Mobilā versija
+23.2°C
Astra, Astrīda
Trešdiena, 16. augusts, 2017
5. augusts, 2017
Drukāt

Nav vēlmes cept “ciešanu kūku”. Jānis Lūsēns par dvēseles attīrīšanu mūzikā (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Komponists Jānis Lūsēns ar jauno programmu “Aiz… mūzika vēlā vakarā” aicina uz pašapceri meditatīvos koncertos Latvijas dievnamos.

Jāni, jāteic, ka teju par spīti pēdējo gadu radošai darbībai – ikgadējām Ziemassvētku programmām, operām, mūzikliem – Jāni Lūsēnu tomēr visvairāk pazīst pēc leģendārā “Zodiaka” dziesmām…

Tas ir kaut kas apbrīnojams. Tu uzraksti dažas vienkāršas dziesmiņas vienkāršam ansamblim Atmodas laikā, un “mesidžs” par mani joprojām nāk no turienes, lai arī pēc tam rakstītās divas operas un desmit milzīgi mūzikli, kurus kopsummā apmeklējis gandrīz pusmiljons skatītāju! Nezinu, varbūt tā ir kaut kāda cilvēku nostalģija pēc jaunības? Tas laiks ir aizgājis – es cenšos negremdēties pagātnē. Mans darbs ārkārtīgi intensīvi norit tagadnes formā. Esmu milzīgu enerģiju ieguldījis mūziklos, taču ieliec sevi darbā, bet tad atlaid un aizmirsti, ka kaut kas tāds bijis. Ar katru darbu piedzimsti no jauna.

Tomēr atjaunotais elektroniskais “Zodiac” dažādās jaunās formās, tostarp kopā ar vijolnieku Raimondu Ozolu, šovasar ir gana aktīvs.

“Zodiac” darbojas visu laiku – braucam pa pasauli, spēlējam. Lai gan īpaši neaizraujos ar pilsētas svētku programmām, izveidojām programmu kopā ar uguņotājiem, tā izskanēja Ādažos un Līvānos. Mūzika ir tam patiesi piemērota, varbūt drusku kaut ko pārveidojām. Dzintaru koncertzālē izskanējušais “Zodiac” jau bija cits – tajā ieskanējās akustiskā Raimonda Ozola vijole. Pirms tam bija intīma un skaista programma ar Leona Brieža un Ojāra Vācieša vārdiem, ar Annijas Putniņas un Andra Ērgļa balsīm un Raimondu Ozolu kā trešo solistu. Nāca ideja, ka varētu uztaisīt kopā kaut ko vairāk. Projektā Dzintaros pirmajā daļā izskanēja elektronika kopā ar vijoli. Nākamvasar turpināsim veidot šā uguņojošā, kosmiskā “Zodiac” jaunu “imidžu” un jaunu mūziku, iespējams, kopā ar kādu ekstravagantu dziedātāju. Grupa ir dzīva, sastāvs – gatavs. Esam četri puiši – Mārcis Auziņš, Mārtiņš Linde, es un mans dēls Jānis. Turpinājumā visdrīzāk mūzikas radīšanā piedalīsimies visi. Tā ir pilnīgi cita pasaule – sēdēšana studijā, “ķīmiķošana”. Šobrīd mana daiļrade no dziesmām, mūzikliem, operām aiziet pilnīgi citā – instrumentālā. Viena puse tai ir hiperelektroniska, bet ar šo datoru pusi vairāk darbojas mans dēls. Mani vairāk interesē akustiskā mūzika. Savas dvēseles trauka attīrīšana. Un, ja tas izdodas, dalīties tajā ar citiem.

Tad ir likumsakarīgi, ka šajā akustiskajā daiļrades posmā Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” septembrī notiks jūsu pirmās – “Romantiskās simfonijas” – pirmatskaņojums…

Patiesībā ar simfoniju gāja visai smagi un ilgi. Visas manas līdzšinējās akadēmiskās operas tapa salīdzinoši viegli. “Putnu operu”, uz ko uzaicināja Māra Zālīte, galvā sakomponēju, sēžot autoservisā. Protams, pēc tam strādāju veselu gadu, lai to uzrakstītu orķestrim, bet ideja bija skaidra. Rakstot simfoniju, bija jāpārvar milzīga iekšēja pretruna, jo šobrīd vairāk klausos Austrumu mūziku un esmu attālinājies no Eiropas kultūras. Atkal biju spiests klausīties mūsdienu simfonisko mūziku, un, jo vairāk to klausījos, jo mazāka motivācija bija ķerties pie simfonijas rakstīšanas. Izņēmums bija tikai daži pozitīvie piemēri – Gija Kančeli, Valentīns Silvestrovs, daži skandināvu komponisti. Nebija vēlmes “cept” kārtējo mūsdienu ciešanu kūku un pašmērķīgi izmantot mūsdienu mūzikā zināmās instrumentācijas iespējas. Piecreiz sāku un darba procesā uzrakstīju vēl vismaz vienu simfoniju. Beigās savilku šo ideju ar savu pirmo ceļu mūzikā, kas, tāpat kā simfonijas atskaņojums, saistīts ar Liepāju. Tieši tur sāku saprast, kas ir mūzika, tur notika manas kaismīgās ērģeļu spēlēšanas pa naktīm. Šī man būs pirmā sastapšanās ar diriģentu Kasparu Ādamsonu, par ko esmu bezgala priecīgs – viņš ir uzmanīgs un tolerants diriģents.

Ērģeļu partijas simfonijā laikam nebūs?

Ērģeļu lomā šoreiz simfoniskais orķestris, bet varbūt būšu šo to mazliet jocīgi painstrumentējis. Varbūt šāds Haidna tipa orķestra sastāvs ir mazliet par mazu, lai dabūtu vēlamo blīkšķi, – esmu vai nu ļoti lielu sastāvu, vai absolūtu kamerorķestru fans.

Citāds, personiskāks, pieklusinātāks Jānis Lūsēns pēdējos gados ieskanējās jūsu ikgadējās Ziemassvētku laika dziesmu programmās.

Ir ierasts ap svētku laiku sanākt kopā, šito dziesmiņu, to un, okei, tiek salasīta kaut kāda programmiņa, un “kāsiens” pa baznīcām var sākties. Es tā nevaru. Man gribas piedalīties ar kaut kādu jaunradi. Šis gan būs pirmais gads, kad vairs neesmu pieķēries oriģināldziesmu rakstīšanai. Šogad būs tradicionālās Ziemassvētku dziesmas ļoti trauslā aranžējumā, liekot akcentu uz četrbalsību.

Līdz tam pie klausītājiem nonāks kas pavisam atšķirīgs – šoreiz akustiski instrumentāla koncertprogramma. Kas slēpjas aiz titulā minētā “Aiz”?

“Aiz” ir visas šīs programmas moto. Viss izriet no mana jaunā instrumenta – vienstīgu klavierēm. Tās radījis un izgatavojis Ungārijā dzīvojošais latvietis Dāvids Kļaviņš. Viņš tikko vēl bija Latvijā, lai klavieres vēl mazliet “piefrizētu”, jo faktiski izrāvu viņam tās no rokām. Iepriekš prātoju par kaut kādu jauna “Yamaha” pianīna iegādi, līdz pilnīgi nejauši ieraudzīju “Youtube” vietnē šādas klavieres. Dāvids Kļaviņš ilgu laiku dzīvoja Vācijā, kur 80. gados radīja pasaulē lielākās, 3,7 metru garas vertikālās klavieres – izskatās gluži kā ērģeles. Šobrīd viņš strādā pie pasaulē lielākā – četrarpus metru gara – klavieru modeļa, kas, iespējams, nonāks Ventspilī. Pie manis nonākušas nelielas, pārvietojamas klavieres, ko divi vīri var iecelt mašīnā – tas ir vienkārši brīnišķīgi! Skanējums ir piemērots meditatīvam stāvoklim, kas man šobrīd muzicējot ir svarīgs. Mani vairs neinteresē drāmas, cilvēku stāsti un to atainojumi, ar ko pārblīvēta Eiropas mūzika. Tas, kas saista, ir pilnīga atslēgšanās, ieiešana citā pasaulē, ja gribat – nokļūšana aiz apziņas vārtiem. Tāpēc simboliskais nosaukums “Aiz”. Šī nebūs apzināta improvizācija kā priekšnesums, vadoties pēc kaut kādiem priekšrakstiem – forma, kulminācija un tā tālāk. Šī ir tāda “peldēšana” sajūtu līmenī. Man tā ir pilnīgi jauna atklāsme. Daudz līdzību saskatu Austrumu mūzikā, kur cilvēki ar to nodarbojas ikdienā, no paaudzes uz paaudzi, tūkstošiem gadu.

Austrumu tradicionālajā mūzikā tomēr jaunradei ir maz vietas, spēcīga loma ir kanonam.

Protams. Problēma ir tajā, ka Eiropai šā kanona nav. Mēs esam viss kas, bet kas tieši, nav skaidrs. Tāpēc jau ir kaut kādas klusās runas par mūsu kultūras un civilizācijas bojāeju. Mūsu meditatīvās mūzikas forma varētu būt latviešu tautasdziesmā, izteikta tā ir arī skandināviem, somiem, turkiem. Tad viņi kaut kā vēl notur savu nāciju. Opītis spēlē savu sāzu, mazdēls sēž turpat un uzsūc – bez kultūrkapitāla fonda atbalsta, no paaudzes paaudzē.

Nebaidāties šādi “aizpeldēt” arī tālāk no klausītājam ierasti saprotamā?

Man ir pilnīgi vienalga. Šis ir pavisam nekomerciāls projekts, kas nav saņēmis nekādu valsts atbalstu, nodokļu maksātāju līdzekļi šim pasākumam netiek tērēti. Viss ir manis privāti inspirēts, tāpēc man nav nekādu saistību – tur var būt desmit klausītāju, taču tādi, kam tas ir vajadzīgs. Cilvēki, kas vēlas attīrīties, atgriezties pie patstāvīgu lēmumu pieņemšanas, jā, pie domāšanas. Te nav nekāda stāstījuma, piemēram, par tautas ciešanām vai kādu ceļojumu. Lai katrs te sadzird to, ko vēlas. Šis drīzāk ir ceļojums zemapziņas dzīlēs, tiesa, balstīts uz kaut kādām mūzikas valodas radītām asociācijām, kas ir mums saprotamas.

Kas ir jūsu muzikālie ceļabiedri šajā ceļojumā?

Mēģināju atrast instrumentus, kas paši ietver interpretācijas momentu. Stīgu un pūšamajiem instrumentiem ir ārkārtīgi svarīgs tonis, bet man bija svarīgi dažādi zvanveidīgie instrumenti. Ir arī kāds restaurēts karalauka harmonijs, kurš, minot plēšas, rada ļoti savdabīgu skaņas fonu, radot kaut ko sirreālu. Arī monahords, kuru patiesībā var spēlēt jebkurš bērns. Dzīvas dvēseles sajūtai klāt nāk divi akustiski instrumenti – čells, ko spēlē mana Liepājas skolotāja dēls Māris Ziemelis, un dažādas flautas – banzuri, alta, pikolo flautas, ko spēlē Evija Mundeciema. Sitaminstrumentus spēlē Harijs Gūtmanis un Karīna Mazura, bet basģitāru – dēls Jānis Lūsēns. Pats būšu pie “una corda” klavierēm.

Tas nozīmē, ka dziesmu un muzikālu stāstu rakstīšanai pielikts punkts?

Šī ir pauze. Protams, ja būs labs piedāvājums, labs teksts, kas uzrunā, nekas nav neiespējams. Tomēr savu muzikālo ceļu tālāk domāju būvēt no pilnīgām solo programmām. Palikšu viens ar savām klavierēm un grabuļiem. Šobrīd meklēju vietu Rīgā, kur varētu noturēt meditācijas stundas mūzikā. Apkārt ir milzīgs troksnis, daudz mītu, un tev skalo smadzenes visādos veidos. Ir milzīgs mākslas piedāvājums, pasākumi par velti. Sevišķi attīstījušies masu “mega” pasākumi, kas ir pilnīgi tukši. Tie neattīsta domājošu cilvēku.

Ejat individuālisma, personīgas izaugsmes, ne kolektīvisma, kopienas vērtību virzienā?

Viss, kas ir kolektīvs, pārstāv kādu konkrētu ideoloģiju. Kādu – lai to analizē politiķi, filozofi un psihiatri. Apzināti tiek mainīta cilvēku izpratne par to, kas ir kultūra, māksla. Dzinulis tam ir nauda, nevis solidaritātes vai nācijas pašapziņas ideja. Īstā lieta notiek mazā, šaurā lokā, kādā istabā – sāksim ar ģimeni, tuvākajiem cilvēkiem. Arī mēs taču sarunājamies līdzās, nevis pa lielu gabalu, raidot kaut kādas attālas zīmes vai šaujot uguņus, lai pateiktu to, ko gribam pateikt viens otram. Ja vispār māksla var izdzīvot, tad tikai šādā formā, kas rosina patstāvīgu domāšanu.

Tāds liela mēroga pasākums ir Dziesmu svētki. Vai tajos līdzdarbosieties?

Skanēs viena mana dziesma – “Karoga dziesma”. Svētki ir labi un vajadzīgi koru kustības sakarā – kori darbojas, jo cilvēkus motivē doma, ka varēs tikt un padziedāt uz lielās skatuves. Milzīga sāpe joprojām ir repertuārs. Man nav saprotams, kādēļ šajos Dziesmu svētkos būs tikai daļa Imanta Kalniņa dziesmu. Tieši viņš stāvējis klāt visos mūsu Atmodas laikos. “Dziesma, ar ko tu sācies” vai dziesma “Ļeņinam”. Noņemam taču to piekabināto Ļeņinu teksta beigās nost – tā ir ģeniāla dziesma, tam laikam pārdroša un revolucionāra, lai atceramies vārdus – “asni saknes akmenī dzen.”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Biju Krimuldā. klausīties vakara mūziku. Būtībā nejauši, no rīta dzirdēju radio stāstot par īpašajām klavierēm un tā aizbraucām..Nokļuvu kā apburtā zemē. Cilvēki klausījās, aizturējuši elpu, pievērtām acīm, smaidot. Es tajā skaitā. Ir grūti vārdos izteikt izjūtas, sajūtas un vīzijas. Vienā vārdā es teiktu- tā bija dzīve. Milzīgs paldies mūziķiem, Lūsēna mūzika pacēla spārnos pat tos, kuriem spārnu sen vairs nav…

Latvijas nenovērtētais dārgums – vēsturiskās ērģeles (1)Valsts kultūras pieminekļu sarakstā iekļautās ērģeles pamazām atdzimst, galvenokārt pateicoties pašvaldību aktivitātei.
Draugiem Facebook Twitter Google+