Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: Dzīres un paģiras 14


Andrejs Elksniņš
Andrejs Elksniņš
Foto – Ieva Makare/LETA

Lai kā nākotnē attīstītos notikumi Daugavpils domē un lai kam vēl šogad izdotos pasēdēt pilsētas mēra vietā, tur saskaņieti Andreju Elksniņu diezin vai kādam izdosies pārspēt cilvēciskās augstprātības un politiskās tuvredzības demonstrēšanā. Varēja domāt – Saeimas debatēs retorikas mākslu un tajā ietilpstošo demagoģiju noslīpējušais jurists jaunajā amatā būs izcili tālredzīgs un pratīs paņemt sieru no sāncenšu izliktajiem slazdiem, pirkstus nesaspiežot. Taču Daugavpils varas gaiteņos rībēja un brakšķēja jau pirmajās Elksniņa valdīšanas dienās, kad konkurenti vēl tikai asināja ieročus. Svaigi kronētais mērs bez aplinkiem lika saprast, ka dzimtajā pilsētā īstenos Krievijas prezidenta valdīšanas principu: visos pos-teņos turpmāk atradīsies vienīgi viņam uzticību zvērējušie savējie, bet profesionalitāte ir pēdējā vietā.

Kaut gan šīs Elksniņa kunga izdarības nozīmē gardu medusmaizes kumosu viņa partijas nemainīgajiem kritiķiem, politikas ražas kopīgajā bilancē saskaņieša pienesums ievelk treknu mīnusu, atklājot satriecošu vājumu nometnē, kas jau kopš Latvijas neatkarības atgūšanas tiecas nokļūt pie varas. Pirmkārt, tāda opozīcija netrenē tonusu varas koalīcijai. Otrkārt, ja reiz viens no parlamenta “Saskaņas” frakcijas zeltamutēm – un Elksniņš nenoliedzami tāds bijis – ar Latvijas lielākās pilsētas grožiem rokā uzvedas kā skolas izlaiduma vakarā šmakovku sadzēries tīneidžers, tad zemākajā līmenī acīmredzot vispār nebūs dzirdējuši, ka politika ir: 1) valsts vadīšanas māksla; 2) rīcības līnija, jebkura stratēģija un taktika. Būtībā Andrejs Elksniņš pelnījis krāšņu pateicības buķeti par to, ka īsā laikā tik daudz izdarījis, lai smagi nošaubītos ikviens, kurš klusībā iecer “Saskaņas” piesaistīšanu valdībā. Protams, Elksniņa krēsla drebinātāji Daugavpils domē arī nav spārnoti ķerubi, kas cīnījušies par vietu pašvaldībā, lai tur deklamētu saldsērīgus pantiņus. Daļa jau gadiem pīpē uz valsts politikas nama jumta un ieradusies domē ar konkrētiem mērķiem un pieredzējusi, cik ātri amatus pazaudē savu nemaldīgumu iedomājušie un kā teikšanu saglabā politiskie stratēģi. Patiesībā – skolotāji, no kuriem mācīties varas šahu, ja neesi augstprātis un tiepša.

Kuluāros čukst, ka pēc apmešanās mēra kabinetā Andrejam Elksniņam briesmīgi strauji sakāpis galvā varas žvingulis un tādēļ vietvalža paģirām bija smagas demokrātijas principu pārkāpšanas blaknes. Gan tās, gan pats Elksniņš varētu būt svaigs dzīvs uzskates līdzeklis politoloģijas studentiem nodarbībās, kur analizē šķietamo un patieso personības briedumu, cilvēkam kandidējot uz svarīgiem amatiem valstī. Ja, līdzībās runājot, par karali kļuvušais atklājis satriecoši nepievilcīgu kailumu, līdzjūtību pelna viņu ar savām balsīm varas pilī ievedušie – vilšanās būs gara un smaga.

LA.lv