Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
26. augusts, 2014
Drukāt

17 gadus vecs puisis no Saldus ekspedīcijās pa Latviju vāc pagājības dārgumus (8)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Valters Dakša savu grāmatu krājumu uzskata par kaut ko ļoti dzīvu un mūsdienām noderīgu, nevis muzejiski eksponējamu un pārakmeņotu.

Valteru Dakšu interesē, kas jums uz skapjaugšas un kas bēniņos. Nebīstieties, viņš nav šahermaheriem Fillem un Rullem rada, lai zem tumsas segas sarullētu, pasistu padusē žāvēšanai izkārtos palagus un laistos lapās. Krusttēva mašīnā vests, Valters dodas pa apgaismotu ceļu – grāmatu vākšanas ekspedīcijās.

Maz ticams, ka grāmatu krājējs pievērsīs uzmanību vakar no autora tintes pudeles iznākušajam un šorīt nodriķētajam dižpārdoklim, turpretim viņa acis iedegsies, kad cauri notrausto putekļu un zirnekļtīklu mākonim iemirdzēsies no pagājības izvilktie dārgumi. Nu, teiksim, Krišjāņa Barona “Dainu” pirmizdevums vai Tautas padomes, Satversmes sapulces un Saeimas sēžu stenogrammas, bet der arī viss cits pažobelē noputējis.

Valters ir pateicīgs un pacietīgs sirmu galvu atmiņu klausītājs. Par to, kā gājis Kaucmindē, par strēlniekiem vai kara gadiem – sen pagājušu laiku notikumiem. Viņš domā, ka Rainis ir diezgan saistošs, īpaši ar lugās paustajām atziņām. Gaužām nopietns vīrs tas Dakšas kungs – jūs teiksiet pēc šādas iepazīstināšanas. Un atkal alosieties! Valteram tikko palika jaunskunga septiņpadsmit gadi, un tūlīt 1. septembrī viņš turpinās mācības Saldus 2. vidusskolā. Bet viņa spriešana ir tik tiešām nobrieduša rakstura cienīga un mērķi un intereses mūsdienu padsmitgadnieku dzīvē visnotaļ savdabīgi.

Ar jaunekli iepazināmies neklātienē, ar viņa piesūtītā un “Latvijas Avīzē” publicēto vēstījuma starpniecību, kurā Valters darīja zināmu grāmatu krāšanas interesi un lūdza atsaucību tiem, kas varētu papildināt viņa sapņu grāmatplauktu. Tagad vedam puisi no ciemu reizes Rīgā pa ceļam uz mājām Saldū, un īpaši Valteram Voldemārs Krustiņš, pats liels grāmatnieks būdams, no personiskās bibliotēkas atlasījis izdevumu “M. Skujeneeks. Latvija. Seme un eedsihwotaji”. Tas ir labi saglabāts, gandrīz kā izpletētos vākos laiku nogulējis eksemplārs, bet Valters ņemtu pretī arī pašu nodriskāto, peļu pussagrauzto, no makulatūras kaudzes izcelto vērtību. Viņš nav tāds – antikvāra kolekcionārs. Kolekcija – kā jau visas, kā pat sērkociņkārbiņu etiķešu kolekcijas – ir tapšanas procesā, bet var just, ka Valters savu krājumu uzskata par kaut ko ļoti dzīvu un mūsdienām noderīgu, nevis muzejiski eksponējamu un pārakmeņotu.

Dakšas jaunskungs pats ir paraugeksemplārs tiem pedagogiem un visiem prātīgi domājošiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka mūsdienu jaunatne pārāk maz lasa un pārāk aizraujas ar datorspēlītēm. Ka zaļknābjiem nav centienu un nav mērķtiecības. Ka viņi jau pirmo soli spēruši ne ar īsto kāju un tāpēc dzīvē neko daudz nesasniegs. Patstāvīgajam Valteram 17 gados jau piemīt tā nosvērtība, ko cits, vējgrābslīgāks jauneklis, arī ar sarmu matos būdams, neiegūs. Dzīves mērķis viņam ir skaidrs, atliek iet un to īstenot – Saldus skolnieks droši vien dosies uz Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti, studēs valodniecību, kāps zināšanu kalnā, lai kļūtu par grāmatniecības un valodniecības pētnieku.

Rakstnieks – tas laikam vis nebūšot priekš viņa, Valters apdomīgi spriež. Varbūt mācītais filologs tautas apgaismībai vai sasāpējušas problēmas risināšanai došot kādu vērtīgu publicistisku rakstugalu – tas gan nav izslēgts. Līdz tam laikam jaunā saldenieka plāns A ir tāds: kaut interneta laikmetā domājam, ka visu zinām (vai vismaz – ka iegūglējoties visu var uzzināt), tā īsti neko tomēr nezinām. Jātiecas kļūt gudrākam, vairāk grāmatu izlasīt, mācīties, un arī tad tā ir pieticīga latiņa mūsdienās esošo zināšanu jūrā.

Valters saka: “Kaut datoru lietoju visai plaši, manu mērķu sasniegšanai tas īsti neder. Dators jau ir tikai rīks, instruments, kuru izmantojot laiku var pavadīt apsveicami, bet var arī galīgi izniekot. Raugi, internetā ir noderīgas, mazāk noderīgas un pavisam nederīgas adreses. Noderīgās adreses dod iespēju uzzināt pasaules jaunumus, aktualitātes, līdzdalība sociālajos tīklos nozīmē sekot līdzi sabiedrības noskaņojumam – par ko cilvēki priecājas, par ko nobēdājušies vai sašutuši. Lietpratīgs lietotājs atradīs arī citu vajadzīgu informāciju, piemēram, skolnieks, kurš dienās dzīries studēt medicīnu un kļūt par ārstu, internetā pavērs durvis, lai savlaicīgi gatavotos nākotnes profesijai. Taču domāju, ka interneta dēļ avīzes neizmirs. Tās var konkurēt, jo drukātais teksts atšķiras, ir izkārtotāks un pārskatāmāks.”

Valters jūsmo par tūkstoš un miljons brīnišķīgām ainām, ko cilvēkam paver grāmata vai avīze un ko diemžēl ne katrs datortaustiņu klabinātājs saprot. Līdz 1. klasei Dakšas jaunskungs pats nepiederēja grāmattārpu kategorijai. Vēl trakāk! Īso bikšu periodā viņš nemaz nemācēja lasīt! Bet tad ar Valterīti “padarbojās” un āķis bija lūpā. Krita izlasīts mājās atrodamās literatūras krājums, puisis kā uzburts ņēma priekšā nešķirodams visu, kur vien kas bija šķirstījams. Attīstījis lasīšanas interesi, pirms pāris gadiem Valters izlēma – būšu grāmatu krājējs. Nu kaut vai tāpēc, lai vērtības neiet zūdībā, un arī tāpēc, ka jaunajā censonī bija dzimusi vēlme pēc iespējas vairāk iepazīt Latvijas vēsturi starpkaru periodā, glabāt to atmiņās.

Valters atkal ir saviļņots: “Taisni apbrīnojami, kādas grāmatas toreiz izdeva, cik paliekošas garamantas radīja un cik patriotiski noskaņoti cilvēki dzīvoja!”

Kolekcija sākusies no omes pārmantotā “Sapņu tulka” un kāda Sigridas Unsetes pirms kara izdotā krājuma. Meklējumu loks pamazām paplašinājies, kā izplūst apļi no ūdenī iemesta akmens: kaimiņu, saldenieku bibliotēkas un Saldus makulatūras pieņemšanas punkts, tuvākas apkaimes bēniņu un skapj­augšu glabātavas, pat pie atkritumkastēm nokrautas “bībeļu” ķīpas, un tagad, it īpaši pēc sludinājuma avīzē, grāmatu krājējs ir aizņemts, ļoti aktīvi pārvietojoties pa visu Latviju. Jaunajam entuziastam zvanījuši, rakstījuši gana daudz cilvēku, pārsvarā pensionāri, un, ja vien ir vaļas, ja krusttēvs ar mieru Valteru vest, tad viņš ir klāt pie grāmatu dāvinātājiem. Loks ir vēl “pasaulīgāks”, jo Valters ved plašu korespondenci ar Amerikas, Austrālijas, Vācijas trimdas latviešiem, kuri var kā līdzēt lielajam lasītājam! Viņa telefondraugu pulkā ir dzejniece Kornēlija Apškrūma un literatūrkritiķis Jānis Čākurs.

Gaismas ekspedīcijās Valters ieguvis jau kādas 500 kolekcionējamas līdz 1945. gadam izdotas un trimdas grāmatas. Liels darba lauks viņam vēl ir priekšā, jo puisis izvirza mērķi un, kad to sasniedzis, skatās pēc jauna. Teiksim, “sakrāšu visas “Atpūtas”” tāda līmeņa grāmatu krājējam kā Valters jau ir stipri zemu likts mērķis. Citkārt viņam jāpiepūlas aizdrīvēt kādas kolekcijas šķirbas, piemēram, kā gadījies, kā ne – trūkst Ojāra Vācieša Kopotu rakstu 8. sējuma. Visi ir, tā nav – kaut kur jādabū. Paralēli galvenajai kolekcijas serdei – pirmskara izdevumiem – Valters krāj arī pēcpadomju posma literatūru, avīžu un žurnālu iesējumus, “Liesmu”, “Zvaigzni”, “Lauku Dzīvi”, “Atmodu” ieskaitot, bet vecākais drukātais vārds viņa mājā ir ar 1824. gadu datētais “Evaņģēlijs”.

Diemžēl līdzekļu izdošanu Valters nevar atļauties. Kopš māmiņas aiziešanas mūžībā skolēnam jāpārtiek no nepilniem 200 eiro, ko maksā apgādnieka zaudēšanas gadījumā, un tā ir liela māksla, ka pašam jāsavelk visi dzīves gali kopā.

Lūk, tāds stāsts par grāmatu krājēju. It kā drusku savdabīgu, it kā parastu puisi, kam patīk arī šahs, sēņošana, “Pērkons” un cita latviešu mūzika, kam ir draugi, atbalstītāji un iemīļotie skolotāji, tomēr kaut kā tieši viņam gribas novēlēt – lai tev veicas, Valter!

Valters Dakša
. Domas

Lai visi labas gribas un izpalīdzīgas sirds cilvēki nāktu talkā jaunajam saldeniekam īstenot viņa liktos dzīves mērķus, gribu jūs secīgi iepazīstināt ar vēl dažiem Valtera Dakšas sabiedriski politiskajiem uzskatiem. Tos atstāju bez komentāriem, bet ņemiet vērā, manuprāt, jūs būsiet palīdzējuši ne vien nākamajam latvju filoloģijas spīdeklim, bet arī topošai Personībai.

Tas, ko krāju, saistās ar vārdiem “patriotisks”, “latviešu”, “Latvija”, “Latvijas vēsture”. Manuprāt, 18. novembris vai Lāčplēša diena mūsu skolās ir tie datumi, par kuriem pārāk maz atgādina, neraisa skolēnos patriotisku interesi. Man šī interese ir krietni sen, bet pa lielākai daļai – grāmatu ieaudzināta.

Daudziem jauniešiem “velk prom” no Latvijas. Daudziem vecāki jau strādā ārzemēs, un bērni – kurš pēc 9., kurš pēc 12. klases absolvēšanas – pārceļas pie viņiem. Jaunieši pastāvīgi salīdzina vietējo un labklājības līmeni ārzemēs. Atrod, ka te nav perspektīvas. Un viņiem nav ieaudzināta apziņa, ka “šī ir mūsu zeme, mūsu valsts”. Tad nerodas motivācija pašiem celt Latviju. Tie ideāli ir zemāki – ar labu, ērtu dzīvi un iztikšanu, par māju, sievu, bērniem, auto, kas ir gluži normāli un sakarīgi, bet tikām latvietības uzturēšana, mūsu valstiskuma turēšana daudziem ir diezgan svešas, tālas lietas. Paši latvieši gan esam vainīgi pie tā. Ģimenē taču jāieaudzina cieņa pret valsti, pret pilsoņa pienākumiem, tas, ka ar lepnumu jāizturas pret mūsu valsti un ka tu tai esi piederīgs.

Grāmatu lasīšanā es ļoti daudz ko uzzinu, bet galvenais, ko tās man dod, – kritisku domāšanu. Es ne jau vienmēr pats visu “atkožu” un vēl nebūt ne visu saprotu, bet jūtos spējīgs daudzmaz izvērtēt, kas ir reāli un kas pagalam aplam.

Piedalījos jauniešu Saeimā. Iespaids labs. Mana politiskā antipātija ir “Saskaņas centrs”. “Vienotība” atstāj stabilāku iespaidu par citiem, kaut gan katrai mūsu partijai ir savs klupšanas akmens. Ļoti labi, ka Nacionālajā apvienībā darbojas jaunieši, un viņi rūpējas, lai tautā nezustu nacionālais noskaņojums, bet šķiet, ka darbam Saeimā šai partijai vairāk noderētu arī juridiskās un ekonomiskās zināšanas. Kā es saprotu, partijas vajadzīgas, lai gādātu, ka mūsu cilvēkiem būtu labi, lai pa druskai strādātu katra cilvēka interesēs.

Mans eksistences pamatojums ir dzīvotgribā, bet jēga dzīvotprieks. Mani ideāli ir zināšanas un mūsu valsts – Latvija. Viens no maniem ceļiem pie tiem – grāmatu krāšana, bet lielāko artavu dzīvotprieka stiprināšanā sniedz krāšanā jauniegūtie draugi.

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Daudziem jauniešiem “velk prom” no Latvijas.
    ——
    Vai tā ir avīzes vai autora izruna, ka normālas latviešu valodas nepietiek lai izteiktu domu skaidrā latviešu valodā? Un kam tās ārzemes vispār vajadzīgs kabināt gandrīz jenkuŗā rakstā? Tas ir kaut kāds mūsdienu Lauku Avīzes TM(preču zīme)? Tas ka vāc daudz grāmatas nenozīmē, ka ar tām visām nevar pārvākties uz ārzemēm…

    Dators jau ir tikai rīks, instruments, kuru izmantojot laiku var pavadīt apsveicami, bet var arī galīgi izniekot.

    Taču domāju, ka interneta dēļ avīzes neizmirs. Tās var konkurēt, jo drukātais teksts atšķiras, ir izkārtotāks un pārskatāmāks.”
    —————-
    Grāmatas digitālajai versijai ir šādas tādas priekšrocības:
    1. var staipīt apkārt bibliotēkas(tādā izmērā kā LNB) lieluma saturu
    2. var lasīt tumsā no mobilā tālruņa bez lampiņas sliktā apgaismojumā – grāmatai tomēr nepieciešams apgaismojums
    3. var palielināt vai samzināt burtus

    Viss jau ir jauki un apsveicami – cerams, ka tā nodarbošanās arī kļūs kaut kas vairāk par kolekcionēšanu. Ļoti labs darbs būtu, ja krājējs laistu savu kolekciju tautā un padomātu par digitālo kopiju veidošanu – ne jau tāpēc ka skaustu… vienkārši grāmatas Saules mūžu neeksistē, un tās nevienos laikos nav bijušas lētas un ne vienmēr var saglābt un izvadāt līdzi un ne vienmēr ir iespēja tikt atkal pie tādas pašas fiziskas kopijas, bet var arī iztikt ar digitālu. Bez tam digitālās informācijas apjoms latviešu valodā internetā ir nožēlojams un daudz kur ir nulle. Latviskotas programmu versijas latviešu valodā ir mazāk nekā lietuviešu un igauņu un tas pats par wikipedia rakstiem un nemaz nepieminot to ka latviešu gutenberga projekts neeksistē. Nja, būtu nauda un nebūtu tik nīgrs noskaņojums, labprāt noziedotu kādam skanerim, ja ir tāda doma darīt kaut ko tajā virzienā, jo tagad varbūt nevienam tās grāmatas nav vajadzīgas, bet pēc gadiem tā var būt viena no iespējām kaut ko atrast par aizgājušajiem laikiem un latviešu valodā.

  2. Turies puika! TEV nebūs viegli šai skaistajā pasaulē.

  3. Apsveicami! No shii puisha sanaaks lietaskoks! Lai veicas!

  4. padomju žurnālistika Atbildēt

    Visu cieņu Valteram, bet raksts – pēc formas īsts padomju žurnālistikas paraugs. “Kāps zināšanu kalnā”, “jaunais censonis”, “pilsoņa pienākumi”, “paraugs jauniešiem”:) – metaforas kā no 70ajiem gadiem, aplaistītas ar ūdeni (jeb narcistiskām “asprātībām). Bet tas vēl nebūtu nekas, varbūt lasitājiem patīk šāds stils jau no jaunības gadiem. Sāls ir šajā faktā: “Diemžēl līdzekļu izdošanu Valters nevar atļauties. Kopš māmiņas aiziešanas mūžībā skolēnam jāpārtiek no nepilniem 200 eiro, ko maksā apgādnieka zaudēšanas gadījumā, un tā ir liela māksla, ka pašam jāsavelk visi dzīves gali kopā.” Izskatās, ka tieši šī traģēdija ir likusi bērnam pāragri pieaugt. Kaut kādu psiholoģisku sarežģījumu dēļ nodarbojas ar savam vecumam netipisku, savā būtībā neveselīgu hobiju. Un neizdzīvotā bērnība draud atspēlēties ar psiholoģiskām problēmam pieaugušā vecumā. Autoriem gan par bērnu, šķiet, ir nospļauties, ja vien “personāžs” noder kā produkts viņu “nacionālisma biznesam”…

  5. Lai ,Tev, veicas. Es esmu nākusi no dzimtas, kas saistīta ar Valters un Rapa, taču man dzimtas vēstures pētīšanā tik labi nesokas. Tas ir jauki, ka ,Tu, neaizmirsti latvietību un mūsu mazo LATVIJU.

  6. Puika malacis.Tā ir vēsture,labi ka kādam interesē ,citādi agri vai vēlu izplēnētu pelnos un dūmos.

  7. palasi atraitnes dēlu

  8. malacis !

Draugiem Facebook Twitter Google+