Grūti noskaidrot deputātus, kuri atbalstīja divvalodību 0
“No vienas puses, mani vada tīri profesionāla interese, bet, no otras, – pārliecība, ka sabiedrībai ir tiesības zināt šo vēlēto amatpersonu vārdus,” stāsta politologs Gatis Puriņš, kurš jau apmēram gadu cīnās par to, lai tiktu atklāti deputāti, kuri parakstījās par divvalodības referenduma ierosināšanu.
Puriņš ir aktīvs partijas “Vienotība” biedrs, bet šī tiesāšanās esot viņa personīgā iniciatīva, kam ar partijisko darbību neesot nekādas saistības.
Administratīvā rajona tiesa pirmdien noraidīja viņa lūgumu noteikt ekspertīzi, lai pārliecinātos par to, vai tiešām ir iznīcināta CVK elektroniskā datubāze, kurā uzskaitīti parakstīšanās dalībnieki. Taču tiesvedība joprojām turpinās. Šeit jāpaskaidro, ka CVK pēc katras parakstīšanās kampaņas izveido elektronisku parakstītāju datubāzi, lai konstatētu parakstu skaitu un to, vai kāds nav parakstījies divreiz. Savukārt papīra anketas ar parakstiem tiek nodotas glabāšanā Valsts arhīvam. Elektroniskā datubāze ļautu dažu minūšu laikā atrast parakstītāju vidū meklētas personas, bet papīra anketu pārskatīšana prasītu ilgu laiku un resursus. Prasības iesniedzējam esot pamatotas aizdomas, ka CVK šo elektronisko datubāzi nemaz neesot iznīcinājusi.
Jau 2012. gada janvāra beigās Puriņš vērsās CVK ar lūgumu darīt zināmus to parlamenta un pašvaldību deputātu vārdus, kas piedalījušies likumdošanas procesā par Satversmes grozīšanu.
“Prasīju tikai šo amatpersonu vārdus, uzvārdus, nevis personas kodus vai citu sensitīvu informāciju. Tāpat mani neinteresē privātpersonas, bet gan deputāti, kas saņem algu no valsts budžeta, ir tiešās vēlēšanās ievēlēti,” skaidroja Puriņš. CVK šo lūgumu noraidīja, jo informācija par vēlēšanām neesot publiski pieejama. Tādēļ Puriņš vērsās ar prasību tiesā.
“Likumdošanas process atšķirībā no vēlēšanām Latvijas Republikā nav aizklāts. Tātad arī parakstu vākšana kā daļa no likumdošanas procesa ir atklāta un tai jābūt publiski pieejamai. Līdzīgi kā sabiedrībai zināmi likumprojekta iesniedzēji, ja to iesnieguši pieci Saeimas deputāti. Parakstu vākšanas process nebūt nav slepens, jo nenotiek kabīnē, informāciju redz gan iecirkņa darbinieks, gan notārs, gan daudz citu cilvēku, parakstoties katrs cilvēks redz citus dalībniekus anketā, pasē tiek iespiests zīmogs – tādēļ ikviens muitas vai bankas darbinieks, pārbaudot cilvēka pasi, var uzzināt par viņa dalību parakstu vākšanā. Te nav nekādas anonimitātes un tai arī nav jābūt!” uzskata prasības pieteicējs.
Turpretim CVK uzskata, ka prasības pieteicējs vēlas veikt selektīvu izlasi. Proti – noskaidrot tikai tos parakstītājus, kuri ir vēlētas valsts vai pašvaldību amatpersonas. Taču valstij esot jāievēro vienlīdzīgas izturēšanās princips pret visiem pilsoņiem un neesot nevienas tiesību normas, kas noteiktu, kurai balsstiesīgo pilsoņu grupai savas balsstiesības un politiskā pārliecība ir jārealizē atklāti. Tāpat CVK norāda, ka prasības pieteicēja prasītā informācija esot sensitīva, jo informē par personas politisko pārliecību.
“Aizklāta balsošana ir pašsaprotama brīvas gribas izpausmes garantija. Šo normu nevar sašaurināti attiecināt tikai uz vēlēšanām un tautas nobalsošanu. Ja likumdevējs ir Satversmes līmenī nostiprinājis vēlētāja tiesības iesniegt Satversmes grozījumu projektu vai likumu projektu, tad aizklātums attiecas uz vēlētāju (balsstiesīgu pilsoni) arī šajā aspektā,” skaidrojumā tiesai raksta CVK.
Tomēr arī vēlēšanu komisijā nav vienprātības šajā jautājumā. Tā, piemēram, CVK loceklis Ritvars Eglājs līdzīgi kā prasības pieteicējs uzskata, ka parakstīšanās process un vēlēšanu process ir divas atšķirīgas lietas, tādēļ uz pirmo nevajadzētu attiecināt tās prasības, kas izvirzāmas otrajai.
