Kultūra
Teātris un kino

Pilnīga vienlīdzība iespējama tikai cietumā. Saruna ar režisoru Gati Šmitu0


Gatis Šmits
Gatis Šmits
Foto: Karīna Miezāja

No piektdienas, 15. marta, kinoteātros visā Latvijā varēs noskatīties režisora GATA ŠMITA vēsturisko piedzīvojumu drāmu “1906”, kas tapusi kā pēdējais kinodarbs Latvijas simtgades filmu programmā.

Rīga, 1906. gada rudens. Noslēdzies trauksmainais 1905. gads ar muižu dedzināšanu un ekspropriāciju, sociāldemokrātu vadoņi un arī daudzi atbalstītāji inteliģences aprindās devušies uz ārzemēm.

Slepenpolicija guvusi virsroku cīņā ar sociāldemokrātu kaujiniekiem, un tikai viena grupa pagrīdē spītīgi turpina darbību un plāno pārgalvīgu uzbrukumu rūpnīcas kasei. Par operācijas vadītāju tiek nozīmēts ierindas kaujinieks Pelēkais, kuru filmā atveido aktieris Mārtiņš Kalita. Un operācijas plānošanas laikā Pelēkais sabiedriskā sarīkojumā ierauga iepriekš muižas ekspropriācijā sastaptu muižnieci Violetu Moricu….

Ar Gati Šmitu satiekos pirms filmas preses seansa – pirms mūsu sarunas viņš bijis televīzijā, pēc tās dosies uz radio, tādēļ loģiski šķiet sākt ar jautājumu – kas ir grūtāk – uzņemt filmu vai atbildēt uz žurnālistu nebeidzamajiem jautājumiem? “Man nekas neliekas grūti, man patīk to visu darīt,” atbild režisors, un saruna var sākties.

– Tieši pirms desmit gadiem Nacionālajā teātrī iestudējāt lugu pēc šī paša materiāla, Ingas Rozentāles traģikomēdiju “1906. Trakāk vēl kā piektā gadā”.

G. Šmits: – Jā, bija luga par šo laika periodu, par sociāldemokrātu kaujinieku pagrīdes mezglu Rīgā 1906. gadā – tā ir pateicīga tēma izrādei un, man liekas, arī žanra filmai. Tas laiks, notikumi, Rīga šajā periodā, nedaudz pretrunīgais revolūcijas – ar vai bez pēdiņām – vērtējums ir lielā mērā neatrisināta tēma. Galvenokārt – ļoti pateicīgs materiāls krimināldrāmai.

Filma nenodarbojas ar vēstures neatbildēto jautājumu atbilžu meklēšanu, tā ir filma par dzīviem cilvēkiem, stāsts par viņu likteņiem un dēkām.

– Kāpēc jums pašam šis periods liekas interesants, ja reiz pie tā atgriežaties?

– Tāpēc, ka tas bija būtisks brīdis latviešu nācijas veidošanās procesā. Mums – daļēji arī saistībā ar simtgades svinībām – sabiedrībā veidojas nepareizs priekšstats, ka esam sākušies 1918. gada 18. novembrī. Ja mēs nopietni raudzītos uz savu vēsturi, ne tikai valstiskuma periodu, būtu drīzāk jārunā par tūkstošgadi, nevis simtgadi. Valstiskuma iegūšana, protams, ir ļoti svarīgs notikums, bet tas ir rezultāts daudz garākam procesam, un 1905., 1906. gads bija viens no būtiskiem pavērsiena punktiem nacionālās pašapziņas, valstiskuma veidošanās procesā.

Protams, tad neviens nedomāja par valstiskumu. Daļa no sociāldemokrātiem runāja par autonomiju, bet brīvvalsts iespēja nešķita reāla – tas bija impēriju periods visā pasaulē. Taču kā attīstības solis tas bija būtisks, un liels skaits mūsu iedzīvotāju tieši tajā laikā ieguva zināmu politisko apziņu.

– …pieredzi…

– Jā, pieredzi, domu, ka var aizstāvēt savas intereses, apziņu, ka ir iespējams kopīgiem spēkiem veikt nācijai svarīgas lietas. Tāpēc tas ir latviešu nācijai būtisks un interesants periods. Un vēl tur bija daudzi jauni un vidēja vecuma vīrieši, kas aktīvi, drosmīgi un bezbailīgi uzņēmās idejas vārdā darīt riskantas lietas. Idejas vārdā vai ideoloģijas vārdā, to varam atstāt iekavās un ar jautājuma zīmi, bet skaidrs, ka aktivitāte bija būtiska.

Tas attiecas arī uz kultūras dzīvi, jo pa Rīgas ielām staigāja cilvēki, kuru vārdā tās šodien nosauktas.

Viņi darbojās laikā, kad Rīga bija daudzvalodīga, augoša, industriāla, aktīva pilsēta, kurā saplūda daudz dažādu ideju, sabiedrisku kustību, novirzienu, ideoloģiju un vēsmu. 1906. gadā revolūcijas atplūdi bija tikai daļa no lielākas, intensīvākas mūsu pilsētas dzīves.

Protams, grūti atdalīt reālos notikumus no padomju laika ideoloģiskā skatījuma uz tiem. Tepat netālu, kādus 300 metrus no mums, atrodas piemineklis (runa ir par pieminekli 1905. gada cīnītājiem 11. novembra krastmalā. – L.K.-Š.), un mūsu apziņā valda zināms mulsums par šo periodu. Mēs par to īsti nerunājam, jo ir grūti nodalīt taisnību no pārspīlējuma stāstos par kaismīgajiem revolucionāriem un briesmīgajiem vācu apspiedējiem. Cilvēki toreiz tam ticēja, jo propaganda 1905. un 1906. gadā strādāja ļoti aktīvi, tāpat kā tagad.

Grūti nodalīt, kurā brīdī uzbrukumi bija politiska rīcība un kad – noziedzīga bruņota laupīšana, jo bija vajadzīgi diezgan lieli līdzekļi, lai varētu darbināt sociāldemokrātu pagrīdi, tādēļ šie jēdzieni bija diezgan saplūduši.

Skaidrs, ka nevienam vēstures periodam nevar pieiet ar viennozīmīgu vērtējumu.

Sākumā man bija grūti domāt par šiem varoņiem kā reāliem, dzīviem cilvēkiem.

Jutu no bērnības iepotēto, ka policisti ir slikti un šie – labie, bet var paskatīties arī no otras puses – ja milzīgā, dzīvā, vairāk nekā 300 000 cilvēku pilsētā sāk spridzināt tramvajus un šaut policistus… Ja nu kāds izdomātu mūsdienās gāzt varu un spridzināt policistus?

– Var vilkt zināmas paralēles ar neseno lietussargu revolūciju, kas, protams, nebija ne tuvu tik postoša kā 1905. gada notikumi.

– Lietussargu revolūcija tad drīzāk saucama par revolūciju, jo tur bija jūtams stihisks tautas pieplūdums. Mēs filmā rādām sociāldemokrātu kaujiniekus laikā, kad viņu līderi Rīgā vairs neuzturas, viņi jau gadu kā aizbraukuši uz ārzemēm, un arī ne par kādu tautas atbalstu, kur nu vēl masveidīgu, Rīgā runāt nevar. Cita lieta bija 1905. gads Latvijas laukos, bet tur lai vēsturnieki izstrīdas, tas nav mans uzdevums.

– 19. un 20. gadsimta mija bija ideāls laiks aktīviem, uzņēmīgiem vīriešiem – dažādas vērienīgas sabiedriskas kustības, vēl palikušas neatklātas vietas uz zemes, kā Antarktīda un Ziemeļpols…

– Tikai Antarktīda un Ziemeļpols jau arī bija palikuši neatklāti. Es uz to skatos pirmkārt kā iepriekš nepieredzētu industrializācijas periodu, kas arī radīja cilvēku pieplūdumu no laukiem pilsētās – tehnoloģija, elektrība, tvaika dzinēji, kas izmainīja dzīvi uz visiem laikiem.

Vai tas bija ideāls laiks vīriešiem? Es domāju, ka gan vīriešiem, gan sievietēm dzīve bija citāda nekā tagad, jo uzskati atšķīrās no mūsdienām, vēl nebija bijuši lielie pasaules kari, cilvēki pat nespēja iedomāties, ka kaut kas tāds varētu atgadīties.

Bija gadsimta sākums, un likās, ka lielie jaunievedumi – elektrība un telegrāfs – uz visiem laikiem pārmainīs dzīvi, izskaudīs nabadzību, aizsāks jaunu, laimīgu gadsimtu. Cilvēki dzīvoja un arī 1905. gada notikumos piedalījās tieši ar šo sajūtu – ka mēs tūlīt izbeigsim netaisnību, apturēsim to, un šie skaļie vārdi, protams, noveda pie asinīm, vilšanās un eventuāli pie impēriju brukšanas, kariem un holokausta un tā tālāk.

Zināmā mērā šī filma ir par to, ka cīņa par labāku nākotni, lai cik dīvaini tas izklausītos, kā likums noved pie gulaga.

Ja ar šībrīža distanci paskatāmies uz pagājušo gadsimtu, diezgan skaidri redzams, ka visas lielākās šausmas notikušas tieši ar marksisma un sociālisma izplatīšanos. Ne tikai pie mums, bet arī Ķīnā, Kambodžā, Korejā, Dienvidamerikā un kur tikai vēl ne, un saukļi, kurus tur lieto, ir ļoti līdzīgi tiem, kurus lietoja sociāldemokrāti 1905. gadā – par vienlīdzību, ka visiem jābūt vienlīdzīgiem, nedrīkst būt bagāto un tā tālāk. Bet kas tāds iespējams vienīgi ieslodzījumā.

– Arī tur kāds vienmēr būs vienlīdzīgāks.

– Traģēdija ir tā, ka brīva sabiedrība vienmēr ir nevienlīdzīga un vienlīdzību var panākt tikai ar vardarbīgām metodēm – tā ir mācība, kas mums būtu jāmācās un uz ko būtu jāspēj paskatīties skaidrām acīm, sevišķi redzot, ka Rietumu pasaulē marksisms sit augstu vilni. Šīs idejas izskan arī tagad, un bieži tā ir mazāk kompetento bara vēršanās pret indivīdiem, kuri ir bagātāki, talantīgāki, veiksmīgāki, skaistāki un tā tālāk.

1905. gadā vairs nevar runāt par to, ka ļaunie muižnieki masveidā būtu verdzinājuši savus zemniekus. Runājām par šīm tēmām arī ar vēsturniekiem – revolucionāri toreiz divos mēnešos nodedzināja 800 ēkas. Cik daudzās no tām mocīja zemniekus? Varbūt arī bija kāds ļauns muižnieks, bet cik tumšu ļaužu un padibeņu bija otrā pusē, tajā, kuri dedzināja? Tas ir leģitīms jautājums, par to jārunā, lai varētu saprātīgi novērtēt šo mūsu vēstures posmu.

Bet mēs pārāk aizrunājāmies par vēsturi. Šī ir žanra filma ar pavisam citu pieeju – te galvenais ir dēkainība, piedzīvojumi, protams, arī dramatiski piedzīvojumi, nekāds priecīgais laiks tas nebija. Mēdzam runāt par karu vai revolūciju patētiskos, piepaceltos toņos, bet, ja konkrēti gribam iztēloties, kā šie daži pēdējie pagrīdnieki kaujinieki dzīvoja pagrīdes un policijas spēcīgās aktivitātes laikā, tad nekas pārāk brāzmains un glorificējams tur nebija.

– Un ja revolucionāram pretī nāk skaista dzejniece…

– Nu, tad viņam kā jebkuram vīrietim rodas interese. Mēs tīšām mēģinām distancēties no vēsturiskā, ideoloģiskā vērtējuma, nepieslejamies nevienai no pusēm, jā, sekojam līdzi sociāldemokrātu bruņotās kaujas vienības pagrīdes darbībai, bet galvenokārt viena kaujinieka emocionālajam ceļojumam un traumai, kas ir neizbēgama šādos apstākļos.

– Jūsu filma noslēdz programmu “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”. Vai esat sekojis līdzi arī citām?

Saistītie raksti

– Biju diezgan aizņemts šajā laikā, tas bija divus gadus ilgs pilna laika darbs. Tādēļ neesmu redzējis visas filmas, bet priekšstats man ir par visām – labi, ka tas ir noticis, un labi, ka tas ir beidzies.

– Labi, ka programma beigusies? Tā ieplūdināja iepriekš nepieredzētus līdzekļus Latvijas kino.

– Jā, labi, ka beidzies, lai var iet tālāk. Neesmu liels svinēšanas piekritējs, turklāt tiešām skatos uz mūsu valsti ilgākā periodā, jo esmu taisījis darbus arī par senākiem laikiem. Būtu labi, ja sabiedrība saprastu, ka esam daudz senāki un neesam sākušies uz Nacionālā teātra skatuves 1918. gada 18. novembrī – tas ir tikai gara, gara ceļa redzamākais brīdis.

LA.lv