Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
30. marts, 2012
Drukāt

Eiropas Pilsoņu iniciatīva – demokrātijas deficīta mazināšanai 


pilsoni_letalk_11

Bez jokiem 1. aprīlī spēkā stājas jauna ES Pilsoņu iniciatīva, kuras mērķis – ļaut Eiropas Savienības iedzīvotājiem aktīvāk paust savu viedokli un ietekmēt dažādu tiesību aktu radīšanu savienībā. Lai arī tas vieš cerību, ka nu arī ierindas pilsonis varēs ietekmēt smagnējos ES lēmumus, realitāte ir nedaudz cita. 


 

Kāpēc izveidoja iniciatīvu

Kā Eiropas kustības Latvijā (EKL) rīkotajā diskusijā “Eiropas Pilsoņu iniciatīvas starta šāviens 1. aprīlī – joks, apdraudējums vai patiesa sabiedrības līdzdalības iespēja?” norādīja Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, pēdējos 20 gados vērojama diezgan liela atsvešinātība starp pilsoņiem un ES pārvaldes iestādēm. “Ir demokrātijas deficīta problēma,” precizēja J. Ikstens. No šā skatpunkta raugoties, Lisabonas līgumā iekļautā Eiropas Pilsoņu iniciatīva (EPI) ir mēģinājums šo atsvešinātību pārvarēt un piedāvāt ES pilsoņiem ietekmēt ES pārvaldi. “Tas vērtējams kā plats solis uz priekšu, kā unikāls instruments, kas agrāk nepastāvēja,” tā profesors.

Viņš gan nesteidz to pasludināt par “tautvaldības triumfu” vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, iniciatīvas var attiecināt uz ierobežotu, ES kompetencē esošu jautājumu loku. Otrkārt, iniciatīva ir jāreģistrē EK, kas ir pirmais nopietnais “filtrs” tās īstenošanai un visbeidzot, kad ir savākti un apstiprināti paraksti, tad Eiropas Komisija (EK) var lemt par tās virzīšanu vai nevirzīšanu tālāk.

 

“Solis it kā tiešās demokrātijas virzienā, tomēr faktiski tas ir veids tvaika nolaišanai. Eiropas Komisijai EPI neuzliek nekādus pienākumus. Iespējams, ka citi ietekmes instrumenti, tostarp lobēšana, ir ietekmīgāki,” vērtē profesors J. Ikstens.

 

Mīts par krievu valodu

EPI var iesniegt par jauniem, nevis jau spēkā esošiem ES tiesību aktiem. Latvijas pārstāvis Eiropas tiesā Ingus Kalniņš, paužot personīgo viedokli, pamatoja, kāpēc, izmantojot EPI, krievu valodai juridiski nav iespējams iegūt oficiālās valodas statusu Latvijā un darba valodas statusu ES institūcijās. “Taisnība, šī iniciatīva aktualizēs divvalodību Latvijā, tomēr tikai no politiskās puses,” piebilda eksperts.

Kāpēc juridiski nevar EK rosināt krievu valodai noteikt darba valodas statusu un otrās oficiālās valodas statusu Latvijā? I. Kalniņš uzsver – EK nav pilnvaru noteikt oficiālas valodas statusu kādā dalībvalstī, šis jautājums ir katras dalībvalsts ziņā. Savukārt darba valodas statusa noteikšana krievu valodai nav iespējama tāpēc, ka tas būtu pretrunā ar ES konstitūcijas (līguma) 55. panta 1. punktu, kur ir uzskaitītas 23 savienības oficiālās valodas. ES institūcijas nevar šo valodu sarakstu papildināt, tās var vien izvēlēties iekšējai komunikācijai kādu no 23 valodām.

Sliktā ziņa ir tā, ka EPI nevar rosināt arī Eiropas Parlamenta deputātu ceļošanas pārtraukšanu uz plenārsēdēm reizi mēnesī no Briseles uz Strasbūru tāpēc, ka tas noteikts esošajā ES konstitūcijā.

 

Cik aktīvi 
būsim Latvijā

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdis uzskata – varētu iniciēt EPI par vienādu minimālo algu visā ES, tomēr cerības uz veiksmīgu iznākumu neesot lielas. “Luksemburgā minimālā alga 1200, Grieķijā – 580, bet Latvijā – 280 eiro. Nevarēs pārliecināt bagātās valstis samazināt minimālo algu,” tā P. Krīgers. Vēl iespējamie EPI jautājumi varētu būt par darba koplīgumu un par darba drošību.

Gunta Anča, Latvijas pārstāve Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā, teic, ka Latvijā cilvēki ir ļoti ieinteresēti tad, kad redz – šis jautājums skar viņus. Viens no tādiem jautājumiem bijis pirms aptuveni diviem gadiem, kad vākti paraksti direktīvas veidošanai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

 

“Gan Latvijā, gan kopā Eiropā savācām daudz vairāk parakstu, nekā bijām cerējuši, tomēr Vācijas un Čehijas iebildumu dēļ iniciatīvu tālāk nevirzīja,” skaidro G. Anča.

 

Savukārt EKL prezidents Andris Gobiņš paredz – kad būs savākti pirmie 300 000 parakstu, Eiropas Parlamentā ātri vien sāksies sacensība, kura partija iniciatīvu atbalstīs un virzīs vēl tālejošākus soļus. “Šī iniciatīva ir kolosāls instruments savstarpējās tīklošanās un sadarbības veicināšanai, Latvija būs populārs partneris tāpēc, ka pie mums ātri varēs savākt parakstus. Tāpat EPI ir izcila, lai cilvēks uzņemtos līdzatbildību, viņš rūpīgi izlasīs, par ko parakstās. Gluži izgāšanās tā nebūs, parādīsies daudz noderīgas ietekmes,” tā A. Gobiņš.

 

Procedūra – 20 mēneši, garantijas nav

Parakstu vākšana un EK lēmuma pieņemšana par iniciēto jautājumu var vilkties pat 20 mēnešus. Ja EK atbalsta EPI, tad nākamajos gados ir jāseko līdzi un jālobē tās pārvēršana tiesību aktā. Lai sāktu parakstu vākšanu, ir jāizveido komiteja, kurā darbojas organizatori no vismaz septiņām valstīm. Ir jāreģistrē datu aizsardzība un jāformulē, uz kuriem līguma punktiem iniciatīva attiecas. Nākamais – ir jānodrošina tulkojumi. Tāpat jāatskaitās par saņemto naudas atbalstu visā procesa laikā. Jānodrošina, lai katrā no septiņām valstīm būtu pareizas veidlapas. Tiek ieteikts vākt vismaz par 10% vairāk, nekā nepieciešams parakstu, tāpēc ka visi var nebūt derīgi. Šveicē šādas iniciatīvas izmaksas uz vienu cilvēku tiek lēstas vienu eiro lielas, Latvijā tās varētu būt vairākas reizes mazākas.

Parakstu vākšanas maksimālais termiņš ir 12 mēneši. Dalībvalstīm trīs mēnešu laikā jāpārbauda un jāapstiprina savāktie paraksti un tad rīkotāji var tos iesniegt EK, kas trīs mēnešu laikā vēlreiz izvērtē EPI un rosina uzklausīšanas rīkošanu Eiropas Parlamentā. Vēl pēc trīs mēnešiem EK pieņem lēmumu par turpmāko darbību (šo termiņu var pagarināt). Kopējais procesa ilgums līdz jauna tiesību akta izveidei var sasniegt sešus gadus.

 

Viedoklis
sadurskis_LETALK_11

Kārlis Šadurskis, Eiropas Parlamenta deputāts: “Kopā ņemot, EPI ir atzinīgi vērtējams instruments tāpēc, ka tā ir tiešās demokrātijas forma, kas ar savu esamību vien liecina par demokrātijas standartiem un vērtībām ES. Vai šis instruments izrādīsies arī lietderīgs, gan īsti spriest varēs tikai pēc laika. Patlaban man grūti iedomāties kādu praktisku piemēru, kuras varētu būt tās iniciatīvas, kas ir aktuālas lielam pilsoņu skaitam pietiekami daudzās valstīs, lai parakstu vākšana varētu sekmēties, bet kuras tomēr negūs, piemēram, eiroparlamentāriešu atbalstu, lai viņi tās varētu ieteikt risināt Eiropas Komisijai, kam pieder likumdošanas iniciatīvas tiesības. Katru instrumentu var lietot gan lietderīgi, gan aplami, gan muļķīgi, gan ar ļauniem nolūkiem, un, ja tā notiek, tā nav instrumenta, bet lietotāja vaina. Eiropas pilsoņu iniciatīvas prestižam nenāks par labu,  ja tas kļūs par dažādu margināļu pašizpausmes un personīgās politiskās reklāmas nodarbi, kā, piemēram, Ždanokas kundzei, izpildot Krievijas Ārlietu ministrijas pērn noteiktos darba plāna punktus.”

 

 

 

 

 

 

Minimālais nepieciešamais parakstītāju skaits

Valsts Parakstītāju skaits
Vācija 74 250
Francija, Itālija, Apvienotā Karaliste 54 000
Spānija, Polija 37 500
Rumānija 24 750
Nīderlande 18 750
Beļģija, Čehija, Grieķija, Ungārija, Portugāle 16 500
Zviedrija 13 500
Bulgārija, Austrija 12 750
Dānija, Slovākija, Somija 9750
Īrija, Lietuva 9000
Latvija 6000
Slovēnija 5250
Igaunija, Kipra, Luksemburga 4500
Malta 3750

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+