Kultūra
Mūzika

Ērika Ešenvalda apceres un vulkāni 0


Flautas spēle Ditas Krenbergas izslīpētajā sniegumā lielā mērā veidoja “Vulkānu simfonijas” konceptuālo un emocionālo centru. Kopā ar komponistu Ēriku Ešenvaldu un diriģentu Māri Sirmo.
Flautas spēle Ditas Krenbergas izslīpētajā sniegumā lielā mērā veidoja “Vulkānu simfonijas” konceptuālo un emocionālo centru. Kopā ar komponistu Ēriku Ešenvaldu un diriģentu Māri Sirmo.
Publicitātes foto

Drīz jau būs pagājuši trīs gadi kopš Ērika Ešenvalda multimediālās simfonijas “Ziemeļu gaisma” pirmatskaņojuma Latvijas Nacionālajā operā. Kopš tā brīža komponists turpinājis aktīvi strādāt, radījis gan kora miniatūras, gan vērienīgas partitūras (tostarp operu “Iemūrētie”), un tagad kārta pienākusi “Vulkānu simfonijai”. Šis ir viens no darbiem, ko Latvijas simtgadē pasūtījis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris – jau izskanējusi Riharda Dubras oratorija “Marija” un Artura Maskata “Baltijas dziesmas”, vēl gaidāmi Pētera Vaska un Andra Dzenīša jaundarbi, bet Ešenvalda “Vulkānu simfonija” klausītājus sagaidīja 2018. gada 10. martā Cēsu koncertzālē.

Vēl pirms tam – koncerta pirmajā daļā – Ešenvalda kora mūzikas izlase Valsts akadēmiskā kora “Latvija” un diriģenta Māra Sirmā interpretācijā. Ieraksta formātā ne viena vien šo Ešenvalda skaņdarbu epizode izklausās garāmslīdoša, bet koncert­atskaņojums šos priekšstatus aicināja pārskatīt – pavisam vienkārši opusi kādā brīdī aizskāra ar emocionālu viļņojumu, turpretī komplicētākās partitūras saistīja ar skaņuraksta plūdumu, harmonisko izteiksmi un nianšu gammu. Jādomā, ka šis iespaids radās ne tikai Valsts akadēmiskā kora “Latvija” dziedājuma dēļ, kur sadarbībā ar diriģentu augsti profesionālā līmenī un vienlaikus visdabiskākajos, tīrākajos, pašsaprotamākajos rakursos tika atklāta Ešenvalda daiļrades izjūtu un domu pasaule. Arī ne tikai tādēļ, ka Ešenvalds lieliski zina, kā rakstīt korim, pēc nepieciešamības panākot gan košu un piesātinātu, gan trauslu un elēģisku skanējumu. Šīs mūzikas uztverei katrā ziņā par labu nāca teicami veidota skaņdarbu atlase – no vienas puses, programmas pirmās daļas liriskās apceres varēja uztvert kā ievadu “Vulkānu simfonijas” dimensijām, no otras puses, katra kordziesma līdzās pārējām ieplaiksnījās atšķirīgā krāsā. Un tas sakāms gan par skotu un īru tautasdziesmu “Ir mana mīla sārtinsārta roze” un “Ai, Danij, puis” apdaru apzināto naivitāti, gan darbu “Senā prērija” un “Tāls ceļš” noskaņu kāpinājumiem un atplūdiem un partitūras “Zvaigznes” apburošo “sfēru mūziku”, gan arī opusu “Maigs lietus vēl līs”, kur pavasaris ik gadu pienāk un koki uzplaukst arī tad, kad cilvēce sevi jau sen izkāvusi brutālos un bezjēdzīgos karos.

“Vulkānu simfonija” vēsta par ko citu. Mazāk rezignēti un ar spēcīgākiem dramatiskiem akcentiem, un tās inspirāciju loks, tēlainība un tēmu izvērsums turpina “Ziemeļu gaismas” pieteikumu. Pēc ziemeļblāzmas pētījumiem vēsturē un folklorā, pēc sarunām ar zinātniekiem un ekspedīcijām uz arktiskajiem reģioniem Ēriks Ešenvalds līdzīgu ceļu gājis “Vulkānu simfonijas” tapšanas gaitā. Kopā ar režisoru Renāru Vimbu un operatoru Daini Juragu komponists devies ceļojumos ar mērķi iepazīt vulkānus pats savām acīm, fiksēt divdesmit piecu stāstnieku leģendas – no Islandes līdz Meksikai – un iegūto materiālu galu galā transformēt ar videoprojekcijām un iepriekšminēto teicēju stāstījumu saliedētā skaņurakstā, par kuru viņš vēstījis: “Šajā simfonijā esmu iekausējis tautu kultūrvēsturisko mantojumu par vulkāniem. Kā plūstošas lavas bizē ar savu flautu to visu koncertā sapīs un savīs Dita Krenberga.”

Un šis salīdzinājums ir precīzs, jo flautas spēle Ditas Krenbergas izslīpētajā un ar daudzām mirdzošām krāsām apveltītajā sniegumā patiešām lielā mērā veidoja “Vulkānu simfonijas” konceptuālo un emocionālo centru. Šeit skanēja ar tēliem un pavērsieniem bagāts tematiskais materiāls, uz to atsaucās citas skaņuraksta līnijas, un flautas partija arī balstīja izvērstā opusa māksliniecisko dramaturģiju. Rezultāts saucams par visai pārliecinošu – Ešenvalds bija rūpīgi domājis par mūzikas intonatīvo attīstību, par raksturu maiņām un kontrastiem, par kolorītākajiem orķestrācijas parametriem, kur īstajā vietā bija, piemēram, divu orķestra mākslinieku spēlētais sitaminstrumentu bloks, ar kuru saistītais dinamisms kļuva par nepieciešamo pretstatu atturīgāka vērojuma caurvītajām simfonijas lappusēm. Turpat jāteic, ka ne gluži vienmēr komponista iedziļināšanās arhaiskos folkloras slāņos, eksotiskās zemēs iepazītā etnogrāfijā vai gluži vienkārši dabas skaistuma un monumentalitātes apjautā deva cerētās sekmes – brīžiem jau pats teicēju paustais izklausījās pārāk patētisks un iepriekšparedzams –, taču to vismaz daļēji kompensēja darba dzīvīgākās vai iekšēji intensīvākās ainas.

Simfonija “Ziemeļu gaisma” 2015. gadā kandidēja nevis Lielās mūzikas balvas nominācijā “Gada jaundarbs”, bet gan kategorijā “Gada uzvedums” (un šo balvu arī ieguva); un tieši tāpat “Vulkānu simfonija” raksturojama kā multimediāls darbs, nevis tīras, abstraktas koncertmūzikas paraugs. Šādas koncepcijas ietvaros un atbilstoši pašas mūzikas noskaņai un vēstījumam režisors Roberts Rubīns, video autors Renārs Vimba, scenogrāfs Didzis Jaunzems un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis bija radījuši izteiksmīgu un stilistiski viengabalainu vizuālo vidi, kas neaizēnoja Māra Sirmā vadīto interpretu priekšnesumu. Arī tas apliecināja uzveduma veidotāju gaumes izjūtu, rosinot vēlmi noskatīties Ešenvalda un viņa domubiedru meklējumu un izpētes rezultātus dokumentālās filmas formātā. Gaidīšu arī komponista solīto “Ūdeņu simfoniju” un “Vēju simfoniju”.

LA.lv