Kultūra
Literatūra

“Es klausos cilvēku stāstos.” Lauras Vinogradovas dzeja 0


Laura Vinogradova
Laura Vinogradova
Foto no personiskā arhīva

Laurai Vinogradovai ir 34 gadi, viņa dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Neredzīgo bibliotēkā un ir mamma brīnišķīgam puikam. Sākusi rakstīt nesen, vien pirms pieciem gadiem, un arī tagad mācās Literārajā akadēmijā. Vispirms rakstījusi terapeitiskos nolūkos, “izrak­stījusi sevi”. Bet stāsti radās. “Man nerakstās viegli, es ļoti dziļi esmu iekšā stāstos notiekošajā, un tas ir sāpīgi. Bet vairs nerakstīt es arī neprotu,” atzīstas Laura.

Viņa nāk no skaistas vietas Ventspils pusē – Popes. Vasarās kaplējusi bietes un lasījusi grāmatas, tagad sanāk, ka pati tās raksta, turklāt uz palodzes audzē zirņus un tomātus. Tam Lauras ikdienā ir īpaša nozīme: “Vajag to pirkstu zemē ik pa laikam iebāzt. Gribu, lai mans dēls redz augšanu. Lai ir tai ļoti līdzās. Bet tikpat ļoti kā zemi un augšanu es mīlu Rīgu. Visu tās steigu un nemieru. Tā nu tas ļoti harmoniski dzīvo manī – Rīgas ritms un Popes miers.”

– Man šķiet, ka tavos stāstos īpaša uzmanība pievērsta mazajām, fiziskajām detaļām. Puisēns, kas čurā sniegā, kas kūp; citā stāstā kāds met kafijas krūzi tā, ka biezumi izšķīst pa sienu. Kāpēc tas ir svarīgi?

L. Vinogradova: – Tāpēc, ka dzīve jau nav tikai lielie notikumi. Nav tikai domu lidojumi un emocionāli sprādzieni. Dzīve ir pilna ar detaļām, un tās ir svarīgas. Dzīvē ir krāsas un tekstūras, garšas un izmēri. To dēļ lielie notikumi kļūst par lielajiem. Bet patiesībā, jā, es esmu dzirdējusi no rakstošajiem kolēģiem, ka uzsveru detaļas.

Nupat ienāca prātā viena maza atmiņa no bērnības. Biju saslimusi, tētis mani no bērnudārza aizveda mājās, un tas, ko atceros, ir oranžs spilvens, uz kura izgulēju drudzi. To krāsu vēl tagad atceros. Re – pavisam fizikāla detaļa. Un atmiņās daudz spēcīgāka par drudzi un pārējām sajūtām.

– Smalkās kaites tavos tekstos parasti ir sociālās nelabvēlības pazīmes. Vai tas ir personisks aspekts?

– Es klausos cilvēku stāstos. Es tos dzirdu un esmu bijusi tiem līdzās. Droši vien tāpēc arī par to rakstu.

– Kā varētu darīt šo pasauli labāku? Vai proza palīdzēs?

– Gan palīdzēs, gan graus. Vārdam vēl joprojām ir liels spēks. It īpaši rakstītajam un paliekošajam. Es nezinu, vai pasaule var kļūt labāka. Tā jau ir gana laba. Man vienīgi gribētos, lai mēs to vairāk pieņemtu. Nenoraidītu. Ne pasauli, ne viens otru.

– Reiz prozas lasījumos dzirdēju tavu pasaku. Un tu arī esi pasaku cilvēks. Vai tava stāstu grāmata sola labsajūtas (feel good) pasakas pieaugušajiem?

– Pasaku cilvēks, jo ticu labajam? Tiecos pēc tā? Bet nē, šī grāmata droši vien nav nekādas pasakas. Stāstos es centos atgādināt to, cik cieši mēs viens otru ietekmējam. Mans nelaipnais un augstprātīgais sakāmais veikala pārdevējai vēlāk pārtop par iespējamu pļauku viņas bērnam. Un, jo vairāk mēs to atzīsim, jo drīzāk pārstāsim nosodīt. Es to visu atgādinu arī sev. Pasaulei dodu gan skaistumu, gan postu.

Prozas ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Man bija bail lasīt Lauras grāmatu. Iespējams, tāpēc, ka nojautu, cik atklāta viņa savā prozā spēj būt, nebaidās no nesmukumiem. Patiesībā sajūtas ir citādas – ir paveikts liels darbs ar tekstu plašumiem, tāpēc palicis tikai svarīgākais: Lauras Vinogradovas debija ir ļoti labs, mierīgs sākums, kam ir visas tiesības attīstīties uz latviešu literatūrai mazāk ierastām pusēm. Ņemot vērā iznākušās īsprozas īpatnības šogad – noteikti jānovēl nesasteigt!”

strong>”KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam stāstu no Lauras Vinogradovas nupat iznākušā debijas stāstu krājuma “Izelpas”.

Burkšķu diena

Savu tēti es neko daudz neatceros. Tādas atmiņu drumslas. Es tikai zinu, ka viņš bija jautrākais cilvēks no visiem, kurus esmu saticis. Un ar viņu bija visvieglāk spēlēties. Tagad es dzīvoju tālu prom, un te neviens viņu nepazīst. Kad jautāju mammai, viņa teic, ka par šo tēmu nerunās. Un nerunā arī.

Tētis nekur nestrādāja un visu laiku bija kopā ar mani. Man tas ļoti patika. Pat tad, kad man bija jāiet uz bērnudārzu, viņš nestrādāja un jau pavisam ātri nāca man pakaļ. Kad izaugšu liels, es arī nestrādāšu – tā es nolēmu.

– Kāpēc man vispār jāiet uz bērnudārzu? – es tētim jautāju, jo labprātāk būtu palicis mājās ar viņu.

– Tāpēc, lai tantes uz mums šķībi neskatītos, – tētis atbildēja.

– Viņām paliks šķības acis? – es nesapratu.

– Jā, pavisam šķības. Tāpēc tev jāiet, – tētis teica un smējās savus skaļos smieklus.

Es negribēju, lai uz mani un manu tēti skatās šķībi, tāpēc gāju. Un tētis pēcpusdienā nāca man pakaļ. Dažreiz arī neatnāca. Tad audzinātāja mani veda uz savām mājām un es nakšņoju uz viņas dīvāna. Viņa vienmēr lika mani vannā un ilgi berza aiz ausīm. Man sāpēja, un es čīkstēju, bet viņa tikai berza un berza.

– Ak, puisīt, – viņa vienmēr teica, – nabaga puisīt…

Bet otrā dienā tētis atkal bija klāt. Es ieliku savu mazo roku viņa lielajā, un mēs priecīgi gājām mājās.

Tētis man iemācīja čurāt kā lielam vīram. Pie koka, aiz pieturas, iebrienot krūmos, un aiz veikala stūra. Tētis teica, ka īsti vīri čurā tad, kad viņi grib čurāt. Un es biju īsts vīrs. Tāpat kā tētis. Kad uzsniga sniegs, tad kļuva pavisam jautri. Mēs čurājām, un sniegs kūpēja.

Dažreiz mums bija dienas, ko tētis sauca par Burkšķu dienām. Tas ir tad, kad vēders burkšķ, jo nedabū neko ēst. Mēs klausījāmies, kuram vēders burkšķēs skaļāk, un

tas bija uzvarētājs. Biežāk uzvarēju es. Tad es izskrēju uz balkona un visiem saucu:

– Priecīgu Burkšķu dienu!

Bet vēl priecīgākas bija dienas, kad vēders neburkšķēja. Tētis stāvēja pie plīts un vārīja man brokastu putru. Pīpe mutē. Tētis mācēja darīt visus darbus ar pīpi mutē. Dažreiz pīpes pelni sakrita putrā, bet tētis teica, ka pelni tādam augošam organismam kā es tikai nāk par labu, un turpināja maisīt. Tētis mācēja taisīt pīpes burbuļus. Izpūta tos no mutes, un es priecīgs lēkāju apkārt, burbuļus ķerdams. Vienreiz redzēju, ka sētā kāda meitene spēlējās ar ziepju burbuļiem, – ļoti līdzīgi tam, kā spēlējos es. Mans tētis pīpēja visu laiku, un māja bieži bija pilna ar burbuļiem. Tad man mazliet sūrstēja acis. Es tās aizvēru, lai tik traki nesūrst, un dzīvojos ar aizvērtām acīm. Skrēju sienās un skapīšos, un tad mums ar tēti bija ļoti jāsmejas.

Mēs ar tēti katru dienu gājām uz veikalu. Tētis pirka sev baltās pudeles un pīpes. Reiz veikalā pie pudeļu plauktiem stāvēja arī kāda omīte un mazs puika. Man patika vērot mazo puiku, un vērodams es nepamanīju, ka tētis jau aizgājis pie veikala tantes. Pēkšņi mazais puika pavisam klusu man pačukstēja:

– Šīs ir omes pudeles. – Un norādīja uz lielām, zaļām pudelēm.

– Bet manam tētim ir tās baltās! – es atčukstēju un jutos priecīgs, ka man ar svešo mazo puiku ir par ko parunāt.

Daudz bērnu nenāca ar mani runāties, jo ar mani visu laiku bija tētis, tāpēc es vēl tagad atceros to puiku. Ejot ārā no veikala, es toreiz vēl slepeni pamāju, un viņš pamāja pretī. Es nezinu, kas, bet mūs ar to puiku kaut kas vienoja. Stipri un ļoti.

Dažreiz tētis mājās pakrita uz grīdas un necēlās. Gāja grīļodamies un pakrita. Es mēģināju viņu piecelt, bet nevarēju. Tad paņēmu savu segu, apgūlos viņam blakus uz grīdas un klausījos, kā viņš elpo. Man patika būt tētim tik tuvu. Viņš bija silts un liels, es piespiedos viņam cieši, cieši klāt un gaidīju, kad tētis pamodīsies un varēs piecelties. Piecēlās viņš vienmēr, un tad mēs atkal varējām iet uz veikalu. Man patika tas ceļš līdz veikalam. Mēs gājām un pļāpājām par visu, ko redzam. Skaitījām mašīnas, kuras pabrauc garām. Tētis zināja nosaukt visus, kas ar tām mašīnām brauc. Es vienmēr skatījos, vai mašīnās ir bērni.

– Kā viņus sauc? – es tētim jautāju, bet to viņš nezināja.

Rudenī es sāku iet skolā. Tagad tētis nāca man pakaļ uz skolu. Es viņu ļoti gaidīju, man nepatika skola. Tur viss bija tik liels, un tur mani nesaprata. Es stāstīju par Burkšķu dienām un pīpes burbuļiem, bet visi tikai skatījās un brīnījās. Nepagāja ilgs laiks, kad uz skolu atbrauca sveši cilvēki un veda mani prom. Es kliedzu un pretojos, jo viņi teica, ka es te vairs nekad neatgriezīšoties. Es uzreiz sapratu. Tas nozīmēja, ka es vairs neredzēšu tēti. Tāpēc es kodu, situ un skrāpēju. Bet viņi bija stiprāki. Turēja mani cieši, cieši un aizveda tālu prom.

Ar sievieti, kura ir mana māte, nebija tik jautri. Viņa nezināja spēles un neļāva man čurāt aiz pieturas. Viss pēkšņi bija pavisam citādi. Reiz, kad māte nolika man priekšā pilnu šķīvi ar vārītiem kartupeļiem, ceptu desu un burkānu salātiem, es paskatījos uz viņu un jautāju:

– Vai mums katru dienu būs ko ēst?

– Jā, dēliņ. Katru dienu, – viņa noteica un mani cieši apskāva.

Es kāri sāku ēst, bet māte vienkārši sēdēja man blakus. Skatījās, kā es ēdu, glāstīja man galvu, un pār viņas vaigiem klusi ritēja asaras.

LA.lv