Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
25. februāris, 2016
Drukāt

Gorkša vēstule: “Abi kandidāti iegūst komiskas aprises”

Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Latvijas futbola valstsvienības kapteinis Kaspars Gorkšs publicējis atklātu vēstuli, kurā paudis satraukumu par notiekošo Latvijas futbola dzīvē un sniedzis savu vērtējumu par gaidāmajām LFF prezidenta vēlēšanām. Publicējam valstsvienības kapteiņa vēstules oriģinālu:

Ar patiesu interesi sekoju Latvijas Futbola federācijas (turpmāk – LFF) vēlēšanām kopš to izsludināšanas brīža. Galvenais iemesls – cerība, ka pie apvāršņa uzradīsies kāds, kurš beidzot spēs Latvijas futbolam nodrošināt nepieciešamo izrāvienu, lai tas kļūtu konkurētspējīgs citu sporta veidu vidū Latvijā un gūtu panākumus arī starptautiski. Lai tas attīstītos adekvāti starptautisko organizāciju piešķirtajam finansējumam.
Uzreiz jāsaka, ka manas cerības par kandidātiem īsti neattaisnojās. Vienīgais, kurš bija pietiekami drosmīgs mest izaicinājumu pastāvošajai iekārtai bija Krišjānis Kļaviņš. Taču tas vismaz nozīmēja vēlēšanas. Ar noteikumu, ka abi pretendenti tiek apstiprināti kā tiesīgi kandidēt. Nedēļas gāja, bet skaidrība neradās, vai līdz vēlēšanām nonāks viens, divi vai neviens no kandidātiem. Par iemesliem var spekulēt daudz un dikti, taču skaidrs bija viens – divu zirgu sacīksti LFF īsti negrib pieļaut. To apstiprināja arī tālākie notikumi šo vēlēšanu juceklī.
Pirmkārt, absurdā stadiona projekta publiskošana. Vai tas bija plānots kā slavas dziesma LFF darbam ar skaļu lozungu “Futbola mājas”, tādējādi parādot, ka kaut kas tiek darīts šokējošā futbola infrastruktūras stāvokļa uzlabošanai, vai arī tā bija kāda PR kļūda, mēģinot kaut kādā veidā attaisnot šo, manuprāt, neadekvāto naudas izšķiešanu? Iespējams, bija cits iemesls, kādēļ šis straujais izmaksu kāpums nepalika noklusēts, kā daudzas citas lietas Latvijas futbola kuluāros.
Par pašu stadionu jau esmu izteicies un savu viedokli neesmu mainījis. Tas ir neadekvāti dārgs projekts, kura devums Latvijas futbolam nav šo izdevumu vērts un ko turklāt realizē bez konkursa nolīgta būvfirma. Nepamet sajūta, ka darbības imitācijas aizsegā patiesībā tiek gaidīts, kad valsts rekonstruēs stadionu “Daugava” un Latvijas izlase ar visiem skaļajiem lozungiem pārvāksies tur. Tā teikt – visiem labi. Atgādinu, ka šis ir tikai mans viedoklis. Es varu arī kļūdīties. Taču ņemot vērā Latvijas sporta žurnālistu pasivitāti šajā jautājumā, atļaujos vismaz paust savas domas.
Otrkārt, kandidātu programmu apspriešana. Nav skaidrs, kāpēc tā arī nenotika abu kandidātu diskusija, bet nācās samierināties ar divām divu stundu garām intervijām (Kļaviņa gadījumā diskusiju, Indriksona – monologu). Uzzināju tādus ļoti nepieciešamus faktus kā to, ka Indriksons ir divreiz mūžā melojis, bet kopš otrās reizes vairs to nedarot, plus tādu vitāli svarīgu informāciju kā viņa pirts kompanjonus. Paradoksāli, bet šīm abām intervijām vajadzēja ieviest lielāku skaidrību par kandidātiem, taču notika pretējais. Abi džentlmeņi izvēlējās mētāties ar nepierādītiem un, es pieļauju, nepierādāmiem apvainojumiem, aizmirstot jebkādus konstruktīvus argumentus, kas spētu nosvērt svaru kausus uz vienu vai uz otru pusi. Aizvien nav saprotams, kā Latvijas futbols tiks izkustināts no stagnācijas? Tieši otrādi, abi kandidāti nu jau iegūst komiskas aprises un kļūst par izsmieklu gan futbolistu aprindās, gan nozarē neiesaitītu cilvēku vidū.
Visu cieņu Indriksona kungam par to, ko viņš gadu laikā ir ieguldījis Latvijas futbolā, taču viņa it kā atteikšanās no LFF kredītkartes un apmaksāta benzīna nav arguments, lai viņš atkārtoti kļūtu par LFF prezidentu. Iespējams, ja intervētājs būtu saņēmies uzdot kādu jautājumu, mēs uzzinātu ko noderīgu. Kļaviņa gadījumā, rodas iespaids, ka mazliet par daudz ir personīgu emociju pret Indriksona kungu, tādējādi brīžiem aizmirstot būtisko, proti, kas būtu darāms, lai uzlabotu situāciju Latvijas futbolā.
Treškārt, Latkovska “bruņinieciskais” izaicinājums Kļaviņam. Tas viss dienu pēc LFF Godīgas spēles un ētikas komisijas pieņemtā lēmuma. Latkovska kungs labāko amerikas talk show (arī viņam pašam ļoti patīk lietot angļu izteicienus savā demogoģijā) tradīciju garā vicinās ar Mežecka kungam adresētiem konfidenciāliem dokumentiem un fotogrāfijām. Šovs turpinās. Atkal neviena pierādījuma vai konkrētas apsūdzības. Tam pretī nepierādīti apgalvojumi par sarunātām spēlēm. Pamatskolas līmenis. Un atkal es netieku gudrs, vai tiešām šie cilvēki noteiks Latvijas futbola nākotni? Ja tas būtu realitātes šovs, cepuri nost, pieļauju būtu pat jautri, bet apzinoties, ka šeit izšķiras Latvijas futbola nākamie četri gadi, kļūst skumji.
Un nu pēdējais pavērsiens, kas principā šo šarādi padarīja aprakstīšanas vērtu. Slavenā trenera Ņesterenko iesniegums. Vai vienkārši trenera Ņesterenko slavenais iesniegums. Izvēlieties paši. Katrā ziņā tas atceļoja pie mums ar atmiņām no 2005.gada. Iespējams, vecmodīgs cilvēks būdams, Ņesterenko to bija nosūtījis ar pasta balodi tulkošanai uz latviešu valodu (jo pats cienījamais vīrs latviski ne saprot, ne būtu gatavs runāt) un tad tieši šobrīd tas parādās pie Latvijas futbola debesīm. Sakritība. Un tīri aiz sakritības es šobrīd lasu Armanda Pučes grāmatu par lidotāju Herbertu Cukuru, kur sīki aprakstīti čekas centieni pakļaut nevainīgus cilvēkus kara tribunālam ar viltotu iesniegumu palīdzību. Laikam ir iemaņas, kas ar gadiem nezūd. Nu nevar vecam sunim iemācīt jaunus trikus.
Tāds ir status quo Latvijas futbolā manā skatījumā. Rīt būs jauna diena. Varbūt Ņesterenko sāks deklamēt dzeju latviešu valodā, varbūt uzradīsies pierādījumi visai šai apvainojumu jūrai un varbūt Latvijas futbols beidzot plauks un zels.
P.S. Futbola augstākajos kabinetos sāk virmot baumas par manu līdzdalību spēļu sarunāšanā Latvijas izlasē. Gribu redzēt, kuram būs drosme uzrakstīt šo iesniegumu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+