Mobilā versija
-4.3°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Otrdiena, 6. decembris, 2016
16. maijs, 2013
Drukāt

Egils Līcītis: Amatus atkal pasniegs uz apakštases

Foto - LETAFoto - LETA

Trekno gadu pilnbriedā idille bija “strādāt” par valsts uzņēmuma padomes locekli – līdzvērtīgi kā pēckrīzes periodā visienesīgāk ir rauties par parādu piedzinēju un maksātnespējas administratoru. Toreiz ekonomikas atslēgu turētāji uz amatiem nāca pulkos kā Aglonas svētceļnieki.

 

Kurš vakar darbināja katlumāju, šodien jau drīkstēja uzraudzīt milzu energokompāniju. Atlika iestāties valdošajās partijās, un pietuvinātajām personām gandrīz vai teica tā – pametiet skatu uz ķebļiem, un, ja kāds iekārojas, ņemiet tik ciet! Amatvīrs tūlīt nonāca pašapgādē par uzņēmuma nopelnītajiem līdzekļiem, tika trekni atalgots uz mūsu rēķina, bet tas vienalga bija uz pusi mazāk, kā viņam gribētos.

Partiju saimnieki rezervēja saviem audzēkņiem siles vietas, taču tika cītīgi slēpts, kas devis rekomendācijas. Akcionāram, t. i., valstij, lūk, ievajadzējies savas gribas izpildītājus un saimnieciskās politikas oficiālus iztulkotājus.

Valstij, lasi, mūsu politiskajiem kaklakungiem, neradās nenieka šaubu par pakalpīgo un izdarīgo padomju locekļu, no siles ēdāju spējām, kaut profesionālāki ļaudis nekad netika skaidrībā, kāpēc amatu sagrābušie ir izpelnījušies uzticēšanos no pirmā acu uzmetiena vai kā tikumīgi jaunekļi nonākuši uzņēmuma pārvaldē tieši no ielas. Viena kunga nevainojamo darba mūža un dzīves aprakstu nevilšus atrada pēc pusgadu ilgas svaidīšanas pa valsts sekretāra rakstāmgaldu, un tā arī viņam pasniedza amatu kā uz apakštases.

Žurnālistiem nekādi neizdevās noskaidrot, ar ko ērtās vietās ielikti kungi nodarbojas. Viņi atbildēja ar dziļdomīgu pauzi, pūta un stenēja, ka tiek nokausēti ar smalkām formalitātēm un tālejošas attīstības plāniem. Un, ja attīstība ātri vien noslēdzās ar valsts īpašuma izpārdošanu, novešanu uz bankrota robežas vai kratīšanu darba vietā? Tas neskādēja akcionāra uzticības personām. Viņus piesedza ar ceļmallapas kompresi un norīkoja uz citu rezervāciju.

Amata grūtums bija vien tas, ka tektonisku politisku pārmaiņu laikā zaudējušo partiju krējumlaižām spiestā kārtā nācās pamest “valstiskās” darīšanas un uzņēmumus – nereti aizlaistā vai galēja sajukuma stāvoklī, bet arī par to nekas.

Diemžēl Providence laimes lutekļiem pagrieza muguru un noliktā kārtība izrādījās ne uz mūžu iebetonēta. Iztikdami kā mācēdami akcionāri ņēma talkā kapitālsabiedrību valdes locekļu zināšanas, un uzņēmumi nesagruva, “Latvijas pasts” šķiet pat atkopies. Taču dārzkopji zina, cik grūti izravējamas rijīgas nezāles, un dažādu “koncepciju” autori tā vien pūlas iestāstīt, ka nevarot pamest uzņēmumus savā vaļā bez uzraudzības, padomēm jāatgriežas! Tagad tur iecelšot profesionālus cilvēkus ar pieri krunkās, partijas neaizlikšot par tiem vārdu, algas būšot dzīves atmestās skopās pabiras, ne vairs peldēšanās zeltā. Būšot ierobežojumi, un padomes locekļa amatu nevarēšot mantot vecākais dēls, to nedrīkstēšot novēlēt testamentā. Lūk, kādas “reformas”. Tāpat kā katrā mājā dzīvo labie gariņi, tā ik uzņēmumā nevaram iztikt bez labiem locekļiem. Politbiznesa eņģeļi lidos atkal!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+