Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
4. februāris, 2014
Drukāt

Atklāta “Rīga 2014” Laikmetīgā teātra programma “Forte forte”

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Alvja Hermaņa Minhenes kamerteātrī iestudētie “Vēlie kaimiņi” sākas lēni, pat nesteidzīgi – līdzīgi kā “Oblomovā”, arī “Vēlajos kaimiņos” skatītājs vispirms tiek nemanāmi pieradināts pie varoņa dienas ritma, kuru iezīmē dažādas ikdienas norises – aiziešana uz tualeti, apģērbšanās, brokastošana, iziešana ārā… Jebkuram skatītājam pazīstamās, hipernaturālisma stilā izspēlētās darbības izrādē iegūst ritualizētu nozīmi, apzīmēdamas nevis viena varoņa ikdienu, bet cilvēka dzīves cikliskumu, kurā jēgpilnas norises (ēšana, gulēšana u. tml.) vienlaikus uzdod arī jautājumu par eksistences (bez)jēdzīgumu. Vecums izrādē atklāts ne tikai kā fizisks stāvoklis, bet arī kā nenovēršams cilvēka dzīves posms, kuru nav iespējams aizkavēt vai pārvarēt.

Taču, salīdzinot ar vecuma manifestāciju Hermaņa “Garajā dzīvē”, kur JRT aktieri izrādes laikā neizrunā ne vārda, vācu variantā izrādes filozofija iedarbojas divos līmeņos – pirmkārt, tiešā, nepastarpinātā veidā, ievelkot skatītāju izrādes trauslajā atmosfēriskumā, un, otrkārt, atsvešinātā veidā, aktierim ik pa brīdim komentējot varoņa dzīves gājumu, izjūtas, domas.

Tādējādi “Vēlie kaimiņi” sevī apvieno divas atpazīstamas Hermaņa teātra tradīcijas: no vienas puses, hipernaturālistisku izrādes kā pasaules mikromodeļa uzbūvi, uz skatuves piedāvājot tiešu, neizskaistinātu realitātes atainojumu, kas izaug līdz plašākai cilvēka dzīves metaforai; un, no otras puses, stāstošā teātra tradīciju, kas ļauj aktierim iemiesoties, bet vienlaikus atsvešināties no tēla, respektīvi, stāstīt par varoni un spēlēt varoni, vienlaikus esot pašam varonim. Šo sarežģīto tēla skatuvisko eksistenci aktieris An-drē Jungs pārvalda nevainojami, apvienojot aizkustinošu atklātību un trauslu, grotesku pašironiju. Aktiera fiziskās transformācijas, salīdzinot viņa izskatu dzīvē ar varoņiem izrādes pirmajā un otrajā daļā, ir fascinējošas.

Brīdī, kad skatītājs jau pieradis pie varoņa pasaules kārtības, tajā burtiski ielaužas kaimiņiene – spilgta, enerģiska būtne, kuras koķeti uzspēlētā uzvedība skaudri kontrastē ar reālistisko galvenā varoņa psihofizikas attēlojumu. Aktrise Barbara Nusse varoni spēlē absolūti atbruņojošā pašironijā, zem nepiespiestas “meitenes” maskas brīžiem ļaujot ieraudzīt seju, kurā jaušamas izmisīgas bailes ne tikai no nāves, bet arī no dzīves, jo šīs abas “sfēras” vieno vientulība. Abu varoņu satikšanās, ko uz skatuves iezīmē šķērssienas nojaukšana starp diviem blakus esošiem dzīvokļiem, no reāla notikuma šķietami pārvēršas par traģikomisku sapni, kas vēsta par citu – neiespējamu dzīvi, kura eksistē iztēles pasaulē. Tomēr šī trauslā ilūzija par kaimiņu satikšanos ne tikai fiziskā, bet dvēseliskā, metafiziskā līmenī līdz galam neiedarbojas. Iespējams, traucē ilgās un neveiklās skatuves pārbūves, kas izrādi nevajadzīgi saskalda.

“Vēlo kaimiņu” otrā daļa veidota kontrastējošā estētikā – skatuves priekšplānā novietoti vairāki kokgriezumiem rotāti skapji, kuru durvis, sākoties izrādei, tiek noņemtas, 
atklājot šauru, dažādiem eksotiskiem un mistiskiem priekšmetiem pieblīvētu telpu, kas gandrīz atgādina leļļu namu. Varoņu attiecību arhetips tiek attēlots citā variācijā un toņkārtā, apspēlējot sievietes un vīrieša kā divu pretēju pasauļu satikšanos. B. Nusses spēlētā gaišreģe, kura izmisīgi mēģina savaldzināt A. Junga varoni, izmanto visdažādākos līdzekļus – mātišķu gādību, uzmācīgu sievišķību, inscenētus gaišredzības seansus, ar kuru palīdzību mēģina pārliecināt par savām spējām… Tomēr aktrises radītais tēls nerada dziļāku traģikomisku noskaņu, dominējot ārišķīgai (kaut arī, nenoliedzami, komiskai) formas eksponēšanai.

Līdz ar to abas izrādes daļas šķiet disonējošas – ne tik daudz atšķirīgās estētikas, cik iedarbības ziņā, jo nav iespējams nojaust, par ko ir otrais cēliens. Par diviem atšķirīgiem cilvēkiem, kas neveiksmīgi un komiski meklē ceļu viens pie otra? Par dzīvi, kurā nemitīgi spēlējam dažādas lomas un pieņemam dažādas maskas? Par to, kā baidāmies ne tikai no nāves, bet arī pašas dzīves?

Izrādes pievienotā vērtība, zinot Alvja Hermaņa rokrakstu Latvijas teātrī, ir iespēja Minhenes kamerteātra iestudējumā saskatīt paralēles no citām Hermaņa izrādēm (“Oblomova”, “Garās dzīves”, “Latviešu mīlestības”, “Latviešu stāstiem”, “Kaspara Hauzera”, “Kabalas noslēpumiem” un vēl, un vēl) un atpazīt sīkas detaļas – estētiskus un filozofiskus pavedienus, kas izrādi padara patiesi hermanisku.

Vārds skatītājam


Raivis Zeltīts, Mārupes novada Domes deputāts: “Ļoti piesaistīja izrādes “Vēlie kaimiņi” nepretenciozais tonis – izrāde ir par pašu dzīvi. Es tajā saskatīju cilvēka izolācijas un atvērtības pret citiem vadmotīvu, kas tiek lieliski, bet ļoti vienkārši parādīts ar scenogrāfijas palīdzību. Patika arī tas, cik viegli šajā izrādē savijas humors ar skumjām. Aktieru darbs bija labākais kādu pēdējā laikā esmu redzējis. Izrādē dominēja cilvēks un viņa pārdomas, nevis vizuālais aspekts kā bieži vien Latvijas teātros. Izrādes beigās secināju, ka jā – tas tiešām ir Eiropas līmenis un tiešām prieks, ka to varējām redzēt Rīgā.”

Marta Krivade, komunikāciju speciāliste: “IIgi nebiju redzējusi neko no tā, ko Hermanis piedāvāja pirms aptuveni 2010. gada. Līdzīgi kā izrādēs “Garā dzīve”, “Latviešu stāsti”, arī izrādes “Vēlie kaimiņi” centrā bija stāsts par vienkāršu cilvēku – tik smieklīgu, skumju, sirsnīgu un aizkustinošu. Scenogrāfijā, aktieru darbā un režijā it viss šķita perfekts, pārdomāts un atstrādāts. Tomēr neizpratu režisora domu par otrā cēliena nepieciešamību. Kamēr tajā iedzīvojos, izrāde jau beidzās. Mani nekas nepārsteidza, nesatricināja, neaizrāva. Tādā ziņā iepriekšējā vakarā redzētie “Leģionāri” Ģertrūdes ielas teātrī atstāja daudz lielāku iespaidu. Nesapratu, ar kādu domu organizatori bija izvēlējušies Rīgas Kinostudijas telpas iestudējuma izrādīšanai, jo apstākļi bija nožēlojami – ļoti aukstā telpa traucēja baudīt izrādi.”

Baiba Drone, sabiedrības veselības organizatore: “Uz “Vēlajiem kaimiņiem” devos krietni pirms izrādes sākuma – abas ar draudzeni veselu stundu bijām gatavas stāvēt pie zāles ieejas durvīm, lai sēdētu pirmajās rindās. Un tas bija mūsu ieguvums, jo bija vērts tuvplānā baudīt Andrē Junga un Barbaras Nusses patieso dzīvi uz skatuves. Jau sākumā Andrē Jungs tik ļoti ierāva mani izrādē, ka bija sajūta, ka tas notiek ar mani. Jungs tajā brīdī nebija aktieris, bet tas vīrs no 11. stāva dzīvokļa – it kā Hermanis būtu novietojis slepeno kameru…. Otra daļa bija tik smeldzīga. Manuprāt, A. Hermanim piemīt spēja caur aktieriem parādīt skatītājiem tik vienkāršas un zināmas lietas. Un, daudzas reizes skatoties viņa izrādes, klusībā pie sevis iesaucos: cik trāpīgi.”

Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmas direktors: “Vēlie kaimiņi” ir ļoti laba izrāde: teicama aktieru spēle, telpas iekārtojums, pārdomu vērtas izrādes idejas. Tomēr biju “provinciāli alojies”, laikam neapzināti cerot, ka tā būs pārāka par daudzām JRT Hermaņa izrādēm, jo daudzas no tām man šķiet tuvas un nozīmīgas. Savukārt “Tēvi” ir viena no vērtīgākajām Hermaņa izrādēm (ārēji iestudējuma stils var šķist redzēts, taču tajā iekļauts atšķirīgs saturs). Tajā ietvertie stāsti ir tik personiski atklāti, ka provocē pārdomas par savu dzīvi un līdzīgām situācijām. Arī aktieru dzīve uz skatuves ir tik saistoša, vienlaikus īsta un vispārinoša. Pārņem prieks un skumjas vienlaikus, vērojot to, kā no izrādes veidošanas ainām, etīdēm, sapazīšanās utt. aktieri pārtop savos tēvos. Vai vispār kas var būt vēl būtiskāks par šādu atmiņu? Žēl, ka Rīgā tik maz iespēju noskatīties citas A. Hermaņa ārzemēs tapušās izrādes. Kaut mēs prastu novērtēt mūsējos, kamēr viņi vēl rada Latvijā. Un – paldies Latvijas Jaunā teātra institūtam, kas bagātina skatītāju pieredzi ar tik daudzpusīgām un vērtīgām izrādēm.”

Ieva Gržibovska

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+