×
Mobilā versija
Brīdinājums +26.0°C
Emīls, Egita, Monvīds
Ceturtdiena, 21. jūnijs, 2018
17. februāris, 2018
Drukāt

Greizsirdīgās māsas: Cik vienotas ir Baltijas valstis? (7)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Februārī svinam Lietuvas un Igaunijas neatkarības simtgadi, un šis ir īstais brīdis, lai aplūkotu Baltijas valstu attiecības. Lai gan kopīgā mums neapšaubāmi ir vairāk nekā atšķirīgā, tomēr daudzās jomās starp Baltijas valstīm vērojama ne tikai sadarbība, bet arī sīva konkurence.

Baltijas valstis ir vienaudzes, kas XX gadsimtā piedzīvojušas ļoti līdzīgu likteni, tādēļ nav brīnums, ka gan Eiropā, gan bijušās PSRS teritorijā daudzi joprojām neatšķir Latviju no Lietuvas un Igaunijas, nemēģinot iedziļināties mūsu atšķirībās. No pirmā acu uzmetiena Latvija, Lietuva un Igaunija tiešām šķiet kā trīs māsas, trīs nelielas valstis pie Baltijas jūras, taču tuvākā saskarsmē dažkārt izrādās, ka to sadarbība mēdz atgādināt arī Krilova fabulu par gulbi, vēzi un līdaku, kas katrs cenšas vilkt vezumu uz savu pusi. Kā jau dažkārt gadās attiecībās starp trim māsām, Baltijas valstu vidū ir vērojama ne tikai draudzība, savstarpēja palīdzība un solidaritāte, bet skaudība un konkurence. Piemēram, latviešiem nākas apskaust igauņus un lietuviešus par labāku autoceļu stāvokli, efektīvāku valsts pārvaldi un sekmīgāku etnisko konfliktu risināšanu.

Žaneta Ozoliņa. Foto - Evija TGrifanova/LETA Žaneta Ozoliņa. Foto - Evija TGrifanova/LETA

“Baltijas valstis nav identiskās trīnītes, katrai no tām ir savs skatījums uz pasauli. Taču kopumā Baltijas valstu attiecības ir ļoti veselīgas, kā tam arī vajadzētu būt starp draudzīgām valstīm, kurām ir daudz kopīgu mērķu un interešu,” uzsver Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa.

 

Latvieši pa vidu

Tam piekrīt arī Saeimas deputāts Romualds Ražuks, pēc izcelsmes lietuvietis, kurš jau ilgu laiku darbojas arī Baltijas Asamblejā (sadarbības organizācija, ko veido Baltijas valstu parlamentu deputāti). “Baltijas valstu sadarbība ikdienā ir ļoti cieša, lai arī mēs iztiekam bez skaļa pompa un mūžīgas mīlestības solījumiem.” Ražuks novērojis, ka katrai tautai raksturīgās iezīmes atspoguļojas arī Baltijas Asamblejas darbā: igauņi bieži nāk klajā ar vērienīgu reformu plāniem, lietuvieši par kaut ko aizsvilstas, bet latvieši cenšas spēlēt vidutāju lomu. “Atklāti sakot, Baltijas vienotība visvairāk ir vajadzīga tieši mums, jo gan Igaunijai, gan Lietuvai ir citi kaimiņi, ar ko veidot ciešu sadarbību, bet Latvijai nav īpašas izvēles,” secina Ražuks. Viņš uzskata, ka arī ikdienas saziņas līmenī attiecības starp Baltijas tautām ir ļoti labas. “Ja latvietis aizbrauc uz Lietuvu un pasaka, ka viņš ir no Latvijas, vairumā gadījumu cilvēki viņu uztvers ļoti pretimnākoši.”

Latvijā gan dažkārt gadās dzirdēt arī nievājošus izteikumus par dienvidu kaimiņiem, piemēram, par lietuviešu biznesa paradumiem vai tirdzniecības milzi “Maxima”, kas iekarojis vietu teju katrā Latvijas mazpilsētā. Ražuks spriež, ka lietuviešu veiksmi biznesā veicina no slāviem aizgūtas tirgošanās iemaņas un izteikts cīnītāju gars. “Nedrīkst aizmirst, ka lietuvieši divus gadsimtus diendienā karoja ar krustnešiem, tādēļ ieguva labu rūdījumu. Tomēr, manuprāt, Latvijā cilvēkiem ir daudz plašākas iespējas izpausties, jo šeit nav tik stingru rāmju, ko uzliek sabiedrība. Lietuvā visa kultūra ir veidojusies stingrā katoļu baznīcas ietekmē, savukārt Latvijā to ietekmējušas vairākas konfesijas un brīvdomība pie mums ir daudz lielāka.”

 

Dievs, svētī Baltiju!

Lietuvas politikas pētnieks Artūrs Račs.Lietuvas politikas pētnieks Artūrs Račs.

Lietuvas politikas pētnieks Artūrs Račs spriež, ka uzskats par latviešiem un lietuviešiem kā nešķiramām “brāļu tautām” ir kārtējais mīts. “Tas saglabājies vēl no padomju laikiem, kad pārējie PSRS iedzīvotāji baltiešus vispār uzskatīja par vienu tautu. Lai gan patiesībā atšķirības starp, piemēram, lietuviešiem un igauņiem, ir milzīgas: gan kultūrā, gan reliģijā, gan valodā. Galvenās saites, kas mūs vieno, ir Baltijas jūra un kopā pārciestais padomju okupācijas periods,” uzskata Račs.

Līdzīgas atziņas nereti izskanējušas arī Igaunijā, kas sevi vairāk salīdzina ar Somiju un citām ziemeļvalstīm, bet Baltijas valsts statusu uztver teju kā vēstures radītu pārpratumu. Baltijas tautu kopībai patiesībā ir samērā nesena vēsture; šis jēdziens tā īsti sāka attīstīties tikai XIX gadsimtā, kad baltieši bija iekļauti Krievijas impērijas sastāvā. Cara režīmam vārds “Baltija” bija vieglāk sagremojams nekā “Latvija”, tādēļ, piemēram, Baumaņu Kārļa lūgšana “Dievs, svētī Latviju!” pirmsākumos ilgu laiku tika izpildīta ar vārdiem “Dievs, svētī Baltiju”.

 

Vieno bailes no Krievijas

Krievijas un Vācijas impēriju sabrukums 1918. gadā pavēra ceļu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarībai, bet Baltijas valstu sadarbība pagājušā gadsimta 20. un 30. gados nebūt nevedās raiti. Piemēram, valsts aizsardzības jautājumos Lietuva par savu bīstamāko ienaidnieci uzskatīja Poliju, igauņi baidījās no PSRS, savukārt Latvija raizējās gan par PSRS, gan par Vācijas draudiem. Tādēļ arī 1934. gadā parakstītā Baltijas Antantes vienošanās nenoveda pie reālas militārās sadarbības un 1939. – 1940. gadā PSRS bez īpašas pretestības varēja izrēķināties ar katru Baltijas valsti atsevišķi. Pagātnes kļūdas tika labotas tikai pēc pusgadsimta, kad 1989. gada 23. augustā divi miljoni baltiešu izveidoja dzīvo ķēdi “Baltijas ceļš”, pieprasot brīvību un neatkarību.

Arī pēc neatkarības atjaunošanas eiforija par Baltijas tautu draudzību nevilkās ilgi, jo drīz vien atklājās, ka katrai no valstīm ir savas intereses un atšķirīgs skatījums uz turpmāko attīstības kursu. Piemēram, Latvijā un Lietuvā lielu ietekmi saglabāja vecā padomju laika elite, savukārt igauņi vairāk uzticējās jauniem līderiem un sāka straujas reformas. Baltijas valstu sadarbību apgrūtināja dažādas nesaskaņas, “reņģu un naftas kari”, turklāt katra no valstīm centās attēlot sevi kā pievilcīgāko vietu Rietumu investīcijām. Latvija ģeogrāfiski atrodas Baltijas centrā un lepojas ar Rīgu kā reģiona lielāko metropoli, Lietuvai ir lielāka teritorija un iedzīvotāju skaits, savukārt Igaunija ir ekonomiski un tehnoloģiski attīstītākā no Baltijas valstīm.

Igauņi uzskata, ka ir daudz tuvāki somiem, nevis latviešiem, savukārt lietuviešiem daudzās jomās ciešāka sadarbība ir ar Poliju. “Baltijas valstu sadarbība tagad vairāk ir pāraugusi savstarpējā konkurencē. Es neredzu lielas nesaskaņas starp mūsu valstīm, bet nav arī īpašas vēlmes attīstīt ļoti ciešu sadarbību. Domāju, ka mums vajadzētu vairāk koncentrēties uz kopīgo, nevis atšķirīgo,” spriež Lietuvas politikas pētnieks Artūrs Račs.

Andris Gobiņš. Foto - Edijs Pālens/LETAAndris Gobiņš. Foto - Edijs Pālens/LETA

“Eiropas kustības Latvijā” prezidents Andris Gobiņš uzsver, ka Baltijas valstis ir cieši saistītas gan pagātnes, gan tagadnes, gan nākotnes jomā. “Mikrolīmenī mēs esam konkurenti, bet patiesi svarīgos jautājumos Baltijas valstis ir vienā laivā, jo tām ir kopīgas intereses. Ļoti daudzos jautājumos esam gājuši viens otram palīgā, piemēram, kad kopā cīnījāmies par uzņemšanu Eiropas Savienībā un NATO.”

Pašlaik vienojošais faktors, kas Baltijas valstīm liek turēties kopā, ir bailes no Krievijas, kas saasinājās pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā un Krimas aneksijas. Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadītājs Andis Kudors spriež, ka stratēģiskā līmenī Baltijas valstis ir vienotas, bet nevajadzētu gaidīt, ka visās jomās tās rīkosies kā vienots veselums. “Mēs tomēr esam trīs atsevišķas valstis, katra ar savām interesēm, tādēļ ir normāli, ja dažkārt šīs intereses nesakrīt.”

 

Katram savas intereses

Andis Kudors. Foto - Evija Trifanova/LETAAndis Kudors. Foto - Evija Trifanova/LETA

Kudors par vērtīgu pienesumu Baltijas vienotības stiprināšanā uzskata kopīgos projektus, piemēram, “Rail Baltica” dzelzceļa līnijas būvi. “Šis projekts nostiprinās arī Rīgas kā Baltijas centrālās metropoles lomu, jo “Rail Baltica” savienojums ar Rīgas lidostu noteikti veicinās lietuviešu un igauņu ceļotāju pieplūdumu.” Tiesa gan, pēdējā laikā atkal pastiprinājušās bažas par “Rail Baltica” projekta nākotni, jo lietuviešu un igauņu akcionāri izteikuši neuzticību kopuzņēmuma “RB Rail” vadītājai Baibai Rubesai. Latvija pagaidām apņēmusies aizstāvēt Rubesu. “Ja mēs uz āru parādīsim, ka nespējam vienoties, tas būs signāls, ka Baltijas valstis netiek galā ar tik vērienīgu projektu īstenošanu,” raizējas Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks. Pēc viņa domām, starpvalstu sadarbības veidošanā un kopīgu projektu īstenošanā Baltija varētu daudz ko mācīties no ziemeļvalstīm.

“Baltijas valstu spēja sadarboties noteiks to, cik sekmīgi mēs varēsim ietekmēt Eiropas un pasaules politiku. Jo ciešāka būs mūsu sadarbība, jo vairāk mūsu viedoklis tiks uzklausīts Eiropas un pasaules mērogā,” secina Pabriks. “Latvija varētu uzņemties iniciatīvu ciešākas sadarbības veidošanā, bet tas nav atkarīgs tikai no mūsu vēlmēm, jo nepieciešama ieinteresētība no visām trim pusēm.”

LU profesore Žaneta Ozoliņa gan uzskata, ka nevajadzētu runāt par Baltijas valstīm kā par īpašu bloku. “Mēs esam gan Eiropas Savienības, gan NATO dalībvalstis, tādēļ vairāk būtu jādomā par saskaņotu politiku šajās institūcijās, nevis kādu atsevišķu sadarbības modeli. Eiropas Savienībā šobrīd jau diezgan sekmīgi darbojas NB6 formāts, kad pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas Baltijas valstis saskaņo pozīciju ar trim ziemeļvalstīm (Zviedriju, Somiju un Dāniju),” stāsta Ozoliņa. “Protams, tiklīdz lieta nonāk līdz naudas dalīšanai, katra valsts priekšplānā izvirza savas nacionālās intereses, bet tas ir tikai likumsakarīgi.”

 

Pietrūkst ikdienas sakaru

Romualds Ražuks. Foto - Ieva Čīka/LETARomualds Ražuks. Foto - Ieva Čīka/LETA

Saeimas deputāts un kādreizējais Latvijas Tautas frontes līderis Romualds Ražuks spriež, ka jautājums “Vai Baltijas valstis ir vienotas?” ir no līdzīgas kategorijas kā jautājums “Vai mūsdienās cilvēki ietu uz barikādēm?”. “Par laimi, šodien ir cita situācija un nav nekādas vajadzības celt barikādes, bet es nešaubos, ka ārkārtas situācijā cilvēki spētu mobilizēties. Līdzīgi ir ar Baltijas vienotību: šobrīd nav tādu ārējo apstākļu, lai mums kopā būtu par kaut ko ļoti jācīnās, kā tas bija atmodas laikā.”

Ražuks vēsta, ka daudzās jomās sadarbība ar kaimiņiem notiek klusi un nemanāmi, piemēram, ir sākti kopīgi iepirkumi veselības aprūpes jomā, kas palīdzēs krietni ietaupīt uz medikamentu iegādes rēķina. “Vēl viens virziens, pie kā strādājam, ir savstarpējā diplomu atzīšana, lai Latvijas augstskolā iegūts diploms bez ierunām tiktu atzīts arī Lietuvā un Igaunijā.”

Anna Žīgure. Foto - Ieva Lūka/LETAAnna Žīgure. Foto - Ieva Lūka/LETA

Anna Žīgure, rakstniece un bijusī Latvijas vēstniece Igaunijā, stāsta, ka viņai radies iespaids: politiskā līmenī starp Baltijas valstīm izveidojusies laba sadarbība, bet ikdienas saziņas līmenī mēs tomēr nejūtamies kā tuvi kaimiņi, kā tas ir starp ziemeļvalstīm. “Manuprāt, vajadzētu stiprināt sakarus tieši ikdienas līmenī. Piemēram, vairāk attīstīt pašvaldību un skolu sadarbību,” uzskata Žīgure.

 

Kaimiņu svešvalodas

Diemžēl šobrīd ikdienas līmenī redzamākā pārrobežu sadarbības izpausme ir Latvijas pierobežā izveidotie alkohola veikali, kas ar zemām cenām pievilina igauņus un lietuviešus. Baltijas tautu sadarbību apgrūtina arī dažādās valodas, jo pat šķietami tuvās latviešu un lietuviešu valodas ir pārāk atšķirīgas, lai tajās varētu brīvi saprasties. Piemēram, lietuviešu valodu Latvijā prot tikai nepilni 2% iedzīvotāju. “Šobrīd nav nekādu šķēršļu, kas Latvijā liegtu mācīties lietuviešu vai igauņu valodu, bet mēs redzam, ka interese par šo valodu apgūšanu ir diezgan maza,” secina Ražuks. Vecākās paaudzes iedzīvotāji ar kaimiņu tautām pārsvarā sazinās krievu valodā, savukārt jaunieši vairāk izmanto angļu valodu.

Citviet pasaulē valdošais priekšstats, ka Baltijas valstis ir vienots veselums, gan var sniegt arī zināmu labumu, piemēram, veicināt tūristu pieplūdumu. “Daudziem rietumvalstu tūristiem šķiet, ka Baltija ir vienots reģions, tādēļ viena brauciena laikā viņi cenšas apceļot visas trīs valstis,” norāda Andris Gobiņš. “Domāju, ka mums vajadzētu izmantot visu labo, ko sniedz šāds priekšstats. Dažkārt mēs pārāk daudz kašķējamies par sīkumiem, nevis skatāmies uz lielo bildi kopumā.”

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Draņķīgais krievnacistu lumpenis “Ontūns” atkal smako. Prom, ķēms!

    • “gan Igaunijai, gan Lietuvai ir citi kaimiņi, ar ko veidot ciešu sadarbību”
      – – – – – – – – – – – – –
      Latvijai bija iespēja deviņdesmito gadu pirmā pusē veidot tādu pašu ciešu sadarbību ar Vāciju, bet mūsu vecie komūnistu varas vīri skatījās tikai uz Maskavu.

  2. Igauņi skatās uz Ziemeļeiropu, lietuvieši uz Rietumeiropu, bet Latvija uz Krieviju. LV ir ķīlis Baltijas valstīs.Ne par velti jau 1918.gadā pēdējie ieguva neatkarību. VVF savulaik dragāja uz Maskavu, izlēcēja, kauns!

    • Lielākais kauns is tas, kas vēl tagad pastāv okupantu valodas skolu sistēma — ar vienādu statusu kā “valsts valodas” skolas.

  3. …un kāda te var būt vienotība..LV principā ir nolaista klaušu valsts,kur pa 25 gadi pat miskastu nozare nav sakārtota…krievu valoda ir kā valsts valoda…par ceļiem labāk vispār nepieminēt…

  4. Cik ilgi vēl noturēsies Pūķina Ļaunuma impērija ?

Draugiem Facebook Twitter Google+