Latvijā
Politika

Galvenais partijas treneris. Saruna ar Krišjāni Kariņu 16


Krišjānis Kariņš
Krišjānis Kariņš
Foto – Valdis Semjonovs

Krišjānis Kariņš ir stāvējis ārpus “Vienotības” intrigām, centies partijā darboties savu iespēju robežas, strādājis arī tās valdē, bijis gana neatkarīgs un nupat ievēlēts par domes priekšsēdētāju.

Partijas pārvaldes institūcija ir dome, kurā ir visa plašā partijas pārstāvniecība, sākot ar Eiropas Parlamenta deputātiem un beidzot ar nodaļu cilvēkiem, ir zaudējusi savu nozīmi. Agrāk tur apsprieda svarīgākos jautājumus, apstiprināja deputātu kandidātu sarakstus, tagad lēmumi tiek pieņemti “Vienotības” Saeimas frakcijā, un ar partijas domi vispār nerēķinās. Kāpēc jūs gribējāt kļūt par domes vadītāju, kādu jēgu jūs tai redzat, un kā to grasāties atdzīvināt?

K. Kariņš: “Vienotības” programmatiskie uzstādījumi ir izšķīduši. Partijai diemžēl šobrīd nav skaidra redzējuma, piemēram, par to, kā radīsies jaunas darba vietas, kā panāksim, ka uzņēmējdarbībā spēles noteikumi visiem ir līdzīgi. Es vēlos, strādājot ar partijas reģionālajām nodaļām, ar ieinteresētajiem cilvēkiem, kuri var pat nebūt partijas biedri, bet kuriem simpatizē partijas idejas, panākt, lai viņi piedāvā savus priekšlikumus. Strādāšu pie tā, lai tie tiktu apkopoti un lai mēs domē pieņemtu programmatiskus uzstādījumus, kas valdībai, ministriem un deputātiem būtu jāpilda. Ja salīdzina ar sportu, kur ir komandas kapteinis un treneris, dome manā skatījumā ir tā trenētāja institūcija un domes priekšsēdētājs – galvenais partijas treneris. Mums ir ministri, deputāti, kas skraida pa laukumu, redz, kas notiek viņiem acu priekšā, bet viņiem pietrūkst skata no malas. To var nodrošināt ar domes palīdzību.

Par likumiem Saeimas plenārsēdē var balsot tikai tad, ja iepriekš kāds kompetentāks cilvēks ir strādājis pie tiem un piedāvā vairākus variantus. Partijas valde spēj tos izvēlēties, bet tā nespēj tos izstrādāt pēc būtības. Kādam tas produkts ir jāizstrādā, un tas kāds būtu partija kopumā. Domes galvenais uzdevums ir izstrādāt tādus piedāvājumus, lai partija tos varētu pieņemt.

Tie tālāk būs jāvirza Saeimas “Vienotības” frakcijai, kur sēž deputāti, kas no partijas ir aizgājuši un izmanto partijas resursus, lai veidotu jaunu politisko spēku. Kā “Vienotība” to pacieš?

Šobrīd Saeimas frakcijā “Vienotības” biedri ir mazākumā. Šāda dīvaina situācija izveidojās jau pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, kad sarakstā tika iekļauti deputātu kandidāti, kuri jau toreiz nebija partijas biedri. Tagad daļa no partijas ir izstājušies, bet deputāta mandātu nav nolikuši. Uzskatu, ka šiem cilvēkiem būtu ne tikai jāizstājas no frakcijas, bet arī jānoliek deputāta mandāts, jo vēlētāji par viņiem nobalsoja kā par “Vienotības” biedriem. Diemžēl Latvijā līdz šim nav bijusi šāda prakse, taču tā ir jāievieš. Patlaban frakcijā ir viena saraksta biedri, kuri vairs nav vienā partijā, un tas nostāda “Vienotību” sarežģītā situācijā, jo frakcijai partijas valdes lēmumi ir tikai daļēji saistoši.

Jūs pieprasāt, bet kurš tad būs tas, kas frakciju attīrīs?

Diemžēl nav rīcības sviru. Vēlētājiem ir jāskatās, vai cilvēki rīkojas pareizi. Ne jau es esmu tas soģis. Manuprāt, šī duālā situācija traucē gan to personu dzīvi, kas atrodas frakcijā, gan arī visas partijas dzīvi. Situācija ir kā šķirtā ģimenē, kur ir piespiedu kopdzīve vienā guļamistabā. Tas ne pie kā laba neved.

“Vienotība” pārstāv eiropeiskas vērtības un tos vēlētājus, kuri nevēlas iet Krievijas pavadā. Mēs arī esam pret oligarhu radīto sistēmu, kur nauda ripo pa vertikāli uz leju. Ja esi daļa no vertikāles, tad tiec pie turības, saņem valsts pasūtījumu, bet, ja neesi, sities, kā vari, līdz emigrē no valsts.

Ir jāskatās, nevis kā atdalīties un parādīt, ka es, lūk, esmu labāks par tevi, bet kā atrast kopīgu valodu. Ikdienā strādāju Eiropas Parlamentā, kur ir 751 deputāts. Eiropas Tautas partijas frakcijā, kas ir lielākā un kurā strādāju arī es, ir 216 deputāti, kuri pārstāv 27 dalībvalstis. Esam līdzīgi domājoši, tomēr detaļās ļoti atšķirīgi, jo centriski labējais deputāts no Baltijas valstīm vai no Skandināvijas diezgan krasi atšķiras no centriski labējā Portugālē vai Grieķijā. Lai atrastu kopīgu valodu un kopīgu pieeju, ir nepieciešams daudz laika un nav iedomājams, ka lēmumus varētu pieņemt šaurā lokā. Darbs kopā par spīti personiskām nesaskaņām ir izkopjama māksla. Latvijā tas tā nenotiek – mēs kā politiķi esam izgāzušies. Mēs sadalāmies, sakot – tu man patīc, tu man nepatīc! Tas ir ļoti neprofesionāli. Iedomāsimies, ka mēs aizejam pie zobārsta un viņam rodas nesaskaņas ar savu asistentu. Klientam mute ir vaļā, vienam rokās ir urbis, bet otram – šprice, un tas, kuram ir šprice, pasaka, ka viņš nepotēs, jo nevar atrasties vienā telpā ar dakteri. Pacients to klausās un domā, ko es šeit daru un ka tik viņi visu izdarītu pareizajā secībā – vispirms iedotu narkozi un tikai pēc tam urbtu! Nepārtraukti šķeļoties un daloties, mēs esam atļāvuši sevi padarīt par vērā neņemamiem.

Ja būsim sadalīti un saskaldīti, mēs nebūsim spēks. Es to redzu savā ikdienas parlamentārajā darbā. Centriski labējā Eiropas Tautas partijā strīdi ir ikdienas darba sastāvdaļa, turklāt, ja žurnālistu nav klāt, runājam diezgan asi viens ar otru, bet mēs atrodam veidu, kā vienoties, lai varētu nobalsot kopā, un visi ar mums rēķinās, jo turamies kā bloks kopā visos svarīgākajos jautājumos. Tas ir mans mērķis, strādājot par “Vienotības” domes priekšsēdētāju. Būdams trenera pozīcijā, palīdzēšu un virzīšu uz to, ka mēs piedāvāsim skaidru un saprotamu mūsu valstij un iedzīvotājiem labvēlīgu politiku. Bet es strādāšu arī pie tā, lai mēs atrodam kopīgu valodu ar citiem, kuri uzrunā vai cenšas uzrunāt faktiski vienu un to pašu vēlētāju.

Socioloģiskās aptaujas rāda, ka vairāk nekā ceturtā daļa vēlētāju nezina, kuru partiju atbalstīt.

Taču “Vienotības” reitings joprojām krītas. Kas ir tie galvenie iemesli, kāpēc popularitāte neaug?

Politiķiem vienam ar otru ir jāsadarbojas idejas vārdā, neskatoties uz to, vai kolēģis patīk vai nepatīk. Bet, raugoties no vēlētāju viedokļa, patikšana vai nepatikšana, šķiet, ir pats galvenais. Bijusī partijas vadītāja un joprojām frakcijas vadītāja Āboltiņas kundze pelnīti vai nepelnīti sabiedrībā tiek negatīvi vērtēta, un tas velk partiju uz leju. Bet vairāk par to popularitāte krītas vēl tāpēc, ka ilgstoši uz āru izlien antipātijas indivīdam pret indivīdu, nevis partijas piedāvājums sabiedrībai. Piemēram, nesen valdība paaugstināja veselu virkni nodokļu, to maldīgi nodēvēdama par nodokļu reformu. Tā nav nodokļu reforma, bet gan kārtējā nodokļu paaugstināšana. Būdams “Vienotības” biedrs, esmu publiski argumentējis, kāpēc tas nav pareizais ceļš un kāpēc partijai nevajadzētu šo Finanšu ministrijas izstrādāto un valdības pieņemto projektu atbalstīt. Tas nav izdomāts līdz galam, un nav saprastas tā sekas. To neuzklausīja, un “Vienotība” ir atļāvusi, ka tā kļūst par tādu kā Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) piedēkli. Politikā tas ir ļoti bīstami, jo tad, ja mēs raugāmies visas valsts mērogā, mūsu vēlētājs nav ZZS vēlētājs. Ja mēs ejam šajā pavadā, atbalstot vienu neiz-strādātu un, manuprāt, sliktu projektu tikai mīļā miera labad, esmu pārliecināts, ka vēlētājs uz to raugās ļoti negatīvi.

Ministrijas, īpaši Finanšu ministrija, ilgstoši uzskata, ka galvenais uzdevums ir iekasēt valsts budžetā pēc iespējas vairāk naudas. Kā muižkungs prasīja klaušas, tā valdība prasa nodokļus, lai muižkungam, respektīvi, valdībai, pietiktu naudas. Es nesaku, ka valdības izdevumi ir nelietderīgi, bet tiek uzskatīts, ka nodokļu maksātājs ir bezizmēra. Trūkst veselības aprūpei, liekam maksāt papildus vēl vienu procentu. Uzņēmums izņem pusprocentu no apgrozības, samazina peļņu, vēlmi investēt, tādējādi samazinot nākotnes izaugsmi un jaunu darba vietu rašanos. Valdībai ir nevis jāpalielina likmes, bet gan jādomā, kā veidot likmes un sistēmu kopumā, lai naudas būtu arvien vairāk. Valdībai jāiejūtas veikalnieka ādā – ja veikalniekam prece neiet, viņš pazemina tai cenu. Bet tā rīkojas pilnīgi pretēji – redz, ka naudiņa neienāk, uzliek nodokļiem vēl lielāku likmi, un cieš tie, kas godīgi maksā nodokļus, nevis tie, kas atrodas ēnu ekonomikā. Līdz ar to nevienlīdzību uzņēmējdarbībā un reālajā dzīvē cilvēki izjūt vēl asāk un tāpēc rodas dusmas uz valdību un valsti. Emigrācijas skaitļi ar šādiem lēmumiem nekļūs mazāki. Šī ir aplama politika, un “Vienotība” šajā procesā zaudē savu balsi.

Vai tad nebija neviena, kas pārstāvētu “Vienotības” viedokli?

Nebija neviena, kas to izstrādātu. Centriski labējie, un to es redzu arī Briselē, uzskata, ka pats galvenais ir jaunu darba vietu veidošana. “Vienotībai” ir jāliek uzsvars uz to, lai būtu jaunas darba vietas. Esmu pārliecināts, ka taisnīga nodokļu pārdale ir iespējama, ja pietiek naudas. Latvijā tas nav iespējams, jo naudas nepietiek, bet risinājums, kas tiek meklēts, ir pilnīgi aplams.

ZZS apsaimniekotā Finanšu ministrija palaida garām iespēju divus trīs gadus izdiskutēt nodokļu modeļus, atrast sabiedrībā konsensu par pieņemamāko modeli un tad pārskatāmā laika periodā piecos līdz desmit gados pāriet uz jauno sistēmu. Valdība nodokļu paaugstināšanu nenobremzēja šķietamas stabilitātes vārdā, kas, protams, ir ļoti no svara. Bet uzlabot darbību nav tas pats, kas destabilizēt valdību. Mums ir kompetenti cilvēki, tikai viņi ir jāiedrošina.

Labi, viens ir ķildas, aplama politika nodokļu jautājumā, kas gremdē “Vienotību”, bet ārkārtas kongresā arī bija vērojami daži nesaprotami procesi, kas neceļ partiju vēlētāju acīs. Piemēram, Viļņa Ķirša izraudzīšana par partijas valdes priekšsēdētāja vietnieku. Viņa dēļ partija cieta zaudējumus, tai atņēma valsts finansējumu, bet, izrādās, ka tas “Vienotībai” nav svarīgi. Nav saprotama arī ģenerālsekretāra Kampara loma – ja reitingi krītas, tad jājautā, vai viņš atbilst savam amatam, jo viņam jāorganizē partijas darbs.

Ķirsis uzņēmās kļūt par “Vienotības” virzīto Rīgas pilsētas domes priekšsēdētāja amata kandidātu, labi zinot, ka situācijā, kad latviskās partijas nav vienotas, šis mērķis tikpat kā nav sasniedzams. Toreiz partijas vadība uzskatīja, ka viņš ir gana drosmīgs. Ķirsis nolika Saeimas deputāta mandātu, lai strādātu Rīgas pašvaldībā opozīcijā. Viņš no vienas ļoti labi apmaksātas darba vietas aizgāja uz praktiski neapmaksātu darba vietu. Ķirsim vajadzēs meklēt arī citu darbu, lai viņš varētu sevi uzturēt. Viņš bija tam gatavs, piedāvājot savu redzējumu, ja gadījumā kļūtu par Rīgas saimnieku.

Tiesa, Ķirsis Saeimas vēlēšanu kampaņas laikā pārcentās, bet viņš bija vienīgais, kas atzina savu kļūdu un nekavējoties atmaksāja naudu. Viņš nekādā gadījumā nav slogs partijai.

Ja mēs gribam, un es gribu, lai nāk jauno politiķu maiņa, tad jāļauj tai nākt. Ķirsim viņa vecumā ir daudz lielāka pieredze politikā nekā man viņa vecumā. Saliekot kopā pieredzi ar jaunības enerģijas pilno muskuli, iespējams gūt sasniegumus.

Runājot par Kamparu, jāteic, ka ģenerālsekretārs ir tehnisks valdes rīkojumu izpildītājs.

Jo partijai lielāka vilkme, jo vairāk cilvēku tajā iestājas un jo nozīmīgāka tā kļūst. Bet partijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens runā pretēji šim principam – viņa skatījumā, lielākie intriganti ir aizgājuši un partija balstīsies uz palikušajiem, jo tie esot tie īstie.

Ir aplami domāt, ka mēs izvilksim ar tiem spēkiem, kas mums ir. Tad varam palikt mājās!

“Vienotībā” ir iestājušies divarpus tūkstoši, kas Latvijas politiskās apātijas ap-stākļos nav maz, un partijas amatos pārsvarā ievēlēti cilvēki, kas tur līdz šim nav bijuši. Viņiem būs jāstrādā tā, lai partija iegūtu jaunus biedrus un atbalstītājus.

Latvija patlaban ir sarukšanas stadijā – bērnu dzimst mazāk, daļa no tiem, kas piedzimuši, aizbrauc… Uz kopējā fona ir ļoti grūti atsperties, bet, ja mēs sakārtosim pamatnostādnes pareizi, tendence mainīsies un mūsdienu pasaulē tas var notikt ļoti ātri. Galvenā grūtība ir drosmē nepiekrist un nebaidīties. Neuzskatīt, ja nepiekritīs, tad viss sabruks. ZZS šajā ziņā strādā psiholoģiski ļoti “veiksmīgi” – ar atklātiem un slēptiem draudiem, ja nepiekritīs, viss destabilizēsies, un jūs būsiet vainīgi. Tā ir šantāža. Tas, kas vienreiz pakļaujas šantāžai, tam ir ļoti grūti dzīvot.

Vēlētāji ļoti laba izjūt, kas notiek. Mums, politiķiem, ir jāpiedāvā skaidrs redzējums, kas dod cerības nākotnei.

Ko jums tik daudz uztraukties un bojāt nervus – izputēs “Vienotība”, Eiropas Parlamenta deputātus ar atplestām rokām paņems citas partijas.

Es neesmu tāda rakstura, lai vienmēr peldētu pa straumi. Ja partijā viss nenotiek, kā man patīk, es uzmetu lūpu un dodos projām. To var darīt jebkurā brīdī, bet tas neko neuzlabo. Es uzdotu pretēju jautājumu – ja būtu aizgājis no “Vienotības”, kas no tā būtu labāk? Es to neredzu.

Tiesa, man nepatīk, kā “Vienotība” ir strādājusi pēdējos gados, tāpēc vēlos pārmaiņas nodokļu jautājumos, jautājumos par uzņēmējdarbības vidi, jo paēdis cilvēks nav tas, kas vēlas emigrēt. Mums jāstrādā pie tā, lai cilvēki būtu pārtikuši. Domei ir jāpiedāvā redzējums, kā “Vienotība” to nodrošinās. Lai uzlabotu kopējo situāciju, mums tagad vajadzīgi daudz smalkāki instrumenti nekā agrāk. Pretējā gadījumā cilvēki turpinās doties projām no valsts un Krievijas ietekme līdz ar to pieaugs.

Jūs Briselē strādājat kopā ar Sandru Kalnieti, kura jau 2015. gadā brīdināja, ka “Vienotību” var piemeklēt Tautas partijas liktenis, ka partija atrodas ļoti kritiskā situācijā. Kalniete vairs aktīvi nedarbojas partijā, bet tomēr, vai pārrunājat politiskos procesus, partijas lietas?

“Vienotības” izaicinājumi ir viena no pastāvīgajām tēmām, ko pārrunā deputāti, kas Eiropas Parlamentā ievēlēti no šīs partijas. Neesmu pavaicājis Kalnietes kundzei, kāpēc viņa nepiedalījās kongresā. Viņas izteikumos, gan publiskos, gan privātos, esmu vienmēr uztvēris to, ka viņa ir pamatoti noraizējusies, kā politiskais spēks varēs atdzīvoties un atdzimt, lai labāk pārstāvētu to vēlētāju daļu, kas ar “Vienotību” dala līdzīgu vērtību sistēmu. Bet es sevī jūtu spēku, interesi un enerģiju darīt visu, lai tas īstenotos. Esmu uzaudzis tādos ap-stākļos kā Latvijā divdesmitgadnieki – brīvībā, tirgus ekonomikā, ar atvērtām robežām… Man augot, visu laiku tika potēts, ka tu pats esi tas vienīgais šķērslis sev. Man ļoti patīk tikties ar skolu jaunatni, jo kopā ar viņiem var “uzlādēt baterijas”. Man bieži skolas piešķir tā sauktās audzināšanas stundas, kurās ir dota iespēja runāt ar jauniem cilvēkiem un uzklausīt viņu jautājumus. Viņiem pasaule ir plaša, un viņi nesaprot, ka kaut ko nevar.

LA.lv