaķu salā no Salu tilta virzienā uz TV torni? Tur joprojām samanāms reljefs, kuru sagatavoja, lai izvietotu visu Austrumeiropas sociālistiskās sadraudzības pilsētu dāvanas dārzkopības kultūru veidā. Tur būtu Ruses, Rostokas, Gdaņskas un citu sadraudzības pilsētu daiļdārzu sektori. Vēl Alfrēda Rubika kā pilsētas galvas laikā, krītot Berlīnes mūrim, Brēmene uzdāvināja Rīgai “Brēmenes muzikantus”. Vienalga, ko Rubiks par to domāja, viņš dāvanu bija spiests pieņemt. Priecājos, ka Rīgas gidi šo objektu jau sāk komentēt nevis tikai kā Brēmenes muzikantu pasakas versiju, bet arī kā politisku pieminekli, kas rāda, kā muzikanti caur pārplīsušo “dzelzs priekškaru” lūkojas šajā pasaules daļā. Pēc tam dāvanu maisam bija gals vaļā: Kobes pilsētas pulkstenis pie Mākslas akadēmijas, Ķīnas paviljons Kronvalda parkā. Tādā veidā atspoguļojas partnervalstu uzmanības politika, mēģinot savas zemes kultūras simbolu dāvināt draudzīgai zemei un pilsētai, ar kuru to saista diplomātiskas, politiskas un ekonomiskas saites. Te ir tas politiskais moments, kas ļoti bieži padara diplomātisko dāvanu neatvairāmu. Tā vairs nav tikai suvenīrs. Tā jau prasa cieņpilnu novietni, kas nevar būt Rīgas perifērija, jo tad diplomātiskā dāvana zaudē cienīgumu.

– Vai tas nozīmē, ka Kronvalda parka nākotne ir izšķirta?

– Kronvalda parks nekādā gadījumā nav vieta, kur apzināti koncentrēt diplomātiskās dāvanas. Tas gan, ka nepieciešams institūcijās virzīt diplomātisko dāvanu novietnes projektu. Tā būtu vieta, kurā ar cieņu pret dāvinātāju būtu iespējams veidot ko līdzīgu parkam, kas nekādā gadījumā nedrīkstētu līdzināties “Disnejlendai” vai noliktavai.

– Nez vai Rīgas centrā tādu vietu atradīsiet…

– Centrā nē, bet paskatieties uz 30 hektāru lielo Uzvaras parku Pārdaugavā! Japānas vēstniecības dāvinātās sakuras tur ir “pirmā bezdelīga”. Neesmu vēl Uzvaras parka priekšlikumu dokumentējis iesnieguma formā, taču domāju, ka Pieminekļu padomē jautājumu izskatīsim, ņemot vērā, ka pilsētas centrs jau pietiekami piesātināts. Ja Rīgas pilsēta politiski akceptēs, ka šajā teritorijā varētu veidot parka zonu ar celiņiem nākotnē saņemamajām diplomātiskajām dāvanām, tad parka plānotāji jau tagad varētu veidot tādu maršrutu, lai diplomātiskās dāvanas tur savstarpēji nekonkurētu.

– Vai uz Uzvaras parku pārvietos jau Kronvalda parkā stāvošos?

– Pieminekļu pārvietošana nekad nav laba prakse.

– Un Pēteri I ar Uzvaras kolonnu?

– Pieminekļu padome pirms vairākiem gadiem sprieda par to pārvietošanu uz Viesturdārzu. Un nesauksim Pētera I tēlu par pieminekli. Tā ir tikai jātnieka skulptūra. Piemineklis tas bija tad, kad atradās tur, kur tagad Brīvības piemineklis. Uzvaras kolonna kā arhitektonisks veidojums bez saviem tēlnieciskajiem papildinājumiem arī ir tikai vēsturisks dokuments, kas līdzīgi senās Romas drupām saturisku jēgu var iegūt tikai ar gida komentāru. Kādā veidā Pētera I tēlam parādīties vai neparādīties, jālemj Rīgas pilsētai. Tas ir pilsētas, ne jau “Teikas namu” vadītāja Jevgeņija Gomberga īpašums. Tā ir arhitektu un plānotāju darīšana. Ja viņi Pēteri I ieraudzīs Uzvaras parkā, tad tēlniecības objektam tas pāri nenodarīs. Nav viegls uzdevums izveidot parku, kurā laikmeta dokumenti runātu vēstures valodu, nevis tiktu izsmieti. Latvijas sabiedrība ir ļoti jūtīga pret vēstures simbolu raisītām emocijām. Nedod Dievs, tā sajutīs vēstures agresivitāti. Tieši tāpat jāvērtē diplomātisko dāvanu dāvinātāju emocionalitāte. Diplomātisko dāvanu parādīšanās Rīgas telpā drīzāk ir ekonomisko un kultūras kontaktu nosacīts process. Kad Uzbekistānas prezidents atklāja Ulugbeka pieminekli, caur Rīgas ostu sāka plūst Uzbekistānas kokvilna, un tā ir nauda valsts budžetā.

– Ulugbeka tēls Kronvalda parkā, ja nemaldos, tomēr ir tipveida…

– Nebūs tiesa. Tipveida nav arī Tarass Ševčenko. Ukraiņi pasaulei ir dāvinājuši aptuveni 150 Ševčenko pieminekļu modifikāciju, un tas, pēc viņu pašu ziņām, ir visvairāk tiražētais ukraiņu tēls. Gribētu atgādināt, ka Ševčenko pieminekļa atklāšanā Ukrainas premjers Jaceņuks un Latvijas valdības vadītāja Laimdota Straujuma demonstrēja abu valstu politisko draudzību. Tāpēc mani ļoti aizskāra, ka latviešu mediji tur vispār nebija pārstāvēti. It kā fakts par Latvijas un Ukrainas draudzības simbolu nebūtu uzmanības vērts! Bet Latvijas ukraiņiem Ševčenko piemineklis ir tāds pats simbols kā latviešiem Brīvības piemineklis. Latvijas ukraiņu kopiena maksāja par šo pieminekli, meklēja mākslinieku, saskaņoja visos līmeņos. Noskaņot Latvijas sabiedrību īgnai reakcijai pret šo pieminekli nozīmētu kūdīt pret Latvijā dzīvojošo ukraiņu kopienu.

– Neesmu gan latviešos manījis kādu neapmierinātību ar šo pieminekli…

– Jums vajadzētu iepazīties ar uzskatiem, kas tika izteikti Rīgas domes Pieminekļu padomes sēdē. Tur jūs ieraudzītu mūsu Pieminekļu padomes locekļu spektra dažādību. Esam gatavi ķērkt agresīvas frāzes “Mums to nevajag! Tas ir kauns! Marasmatiska rīcība!”, nevis mēģināt kaut ko saprast. Šādās situācijās nākas meklēt vidusceļu, jo apzinos, ka ekstrēmisms nav Pieminekļu padomes pozīcija.

– Pēdējos gados aizvien vairāk Rīgā redzam izmēros nelielus dekoratīvās tēlniecības objektus.

– Teterevu fonds un viņu programmas “Māksla publiskā telpā” kuratore Helēna Demakova darbojas lieliski, rosinot jaunos māksliniekus radīt jaunus pilsētvides objektus. Šie objekti ir dzīvi, asprātīgi, moderni. Pilsētai tādu dekoratīvo, izklaidējošo objektu pietrūkst, jo pilsētas tēlniecība parasti pauž oficiālo pasūtījumu, ko rosina un virza politiskie grupējumi, uzspiež politiskie kompromisi, diplomātiskais protokols. Dekoratīvajiem objektiem elektorāts nav vajadzīgs. Vajag tikai naudu un ģeniālu ideju. Agrāk notika koncentrēšanās uz politisko pasūtījumu, tagad gribam izklaidēties. Bezkonflikta objekti cilvēkus iepriecina. Uz tādiem var sēdēt, rāpot – darīt visu, ko nevar ar Raiņa vai Brīvības pieminekli. Tālredzīga ir Rīgas Latgales priekšpilsētas izpilddirekcijas rīcība, izvietojot vides objektus Mūrnieku ielā, Šķirotavas stacijā, Miera dārzā, Augusta Deglava “Rīgas” varoņus Tallinas un Pērnavas ielas stūrī vai “Vārnu ielas republikas” varoņu “štābu” plānojot izveidot pie Zvaigžņu ielas. Viņi apzinās, ka “maskačkā” nepieciešams vairāk “injicēt” estētiku un vides sakārtotību.

– Kā ar nopietnākām lietām? Mums taču ir kam likt pieminekļus, piemēram, pretošanās kustībai, ko pārstāv Konstantīns Čakste…

– Konstantīna Čakstes pieminekļa idejai vairs nav “motora”. Viņa pieminekļa mārketēšana bija neveiksmīga, jo sabiedrība tolaik pārāk maz zināja par Čaksti. Un vēl, kad sabiedrībai kļuva zināms, kas ir objekta atbalstītāji un sponsori, tā vairs nevēlējās identificēties ar šo pieminekli, redzot aiz tā partiju intereses. Tiem cilvēkiem nebija nekā kopīga ar Konstantīnu Čaksti, bet viņi mēģināja nozvejot konjunktūras ideju, lai pelnītu politiskās dividendes.

– Tikmēr vieta Brīvības bulvārī stāv tukša…

– Pieminekļu padome šobrīd par to nedomā kā par potenciāli aizņemamu vietu. Čakstes pieminekļa ideja tur nomira gluži dabiski. Šī vieta ir grūti pieejama, jo prasa apturēt satiksmi Brīvības ielā vai paģēr izbūvēt tuneli. Bet kas gan tas būtu par savdabīgu rituālu, ja procesija kā kurmji ar vainagiem rokās vispirms ielīstu pazemē un pēc tam, orķestrim spēlējot, izlīstu pie pieminekļa virszemē… Pēc Vijas Artmanes nāves pazibēja ideja tur novietot aktrises pieminekli, bet arī tā vairāk tika uztverta kā kuriozs. Pagaidu dizaina elementi šai vietai ir ļoti optimāls risinājums, jo ļauj izpausties radošumam ik svētkos un ir uztverami no attāluma.

– Kur tad būtu labākās vietas nākotnes pieminekļiem?

– Ziedoņdārzs, Dziesmu svētku parks, Arkādija! Arhitekts Gunārs Asaris agrāk vienmēr, kad bija runa par kādu jaunu pieminekli, lūdza idejas nesēju paskatīties kartē: paskaties, te ir Iļģuciems, Dzegužkalns… Kāpēc obligāti vajag pie Brīvības pieminekļa? Vietu piedāvājums ir, taču pasūtītājiem ir savas ambīcijas. Acīmredzot jāiedarbina kāds pilsētas normatīvo dokumentu mehānisms, kurš pateiktu: ja jau reiz pilsētas plānotāji paredzējuši, ka tikai šajos punktos, tad izņēmumu būt nedrīkst – ne politiskam simbolam, ne diplomātiskai dāvanai. Perifērijā, pilsētas jaunajos rajonos – lūdzu! Arī priekšpilsētas ir jāhumanizē.

– Bet kādu politiski simbolisku pieminekļu Rīgai trūkst?

– Ar plānošanu dzīvē kaut kā nesanāk… Kad Rīga gatavojās 800 gadu jubilejai, Kultūras fondā ar daudzu institūciju palīdzību radīja sarakstu, kādi pieminekļi Rīgai būtu vēlami. Bija vairāk nekā 50 nomināciju, ieskaitot Kārli Skalbi, Vili Plūdoni, Annu Brigaderi – īsts latviešu kultūras panteons. Gandrīz nekas no tā nav realizējies. Jāvaicā – kāpēc? Kādēļ sabiedrība nespēj ar saviem simboliem ieinteresēt politiķu un Latvijas budžeta lēmēju prātus? Kaut kas tomēr ir realizējies. Bet ne par valsts līdzekļiem – dievturu gādātā piemiņas zīme Ernestam Brastiņam, “Itera Latvija” atbalstītais piemineklis Nobela prēmijas laureātam Vilhelmam Ostvaldam un citi. Arī Latvijas Zemnieku savienības virzītais piemineklis Kārlim Ulmanim. Atcerieties, kā pret šo pieminekli vērsās Rīgas dome un atsevišķu partiju pārstāvji? Toreiz ar kritiku neskopojās ikviens, kurš vēlējās kaut kā “iespert” prezidentam Ulmanim. Bet 18. novembrī pie pieminekļa visu laiku bija cilvēku pulki.

– Vai varat nosaukt ieceres, kuras Pieminekļu padomei izdevies apturēt?

– Negribu nevienu aizvainot, tāpēc teikšu, ka attiecīgu ideju virzītāji var tās atkārtoti formulēt un piedāvāt labāku risinājumu. Par pieminekli Artmanei Ļeņina vietā jau minēju. Ļeņins un Vija Artmane – tās tomēr ir nesavienojamas lietas! Ir mums arī tādi priekšlikumi kā “Haidparka brīvā tribīne”, kuru uzliktu kādā Rīgas skvērā vai parkā un no kuras katrs varētu sabiedrībai teikt politiskas runas. Mēdz būt konfesionāli un kā citādi emocionāli iekrāsoti priekšlikumi. Bet pārsvarā “revolucionāro” priekšlikumu autori nāk tikai ar ideju un bez naudas. Pieminekļu padomes reakcija tad ir tāda: kāpēc pilsētai jāmaksā par jūsu ģeniālo ideju? Ko tā dos pilsētai? Ir daudzas memoriālās kultūras lietas, kuras labi īstenojas ar piemiņas plāksnēm. Jo tās būs oriģinālākas, jo vairāk greznos namus un pilsētu.

– 2006. gadā Pieminekļu padome aicināja rīdziniekus piedalīties pieminekļu celtniecības ideju bankas”veidošanā. Kā jūsu institūcijai ar atgriezenisko saiti ar sabiedrību?

– Raža, ko toreiz ievācām, bija tik pieticīga… Tie bija kādi desmit tā brīža aktualitāšu atspoguļojumi, kas neprasījās pēc iemiesojuma cildenās formās. Mūs rosināja iekārtot rotaļu laukumus, ierīkot strūklakas, bradājamos baseinus. Tas parādīja, ka labas idejas vienmēr ir jābriedina. Vispirms jādod sabiedrībai intelektuālais grauds un jāļauj, lai tā to vai nu apaudzē ar miesu, vai arī noliedz. Prasīt, lai sabiedrība pati definē? Nē, tas nenotiek. Atgriezeniskā saite? Tā nāk caur medijiem. Mēs šos komentārus lasām, iepazīstamies, bet tomēr cenšamies lemt kā profesionāli tēlnieki, arhitekti, vēsturnieki. Sabiedrība šodien saprot, ka ideja ir viena lieta, bet realizācija pavisam cita. Tā prasa laiku, līdzekļus. Ja aiz tevis nestāv spēcīga organizācija vai finansējums, tad ideja nomirst tajā pašā brīdī, kad dzimusi. Tāpēc var sacīt, ka visproduktīvākā sadarbība ir ar radošajām savienībām, sabiedriskām organizācijām, iedzīvotāju grupām, kuras spēj mobilizēties noteikta mērķa sasniegšanai. Viena no pēdējām lietām, kas nākusi mūsu portfelī, – tulkotājs un gids Matiass Knolls kopā ar latviešu–baltvācu kultūras centru “Domus Rigensis” grib vākt līdzekļus, lai pie Doma baznīcas Johana Gotfrīda Herdera krūšu tēla bezpersonisko granīta postamentu nomainītu pret autentisku oriģinālā postamenta kopiju. Tādu, kāda tur atradās pirms kara – čuguna, neogotisku formu, ar memoriālo tekstu uz visām četrām skaldnēm. Vācu kultūras mantojumu Rīgas arhitektūrā Latvijas sabiedrība mūsdienās uztver ļoti pašsaprotami un bez aizspriedumiem.

LA.lv