×
Mobilā versija
Brīdinājums +15.9°C
Emīls, Egita, Monvīds
Ceturtdiena, 21. jūnijs, 2018
9. janvāris, 2018
Drukāt

“Dotais lielums: mana māte” atklāj – destruktīvas attiecības nav atkarīgas no sociālā slāņa (5)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Kadrs no Ievas Ozoliņas dokumentālās filmas "Dotais lielums: mana māte".

Tikai dažu dienu laikā pēc tās vienlaicīgās pirmizrādes Rīgas kinoteātros un interneta vietnē “Shortcut” režisores Ievas Ozoliņas dokumentālā filma “Dotais lielums: mana māte” (“FA Filma”, producente Madara Melberga) ir satricinājusi skatītājus: vieni krata galvas patiesā vai tēlotā sašutumā un neizpratnē par to, kāpēc kaut kas tāds vispār būtu jārāda, citi debatē par kino veidotāja atbildību un ētikas robežām.

Līdzīgi kā agrāk tapušās dokumentālās filmas “Tārps” (rež. Andis Mizišs, 2005), “Ģimenes lietas” (rež. Andris Gauja, 2010) vai “Dokumentālists” (rež. Ivars Zviedris, Inese Kļava, 2012), “Dotais lielums: mana māte” pievēršas cilvēcisko attiecību ēnas pusēm, ko ikdienā bieži izvēlamies neredzēt. Kino šeit tiek izmantots nevis kā izklaides rīks un rotaļlieta, bet kā instruments, kas palīdz ieskatīties acīs realitātei, ko mūsu sabiedrībā beidzot pamazām esam sākuši darīt. Ko iesākt ar nekomplimentāro spoguļattēlu, gan vēl īsti nezinām. Atšķirībā no iepriekšminētajām filmām, kuru varoņi ir marginalizēti, sabiedrības nomalēs atstumti “dzīves pabērni”, Ievas Ozoliņas filmu ir daudz grūtāk norakstīt kā tādu, kas uz mums, “normālajiem”, neattiecas, jo tās varoņi Raitis un viņa māte Silvija ir veiksmīgi zinātnieki, intelektuāļi. Negribīgi nākas atzīt, ka šādas disfunkcionālas, destruktīvas attiecības nav atkarīgas no sociālā slāņa, un, visticamāk, ja būsiet godīgi pret sevi, atklāsiet, ka Raita un Silvijas attiecību modelis vairāk vai mazāk ekstrēmā formā eksistē ja ne pašu tuvinieku vai radinieku lokā, tad draugu vai paziņu ģimenēs noteikti.

Attiecību sprostā

Trīsdesmitgadnieks Raitis sāpīgi izjūt savu nespēju veidot attiecības ar sievietēm un saskata tam iemeslu savās saspīlētajās attiecībās ar māti. Raitis tic, ka attiecības var būt savādākas, un cenšas tās mainīt, uzdodot neērtus jautājumus saviem tuviniekiem – mātei, tēvam, vectēvam, kuriem izvairīšanās un nolemtība – dzīve ir tāda, kāda tā ir, un neko tur nevar darīt – ir kļuvusi par stratēģiju. Filmas sākumā skatītāja simpātijas nosliecas Raita pusē un Silvijas noslēgšanās savā darbā, akadēmiskajā pasaulē šķiet izsaucam tikai nožēlu, bet tās gaitā drīz vien saprotam, ka, neskatoties uz izmisīgo vēlēšanos kaut ko mainīt, Raitis savā dzīvē tikpat nekritiski turpina ģimenē apgūtos attiecību mehānismus, piemēram, nespējot atzīt mantu krāšanas problēmu. Raita un Silvijas attiecības ir kā šūpoles, kurās gan viens, gan otrs redzami filmas gaitā – tiek pielikta liela enerģija, lai virzītos šurpu turpu, neizkustoties ne no vietas. Te pelnīti komplimenti par filmas montāžu – montāžas režisora krēslā šoreiz sēdies pieredzējušais režisors Juris Poškus (“Bet stunda nāk”, “Monotonija”, “Kolka Cool”). Filmas beigās, nespējot panākt savu un izlauzties cauri mātes aizsargbarjerām, Raitis sāk rīkoties agresīvi – un loks noslēdzas. Faktiski “Dotais lielums: mana māte” ir izcila ilustrācija psihologa Karpmana definētajam drāmas trīsstūrim, kas raksturo manipulatīvas attiecības. Divi cilvēki, kas atrodas drāmas trīsstūra attiecībās, pārmaiņus rotē pa trim lomām – upuris, varmāka, glābējs – “pārslēdzot” viens otru. Tā Raitis, kas filmas sākumā jūtas kā mātes upuris, līdz tās beigām jau ir kļuvis par varmāku, un, mēģinot pievērst sev mātes uzmanību, kuras viņam tā pietrūcis, nesadzird Silvijas nevēlēšanos runāt par attiecībām. Panākt tādējādi, protams, neko nav iespējams – tiek tikai ģenerēta degviela vēl vienam neveselīgo attiecību spirāles lokam.

Piedot nedrīkst atriebties

Kā trešā persona Raita un Silvijas attiecībās iesaistās režisore Ieva Ozoliņa. Ar savu pirmo filmu “Mans tēvs baņķieris” režisore ieguva plašu vietējo atzinību, bet par “Dotais lielums: mana māte” jau saņēmusi žūrijas balvu Amsterdamas Starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā (IDFA) – par spēju pietuvoties filmas varonim. Tomēr vai tas patiešām ir noticis? Režisore provocē savus varoņus beidzot taču kaut ko iesākt, taču tas notiek tā paša neveselīgā attiecību mehānisma ietvaros. Raitis drīz vien nonāk attiecībās ar pseidomātēm – hipnoterapeiti un režisori pašu –, kuras uzņemas glābēja lomu drāmas trīsstūrī, ļaujoties kopīgai ilūzijai, ka problēmas ir iespējams atrisināt no malas. Kad upuris spurojas pretī, vēloties palikt savā drošajā, aizkrautajā pasaulītē, izdomājot neskaitāmus attaisnojumus, glābējam nav cita varianta kā kļūt par agresoru. Saasinot situāciju, Ieva Ozoliņa ir ievērojami riskējusi ar savu varoņu dzīvi, un, šķiet, viņai ir paveicies nenodarīt kaitējumu, taču varēja būt arī savādāk.

“Dotais lielums: mana māte” fokusā ir Raitis un Silvija, un pārāk vēlu tiek saprasts, ka mātes un dēla attiecību stāstu nav iespējams pilnvērtīgi izstāstīt, nešķetinot arī pārējos attiecību pavedienus šajā ģimenē: Silvijas attiecības ar savu tēvu; ar dēlu tēvu, kurš ģimeni pametis, lai izvairītos no “lielākām problēmām sev”. Bērnu audzināšana vienai neapšaubāmi ir bijusi traumatiska pieredze Silvijas dzīvē. Kā daudzi, viņa izvēlas turēties pie rituāliem, kas palīdz pašsaglabāties, un ir skumji skatīties, kā filmas kulminācijas ainā Lieldienu pusdienās, režisore rada situāciju, kurā šis rituāls – kopīgā olu krāsošana, kas varētu kļūt par aizmetni iejūtīgāku attiecību veidošanai –, tiek brutāli iznīcināts. Filma tikai iegūtu no izvērstāka un dziļāka skatījuma, parakšanās zem mūsu sabiedrībā ārkārtīgi izplatītiem uzskatiem, piemēram, sievietes ziedošanos bērnu labā vai vīrieša pasīvās lomas ģimenē uzskatīšanu ja ne gluži par apsveicamu un normālu, tad jo­projām neizbēgamu naratīvu.

Filmas beigās Raitis un Silvija paliek pieturā, gaidot autobusu, kas jau nokavēts. Un tomēr, labā ziņa ir tā, ka, neskatoties uz šo fatālo noskaņu, neveselīgo attiecību loku ir iespējams salauzt. Filmā tam piemērs ir Raita brālis Māris, kuram tas varbūt izdevies nejaušības dēļ, bet to iespējams darīt arī apzināti, mainot domāšanas sistēmu savā galvā. Saprotot, ka vienmēr nav jāmokās vienai vai vienam pašam. Mācoties, ka ziedošanās ne vienmēr ir tikums, un ne vienmēr savu nastu nest cēlā vientulībā ir slavējami. Mācoties gan ņemt, gan dot; mācoties ieklausīties, un, lai cik grūti tas būtu, mācoties, ka meklēt vainīgo ne vienmēr ir produktīvi, ja negribam nonākt bezgalīgas vendetas šūpolēs.

UZZIŅA

Režisore: Ieva Ozoliņa, producente: Madara Melberga, operators: Mārcis Slavinskis, montāžas režisors Juris Poškus, studija “FA filma”.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Bērns ir vecāku audzināšanas rezultāts – VIENMĒR!. Ja bērnā kaut kas saiet šķērsām, tā vienmēr ir vecāku vaina. Bet piedot vai atriebties… tas kā nu kuram sanāk. Runājot par režisori, manuprāt, viņa, uzņemot sādu filmu vienkārši pašapmierinās uz citu cilvēku rēķina. Iespējams, viņai ir kādas psihiskas problēmas.

  2. Ļoti interesanta recenzija par filmēšanas paņēmienu lasāma šodien iekš satori. “Taču veids, kādā filma šo tēmu risina, ved vienīgi uz tālāku problēmas eskalāciju.”

  3. Jau skolā bērniem māca, ka būtu jāizvairās domrakstu nobeigt ar vārdiem “es sapratu, ka”, “es iemācījos, ka”. Un te, lūk, pēdējā rindkopā šie ir lietoti ar uzviju!
    Vispār jau izsmiekls – caur filmas recenziju par konkrēto ģimeni, kurai nudien būtu nepieciešama speciālista privāta(!) palīdzība – tiek uzspiests lasītājam pašam izvētīt: “Varbūt arī jūs savā ģimenē nesarunājaties?”
    Filma kā mazs žagariņš, ko režisore vēlējusies pavicināt visai sabiedrībai. Diez kādam nolūkam?

    • Diskusijā pēc filmas kāds lika pacelt rokas tiem, kuriem nav problēmu ar savu māti. Tādi, šķiet, bija trīs no apmēram 50. “Skolotājs”, šķiet to grūti atzīt, tāpat kā mātei pašā filmā.

      • Cik tas tomēr ir nožēlojami! Atbildēt

        Tik …DEGRADĒJUSIES un DEBĪLA nācija jau ir kļuvusi 27 gados?,
        ja lielākā daļa ir par IMPOTENTU un TRULU, lai cienītu …SAVU māti???
        Cik tas tomēr ir NOŽĒLOJAMI!

Draugiem Facebook Twitter Google+