Latvijā
Sabiedrība

FOTO: Latvijā piemin politiski represētos0


Amatpresonas piedalās svinīgajā ziedu nolikšanas ceremonijā pie Brīvības pieminekļa par godu Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai.
Amatpresonas piedalās svinīgajā ziedu nolikšanas ceremonijā pie Brīvības pieminekļa par godu Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai.
Edijs Pālens/LETA

Pieminot komunistiskā genocīda upurus, piektdien Vecrīgā gājienā no Okupācijas muzeja uz Brīvības pieminekli devās daži simti cilvēku, novēroja aģentūra LETA.

Gājiena priekšgalā bija vairāki politiķi, tostarp Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (VL-TB/LNNK), tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP), Rīgas domes deputāts Vilnis Ķirsis (JV) un Saeimas deputāts Raimonds Bergmanis (ZZS), kā arī paši represētie.

Daudzi rokās turēja valsts karogu sēru noformējumā, simbolizējot 78.gadskārtu kopš 1941.gada 14.jūnija deportācijām. Kāds no gājiena dalībniekiem rokās nesa plakātu ar uzrakstu “Deokupācija! Tūlīt!”, vēl kādam bija Lietuvas karogs.

Gājienā piedalījās pārsvarā vidēja vecuma ļaudis – salīdzinot ar iepriekšējo gadu, jauniešu bija maz. Starp piemiņas pasākuma dalībniekiem bija arī ebreju organizāciju pārstāvji.

Gājiens no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim 14. jūnijā

Vēlāk pie Brīvības pieminekļa paredzēts atceres pasākums un ziedo nolikšana un svinīgā Goda sardzes maiņa.

Pieminot Komunistiskā genocīda upurus, šodien Rīgā notiek vairāki pasākumi. Genocīda upurus piemin arī citviet Latvijā.

1941.gada naktī no 13. uz 14.jūniju notika Latvijas iedzīvotāju masveida izvešana uz PSRS Sibīrijas, Tālo Austrumu un Tālo Ziemeļu apgabaliem. Kopumā šajā naktī no Latvijas tika izvesti vairāk nekā 15 000 cilvēku.

Jāstāsta jauniešiem par komunistiskā režīma noziegumiem un deportēto Golgātas ceļu

Publicējam pilnu Latvijas politiski represēto apvienības vadītāja Ivara Kaļķa runu 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa

Atkal ir 14. jūnijs, kad īpaši skaudri runā atmiņas un tautas sirdsapziņa. Šogad aprit 30 gadi, kopš 1988.gada 8. jūnijā LPSR Augstākās padomes prezidijs ar dekrētu 14. jūniju noteica par staļinisma represiju upuru piemiņas dienu, bet vēlāk šis datums tika noteikts kā komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.

Pagājušā gadsimta ’30. gados PSRS tika represēti vairāk par 70 tūkstošiem latviešu un no 1941. gada 14.jūnijā deportētajiem 15.5 tūkstošiem cilvēku 74% bija latvieši. To var uzskatīt par genocīdu pret latviešu tautu.

Jau kopš Latvijas okupācijas 1940.gada 17. jūnijā valstī notika aresti, nošaušanas. 1940. g. 14. un 15. jūlijā Latvijā pēc okupantu pieprasījuma notika tā sauktās “Tautas Saeimas” vēlēšanas, kurās pēc falsificētiem datiem par vienīgo okupantu pielaisto Darba tautas bloka kandidātu sarakstu esot nobalsojuši 97,6 % vēlētāju.

Taču PSRS oficiālā ziņu aģentūra TASS šo rezultātu paziņoja jau pēc vēlēšanu pirmās dienas, 14. jūlija naktī!

1941. gada 14. jūnija deportācijas galvenokārt skāra turīgos zemniekus, valsts un pašvaldības iestāžu vadītājus un darbiniekus, uzņēmējus, policistus, armijas virsniekus, skolotājus, ārstus, garīdzniekus un viņu ģimenes locekļus.

14. jūnija deportācijas raksturīgas ar savu varmācību un nežēlību – ģimeņu vīrieši tika nošķirti no ģimenēm un tika nosūtīti uz Vjatlagu un Noriļsku, bet sievietes ar bērniem uz Krasnojarskas novadu un Novosibirskas apgabalu. Mums, politiski represētajiem, ciešanu gadi nav tikai pagātne. Tā ir arī īpaša atbildība par šodienu un rītdienu.

Mēs no sirds vēlamies redzēt Latviju kā plaukstošu zemi, kuras iedzīvotāju lielum lielā daļa pieder stabilai, pārtikušai vidusšķirai. Taču cik tālu mēs esam no šī ideāla! Politiķi nav tikuši tālāk par solījumiem mazināt cilvēku aizplūšanu no Latvijas, bet uzņēmēji jau runā par darbaspēka ievešanu. Mēs arī uzskatām, ka jāpārskata bezdarbnieku pabalstu piešķiršana, jo pašreizējo pārāk liberālo politiku izmanto arī vieglas dzīves tīkotāji.

Viens no labklājīgas valsts stūrakmeņiem ir vienota sabiedrība, kas savu interešu pārstāvēšanai deleģē politikā savus talantīgākos un godprātīgākos pārstāvjus. Diemžēl rūgtas pārdomas raisa neseno Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāts.

Vai Eiropas Parlamentā ir vieta no augsta amata atstādinātai personai, virs kuras galvas karājas Damokla zobens par galvaspilsētas domē sazēlušo korupciju? Vai Eiropas Parlamentā cienīga būt persona, kas apšauba Latvijas okupācijas faktu, lejot ūdeni uz Maskavas antilatviskās propagandas dzirnavām?

Vēlēšanu apkaunojošo rezultātu var izskaidrot arī ar vēlētāju zemo aktivitāti un organizatorisku neizdarību. Šāda nevīžība pret Latvijas starptautisko interešu pārstāvniecību nav piedodama! Tā ir jo bīstamāka Krievijas īstenotā hibrīdkara apstākļos.

Jau gadiem tiek runāts par patiesas informācijas trūkumu pierobežas novados, kur joprojām nav redzama Latvijas televīzija, un iedzīvotājus zombē Krievijas propagandas raidījumi ar meliem par mūsu valsti.

Mēs, politiski represētie, jau daudzus gadus esam apmeklējuši savas izsūtījuma vietas Sibīrijā. Bet pēdējā laikā pienāk ziņas, ka krievu cilvēki baidās tikties ar viesiem no Latvijas, lai nebūtu jāpiedzīvo vietējo varas iestāžu represijas. Sauksim lietas īstajos vārdos: mūsu lielajā kaimiņvalstī atdzimst staļinisms! Būsim modri!

Mēs, politiski represētie, pēc labākās sirdsapziņas cenšamies dot savu ieguldījumu Latvijas attīstībai. Sagaidot Latvijas simtgadi vairāk kā 10 pašvaldībās tika veikta represēto piemiņas vietu labiekārtošana.

Šogad Mātes dienas priekšvakarā Likteņdārzā atklājām piemiņas ansambli, veltītu represēto ģimeņu mātēm, kuras nesavtīgi glāba savus bērnus no bada un aukstuma. Piemineklī iekalti sekojoši vārdi ,, Māt, tu man dāvāji dzīvību divreiz – kad piedzimu un kad nenomiru badā. Sibīrijas bērns”.

Taču uzskatu, ka politiski represētie Latvijas attīstībai var dot vairāk. Esmu pārliecināts, ka ik novadā atradīsies cilvēki, kas var skolu jaunatnei pastāstīt par komunistiskā režīma noziegumiem un savu Golgātas ceļu. Vajag tikai viņus uzrunāt.

Mani draugi! Mīļie latvieši! Mēs visi esam ticīgie, jo visi lūdzam Dievu – ja ne vairāk, tad dziedot „Dievs, svētī Latviju”.

Bet padomāsim, kāda būtu Dieva svētība Latvijai! Mēs, politiski represētie, ar visu pārliecību sakām: atbilde ir tautas vienotībā savas valsts attīstībai un uzplaukumam. Ikvienam Latvijas pilsonim, ikvienam iedzīvotājam veltot savas labākās domas un savu godprātīgo darbu tēvzemei un brīvībai!

"Sibīrijas bērnu" konference "Vēsturiskā atmiņa" 14. jūnijā

Vējonis: mūsu pienākums ir aizvien nostiprināt objektīvu vēstures izpratni

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzrunu pie Brīvības pieminekļa

Katru gadu mēs pieminām komunistisko genocīdu. Noziegumus, ko pastrādāja režīms, no kura šodien ir palicis tikai rēgs. Vairs nav tādas valsts, tās nometņu un baraku, cietumsargu un lopu vagonu. Tādā vasaras dienā kā šī kāds var jautāt – kādēļ atkal un atkal atšķirt šo tumšo lapaspusi.

Es nosaukšu trīs iemeslus, par kuriem atgādina Brīvības piemineklis. Tā ir brīvība no bailēm. Brīvība runāt. Brīvība atcerēties.

Nakts, kas sākas no 1941. gada 13. uz 14. jūniju, turpinājās vēl daudzus gadus. Tonakt deportēja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Viņu apcietināšana un aizvešana patstāvīgām bailēm un paralizējošai neziņai par savu un savas ģimenes drošību pakļāva simtiem tūkstošus vēl daudzu gadu garumā.

Padomju okupācijas režīms izmantoja deportācijas, lai fiziski iznīcinātu mūsu valsti un salauztu mūsu tautu. Mums šodien tas šķiet neiedomājami, jo dzīvojam drošībā. Šie notikumi liek pārdomāt, ko esam gatavi darīt, lai arī turpmāk mūsu sabiedrība būtu brīva no bailēm.

Brīvības piemineklis atgādina mums arī par brīvība runāt. Represēto piemiņa nav tikai mūsu valsts iekšējā lieta. Padomju režīma noziegumi ir noziegumi pret cilvēci. Tādēļ mūsu pienākums ir aizvien nostiprināt objektīvu vēstures izpratni, kopā ar citām Austrumeiropas un Baltijas valstīm turpinot mērķtiecīgi veidot kopēju Eiropas Savienības atmiņu politiku.

Vēl šodien Krievijā principiāla padomju režīma pastrādāto noziegumu un traģiskās vēstures izvērtēšana nav notikusi. Kamēr tas netiks izdarīts, mēs un visa pasaule nevaram būt droši par vēstures neatkārtošanos nākotnē.

Atmodas laikā mēs atguvām ne tikai savu zemi, bet arī savu atmiņu. Šodien aprit tieši trīsdesmit gadi kopš lielās 1989. gada 14. jūnija manifestācijas “Par Latvijas destaļinizāciju”. Brīvība, ko toreiz pieprasījām, bija arī brīvība pieminēt upurus un atcerēties varoņus.

Tādēļ šodien es aicinu godināt tos drosmīgos cilvēkus, kuri pirms 30 gadiem teica skaidru “nē” komunistisko noziegumu paslēpšanai aizmirstības tumsā.

Mūžam atcerēsimies savas tautas varoņus un godināsim komunistiskā genocīda upuru piemiņu.

Svinīgā ziedu nolikšanas ceremonija pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā
LA.lv
ZE
Zane Eniņa
Latvijā
Protēzei gatavs? Caur ērkšķiem uz….sporta laukumu. “Latvijas Lepnuma” stāsts par Dinu
7 stundas
LE
LETA
Latvijā
Rīgas domnieki uz pusotru nedēļu atliek budžeta grozījumu skatīšanu
8 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
“Tur var smuki “sabučoties”.” Ziņo par kādu absurdu un bīstamu situāciju
9 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

SK
Skaties.lv
Ekonomika
Veikalā liedz maksāt ar maza nomināla monētām. Vai būs izmaiņas visā Latvijā?
4 stundas
LE
LETA
Sports
Ostapenko Luksemburgā pārliecinoši iesoļo pusfinālā
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
FOTO: Paziņo, kad ekspluatācijā nodos Okupācijas muzeja ēku 1
6 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Vācijas policija pastiprinās robežas kontroli
2 stundas
LE
LETA
Dabā
Sestdien spīdēs saule un gaiss iesils līdz + 17 grādiem
9 stundas