Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
9. jūlijs, 2013
Drukāt

Dziesmu svētki savā kalnā uzkāpuši

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Nu ir izdancots, izdziedāts, izspēlēts, mēģinājumos lietū liedēti un saulē cepināti, bet pirmā pēcsvētku izjūta ‒ jā, bija vērts!

 

Ceļš piecu gadu garumā, lielais kopdarbs vainagojies ar gandarījumu un emocionālu piepildījumu. XXV Vispārējie latviešu dziesmu un XV Deju svētki savā kalnā ir uzkāpuši.

Brīdī, kad rakstu šīs rindas, varētu vēl nevērt acu plakstus. Iespēja dalībniekiem atvilkt elpu pēc skaista, gandarījumu nesoša darba ir solis uz priekšu Dziesmu svētkus visādās nozīmēs cildinošo vārdu sakritībā ar darbiem. Taču man šķiet mazliet pazemojoši, ka Dziesmu svētku dalībnieks joprojām ir brīvās dienas lūdzējs. Tādēļ ļoti cerīgi šķiet kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes sacītais, ka esam ceļā uz Dziesmu svētkiem kā oficiālas nozīmes valsts svētkiem. Tas nozīmē grozīt likumu par svētku un atceres dienām. Tas nozīmētu brīvu, no darba devēja labās gribas neatkarīgu, neatstrādājamu pēcsvētku dienu visai tautai. Jo Dziesmu svētki nav tikai to dalībnieku svētki. Tie ir visas tautas svētki. Tas nozīmētu paceltus sarkanbaltsarkanos karogus Dziesmu svētku norises laikā. Salīdzinot ar citām tautām, mums nemaz nav tik daudz valsts svētku dienu. Un, ja par to sāksim domāt jau šodien, iespējams, pēc pieciem gadiem 2018. gada svētkos iecere īstenosies.

Maestro Raimonds Pauls pirms kāda laika izmeta frāzi par svētku komercializēšanos. Turpretī es zinu ne vienu vien dziedātāju, kam svētku nedēļa sākās jau 29. jūnijā ar koru kariem, svētku atklāšanas koncertu, piedalīšanos vokāli simfoniskajā koncertā un kuri priekšroku deva svētkiem, nevis naudai, kuru būtu varējuši nopelnīt, ja šajā laikā strādātu.

Kordziedāšana ir daudzu cilvēku radošā pašizpausme, kuras ikdienā pietrūkst. Vēl viena dzīve un pasaule. Un tajā balstās Dziesmu svētku tradīcijas nākotne.

Mani aizskāra mūziķa, Latvijas autoru biedrības AKKA/LAA prezidenta Valda Muktupāvela laikrakstā “Diena” sacītais ‒ “kad cilvēki dzied, viņi lielākoties nedomā par vārdiem. Būtiska ir simbolisko dziesmu īpašā noskaņa”. Nē, nepiekrītu gan. Lielākoties cilvēki domā par to, kādi vārdi nāk pār viņu lūpām. Katrai dziesmai ir savs stāsts, tieši caur to īstenojas mūžizglītība, mēs iepazīstam latviešu tradīcijas un dzīvesziņu. Piemēram, ap Jāzepa Vītola “Ziemeļblāzmu” vijas vesela leģenda par mecenātu Augustu Dombrovski un viņa uzcelto namu. Vai 1985. gadā “Gaismas pili” tauta gribēja dzirdēt vienīgi Vītola mūzikas dēļ? Nē, tā alka pēc Ausekļa mūžam dzīvā sapņa par Kurzemīti, dievzemīti, brīvas tautas auklētāj’. Mārtiņa Brauna “Saule. Pērkons. Daugava” par mūslaiku nerakstīto himnu kļuvusi tās milzu smeldzes dēļ par Latvi, kuru saule sēdināja baltas jūras maliņā. Ērika Ešenvalda “Dvēseles dziesma” tik ļoti aizkustina Anitas Kārkliņas dzejas dēļ par manu un tavu dvēseli, kura dzied, zied un deg Latvijā…

Ir piepildījies sens Imanta Kokara sapnis. Koru karus ‒ un ne tikai tos! ‒ rādīja televīzijā. Mūs redzēja 69 pasaules valstīs. Nacionālais mākslas centrs ir apliecinājis sevi kā spējīgu Dziesmu svētku rīkotāju.

Un ir lieliski, ka tā direktore Dace Melnbārde dzied pirmajā rindā ar sirdi un dvēseli. Nez, vai Dziesmu svētku vēsture vēl atceras noslēguma koncertu sešu stundu garumā. Esmu dzirdējusi profesionāļu vērtējumu ‒ tik labi tūkstošbalsīgais koris nav skanējis sen. Priecē, ka tas acīmredzami kļuvis jaunāks. Vai līgošanas nebija par daudz? Nebija gan! Mēs līgojām ne vien spēcīgi, bet arī emocionāli, izsmalcināti, klusi, kas varbūt vairs nav saprotami šovu tradīcijā audzinātajai publikas daļai. Dziļi simboliski man šķiet tas, ka valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!” diriģēja simts gadus vecais Roberts Zuika, vīrs, kurš visu mūžu atdevis dziesmai, latviskumam, nacionālas valsts idejai.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+