Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
2. jūlijs, 2013
Drukāt

Dzeja nāk!

Raups_62

Aicinājām “Kultūrzīmju” autorus izteikties par aktuālajiem notikumiem viņu pārstāvētajā kultūras jomā. Kā pirmās dzejnieka un publicista Jāņa Vādona domas par spilgtākajiem jaunumiem dzejā.

 

Ir pamats domāt, ka 2013. gads izvērtīsies par īstu dzejas gadu. Vairākas interesantas grāmatas jau piedzīvojušas atvēršanas svētkus, citas gaida savu kārtu.

Starp pirmajām jāmin divu būtisku latviešu dzejnieku jaunākie veikumi – Edvīna Raupa “Mirklis šis” un Māra Salēja “Nedaudz vairāk”. Abiem autoriem iepriekšējie dzejas krājumi iznākuši pasen – E. Raupa “Putn” nāca klajā 2008. gadā, bet Māris Salējs lasītājiem lika gaidīt veselus 12 gadus, tāpēc arī lielie laika nogriežņi, kas šķir grāmatas, vedina lappusēs meklēt atbildes, kāda tagad ir dzejnieku pasaulaina un rokraksts. Kā žurnālā “Latvju Teksti” atzīst literatūrkritiķe Anda Baklāne, E. Raups “palicis tas pats Raups, kādu mēs viņu pazīstam”. Tas pats tajā ziņā, ka joprojām viņa lakoniskajos tekstos ir mērogi, kuros mirklis satvēris pārpasaulīgas vīzijas un balsis. Laiks un telpa, no kuras dzejnieks paņem vārdus, dzejā pārveidojas, pāraug savrupā pašbalsībā, bet spēja uzrunāt un pieskarties, tā ka smaržo un garšo vēl ilgi pēc izlasīšanas, liecina par to, ka šajā balsī piesauktā un uzzīmētā pasaule mums nav sveša. Mēs tikai gaidījām kādu, kas atzīs tās esamību un iezīmēs aprises, kurās mums pašiem turpināt meklēt.

Sprieguma, dzīvīguma rašanās E. Raupa grāmatās ir interesanta tēma, kuru būtu vērts pētīt plašāk. Tas ir viens no iemesliem, kas šo dzeju padara par izcilu – dimensijas un paralēles, kurās viegli aizmaldīties bezkaislīgā atsvešinājumā, kas tomēr saplūst ar cilvēka elpas pasauli, kurā miesa un gars turpina mūžīgos saderības meklējumus: “kā lai es skatos /uz tevi kas susini acis /ar manu miesu? (14. lpp.). Kāda no atbildēm varētu būt meklējama paša dzejnieka personībā, kas kaislīgi izzina dzīvi un pasaules, kurā tā notiek. Un kāda atbilde – godīgā, gudrā ticībā, ka katrs piedzīvotais mirklis ir iespēja aizsniegt piepildījumu, kas, lai arī nekad līdz galam neizsakāms, piešķir jēgu arī tam, kam nolemts izzust laikā: “mēs nezinām cēloni viņa / saka un iecietīgi novelk ar pirkstu / pa nāves līniju” (36. lpp.).

 

Salejs_6

Māra Salēja dzejas intonācija (“cik īsi – /dārzs izšķīda tumsā /nepazīstamu putnu balsis/ pilēja lejup kā lodes /pa pirkstiem/kas lodāja /ap tavu silstošo kaklu” (39. lpp.) savā ziņā ir līdzīga Edvīna Raupa dzejai, taču jaunākais krājums uzrāda gan atšķirības no iepriekšējā krājuma “Mana politika”, gan no E. Raupa “metodes”. M. Salēja balss ir atradusi savu virzienu un ceļu, kam uzticīgi seko (“šī ir mana vieta. man te patīk” (76. lpp.). “Manā politikā” reizēm pavīd robustākas noskaņas, vienlaikus pa reizei uzplaiksnot citu dzejnieku ietekmēm, bet jaunajā grāmatā dzejnieks ir kļuvis impresionistiskāks un liriskāks, tomēr ar būtisku atšķirību no E. Raupa – M. Salējs sāk ar pašu dzīvi, ar tuvo, apkārtnē esošo, ar sievieti, kas veido un piepilda eksistenci, un tikai pēc tam veras zvaigznēs, atsaucas putniem un pieraksta pasauli visā tās daudzkrāsainībā. Tādu es redzu arī krājuma kompozīciju. M. Salēja dzejas kosmosa saikne ar pasaulīgo ir daudz tiešāka, nepastarpinātāka. E. Raupa liriskums (“Lai paceļas cīrulis gaisos /un izdzied zilas tev acis /kas laika arumiem klātas” (24. lpp.)) nekad nepienāk tādā tuvinājumā, kādam ļaujas M. Salējs (“es tevi gribu un dzīve mūs māna / iekš savas cilpas” (54. lpp.). Tomēr arī šajā grāmatā man vislabāko pēcgaršu dod smalkie, elegantie dzejoļi, kuru noslēpums paliek līdz galam neatminams (piemēram, “kaut kāda žēlastība ļauj man elpot” (25. lpp.), “vismazākais kas notiks – ēna priedē” (29. lpp.).

Bet gads ir vien nedaudz vairāk kā pusē, un nāks ne viens vien, esmu pārliecināts, patīkams un interesants pārsteigums gan no debitantiem un jaunajiem dzejniekiem, gan no t. s. dzīvajiem dzejas klasiķiem. Tas ne tikai apliecina aktīvu dzejas procesu, bet mums kā lasītājiem paver plašas izvēles iespējas meklēt un atrast sev “vistrāpīgāko” dzeju.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+