Latvijā
Politika

Idejas, kas apdraud Eiropu. Saruna ar Francijā strādājošo latviešu juristu28


Juris Rudevskis
Juris Rudevskis
Foto no Jura Rudevska personīgā arhīva

Pirms gaidāmajām Francijas prezidenta vēlēšanām runāju ar šajā valstī strādājošo latviešu juristu JURI RUDEVSKI, kurš uzskata, ka Eiropas civilizācijai ir divi galvenie apdraudējumi. Tie varētu šķist pat radikāli pretēji, bet pamatā to darbības modelis ir tas pats –  liberālisms un islāma ideoloģija.

 

Kā jūs raksturotu Eiropas sabiedrības stāvokli?

Pašlaik Eiropa atrodas visai līdzīgā situācijā kā 5. gadsimtā, kad Rietumromas impērijas bastions šķobījās, uzbruka barbaru ciltis, impērijā valdīja iekšēja apātija un nogurums. Tomēr mūsdienās apdraudējums Eiropas civilizācijai nāk ne tik daudz no cilvēku grupām vai karapūļiem, cik no idejām un ideoloģijām. Šādas ideoloģijas ir divas – tā saucamais liberālisms, kas patiesībā ir kreisais, radikāli sekulārais progresīvisms jeb neomarksisms, un islāma ideoloģija. Šie domas strāvojumi no pirmā acu uzmetiena šķiet radikāli pretēji, taču īstenībā tiem ir viens un tas pats pamats.

 

Un kāds ir šis kopīgais pamats?

Šeit vēlos atsaukties uz amerikāņu ekonomista Tomasa Souela darbiem. Vienā no savām grāmatām Souels formulē divas cilvēka vīzijas: ierobežoto un neierobežoto. Ko tas nozīmē? Ierobežotā cilvēka koncepts balstās uz reālismu: mēs godīgi atzīstam, ka cilvēks savās iespējās un resursos ir objektīvi ierobežots. Ierobežotā vīzija raksturīga jūdu un kristiešu pasaules skatījumam, jo tā pamatojas izpratnē par pirmgrēku jeb iedzimto grēku. Kā teica angļu rakstnieks Gilberts Kīts Čestertons, pirmgrēks ir tā kristīgās ticības dogma, kuru katrs cilvēks var viegli sajust sevī pašā. Kurš no mums nekad nav mocījies ar sirdsapziņas pārmetumiem, atzīstot, ka ir izdarījis kaut ko sliktu? Galvenais secinājums – paradīzi zemes virsū uzcelt nevar, mums ir reālistiski jārēķinās ar savām ierobežotajām spējām.

Savukārt neierobežotā cilvēka vīzija balstās uz cilvēka vājības noliegumu. Mēs varam sasniegt tādus mērķus, kādus vien vēlamies, un, ja mūsu ceļā ir kādi šķēršļi, tos pietiek novākt un tad sasniegsim ideālo rezultātu. Šis ir ļoti svarīgs moments: kur ir robeža starp labo un ļauno? Ierobežotā cilvēka konceptā tā iet caur ikviena cilvēka sirdi, bet neierobežotā cilvēka vīzijā ļaunums ir konkretizējams, tas atrodas ārpus mums. Vācu nacionālsociālistiem tie bija ebreji; padomju komunistiem – buržuji, budži un kapitālistiskā iekārta; klasiskā islāma skatījumā – neticīgie jeb kāfiri. Tāpat arī mūsdienu “liberālisma” skatījumā, ļaunums izpaužas netaisnīgajā sociālajā iekārtā, kas, viņuprāt, balstās uz apspiešanu. Un kas ir “apspiedēji”? Tie, kuri “pretojas progresam”, tātad konservatīvi un tradicionāli domājoši cilvēki. Galvenais, ka ļaunums vienmēr ir kaut kur ārpus mums, un, ja mēs to novērsīsim, tad iestāsies ideāla kārtība.

Kā spriež radikālie islāma sludinātāji? Rietumos dzīvo kāfiri, kuri pārkāpj Dieva jeb Allāha gribu, kas pausta Korānā un pravieša Muhameda dzīvesgājumā. Tad nu viņi jautā – kāpēc mēs, ticīgā tauta, dzīvojam daudz sliktāk par neticīgajiem? Visas pasaules reliģijas uzdevušas jautājumu – kādēļ tik bieži taisnīgie cilvēki cieš, bet neliešiem klājas labi? Jūdiem un kristiešiem šāda atbilde ir Vecās Derības Ījaba grāmatā, bet islāmā šāda ekvivalenta nav. Tradicionālais islāms uz šo būtisko jautājumu sniedz vienkāršotu atbildi – Dievs neļauj mums klāties labi tāpēc, ka mēs pietiekami nepiemērojam šariāta tiesības un nepildām Dieva gribu. Bet, ja mēs to pildīsim un piespiedīsim to pildīt arī citus, tad gan iestāsies ideāla kārtība.

Ja atvērsiet klasisko šariāta mācību grāmatu, tajā vienādā statusā ir saliktas gan rituālas normas (piemēram, kā mazgāties pirms lūgšanas), gan tiesību normas – kā sodīt noziedzniekus un kā slēgt komercdarījumus utt. Islāmā nepastāv atšķirība starp juristu un teologu. Viņi nodarbojas ar “fikhu”, tas ir, Dieva normatīvās gribas noskaidrošanu. Juristi to sauc par tiesību pozitīvismu, kas balstās uz likumdevēja gribu vien.

 

Un kur parādās liberāļu neierobežotā cilvēka manifestācijas?

Nesen ASV laikrakstos tika cilāts jautājums par to, ka ASV viceprezidents Maiks Penss ir atzinies, ka nekad neiet vakariņās vienatnē ar sievieti, kas nav viņa sieva. Kreisi “liberālā” sabiedrība bija par šo stāstu sašutusi un rakstīja kritiskus rakstus, apsūdzot Pensu pat prettiesiskā rīcībā. Penss publiski atzīst, ka ir vājš cilvēks, kurš var viegli aiziet neceļos, un šādi viņš cenšas novērst iespējamos kārdinājuma avotus, lai pasargātu ģimeni. Tā ir normāla tradicionāla uzvedība. Vispār viens no sadursmes punktiem ir attieksme pret tradīciju. Neierobežotās vīzijas piekritēji saka, ka tradīcija nav būtiska. Taču, noliedzot tradīciju, tiek noraidīts ļoti vērtīgs garīgs kapitāls, pieredze, kuru iekrājuši senči, – gan kļūdas, gan panākumi, no kā var mācīties.

Neierobežotā cilvēka vīzija izpaužas, piemēram, tā, ka cilvēks uzskata, ka objektīvas realitātes nav un jebkuram jēdzienam var noteikt jebkādu nozīmi. Piemēram, pārdefinējot ģimenes, laulības vai cilvēka dzīvības jēdzienus. Ierobežotā vīzija atzīst, ka realitāte ir važas, kas ierobežo mūsu brīvību: mēs atzīstam, ka ir objektīva patiesība, un pakļaujamies tai.

 

Realitātes važas vai tomēr robežas?

Robežas, kas ir normāli. Pirms pāris nedēļām Beļģijā Luvēnas katoļu universitātē (kurai ar katoļiem saistība palikusi tikai nosaukumā) filozofijas profesors Stefans Mersjē tika disciplināri sodīts par to, ka viņš studentiem izdalījis pamatojumu no dažādu filozofu darbiem, kāpēc aborts ir cilvēka slepkavība. Universitātes vadības pamatojums bija – likumdevējs sakot, ka aborts ir atļauts. Viņi pat nepieļauj, ka likumdevēja griba varētu būt slikta, aplama, jo tas taču ir noteicis “realitāti” likumos!

Šeit būtu nepieciešams pateikt dažus vārdus par cilvēktiesību jēdzienu. Cilvēktiesības to klasiskajā izpratnē Rietumu civilizācijā ienāca pēc gadsimtiem ilgām intelektuālām pārdomām. Jau Aristotelis antīkajā pasaulē izstrādāja dabisko tiesību koncepciju, un jau stoiķi rakstīja par katram cilvēkam pienākošos elementāro cieņu un pamattiesībām, kas piemīt ikvienam tikai tādēļ vien, ka viņš ir cilvēks. Taču īstu uzplaukumu šī ideja sasniedza līdz ar kristietību. Kristietība uzsver, ka kristietis, musulmanis, ateists vai pat cilvēku izpratnē ļoti ļauns cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, un arī par viņu Jēzus Kristus ir miris pie Krusta, pat ja cilvēks to neatzīst. Arī ASV konstitūcijas autori noteica, ka katram ir tiesības uz dzīvību, brīvību, īpašumu un tiekšanos pēc laimes, un šīs tiesības nedrīkst atņemt. Taču pēdējo gadu desmitu laikā cilvēktiesību jēdziens ir ticis radikāli pārdefinēts: to tagad bieži vien saprot kā juridisku līdzekli noteiktu politisku mērķu sasniegšanai. Cilvēktiesības, kuras aiziet no klasiskās izpratnes, vairs nav cilvēktiesības, bet ir šķiru cīņas ierocis. Cilvēkus sašķiro “kastītēs” un attiecīgi prasa no viņiem noteiktu uzvedību.

 

Tiek uzspiests rīcības modelis noteiktām sabiedrības grupām?

Viena no spilgtākajām ilustrācijām ir Francijā dzīvojošais Filips Ariņjo, kurš jūt homoseksuālas tieksmes, taču homoseksuālu dzīvesveidu nepiekopj, ir kristietis un uzrakstījis grāmatu, kā ar šo tieksmi cīnās. Viņam regulāri jāsaņem naida izpausmes no cilvēkiem, kas uzskata, ka viņš izkrīt no LGBT kopienas uzvedības modeļa. ASV ir virkne afroamerikāņu, kuri nedomā kategorijās, kādas viņiem mēģina uztiept. Pēc marksisma paradigmas, viņiem vajadzētu būt pret brīvo tirgu, jādzīvo no sociālajiem pabalstiem, vienmēr jābalso par demokrātiem. Tā kā viņi izkrīt ārā no šī modeļa, viņiem regulāri jāsaņem naida izvirdumi no cilvēkiem, kas citādi kliedz par rasisma apkarošanu.

 

Bet parunāsim par notiekošo Eiropā, kur popularitāti gūst tādi politiķi kā Gērts Vilderss Nīderlandē vai Marina Lepēna Francijā, kurai paredz labus rezultātus gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Kāpēc rodas pieprasījums pēc šādas politikas?

Ierobežotais cilvēks ir reālists. Problēma ir, ka daudzās ES valstīs valdošās elites atsvešinājušās no cilvēku reālajām vajadzībām. Un vienā brīdī šis vadzis lūst, cilvēki meklē alternatīvu, kas skaidri norāda, ka nostājas opozīcijā esošajai politiskajai sistēmai, elitei un birokrātijai. Bet cits jautājums ir, vai viņu reālisms ir patiess?

 

Kā to var pārbaudīt?

To var izdarīt tikai empīriski, redzot, kā šie politiķi rīkojas, nākot pie varas, cita pārbaudes veida nav.

 

Kā jūs jūtat vietējo sabiedrību – strādājat Francijā, bet dzīvojat Vācijā…

Saku, ka dzīvoju pie skaistās Reinas. Kultūras ziņā franči un vācieši ir tuvi, viņiem ir kopīga Rietumu civilizācijas identitāte. Ar vācu kultūru man nav tik daudz saikņu, bet varu spriest par franču kultūru, kuru uztveru kā savu. Francijā pirmoreiz nokļuvu jau pusaudža gados, tādēļ saku, ka Latvija ir mana miesīgā māte, bet Francija – audžumāte. Vācieši, manuprāt, ilgāk cieš, viņi ir pakļāvīgāki valdībai. Frančiem ir raksturīga protestu kultūra. Viņi nav tik disciplinēti kā vācieši.

 

Latvijā ir aprindas, kuras gan vāciešiem, gan frančiem pārmet pielaidību pret Krieviju. Kāds ir jūsu skatījums?

Par vāciešiem nevarēšu spriest, bet par frančiem gan. Patiešām, vēsturiski viņiem ir zināma pozitīva vājība pret Krieviju, taču tas tā nav bijis vienmēr. 19. gadsimta vidū Francijā valdīja ļoti pretkrievisks noskaņojums – pirmkārt, Krimas kara dēļ un, otrkārt, franči juta līdzi poļiem, kuru nacionālās sacelšanās Krievija bija divreiz brutāli apspiedusi. Šī situācija mainījās tikai gadsimta beigās, kad cars Aleksandrs III ieguldīja lielus līdzekļus abu valstu attiecību uzlabošanā (tam par piemiņu Parīzē ir Aleksandra III tilts). Bet mūsdienu franču prokrieviskajām simpātijām ir divi iemesli. Pirmkārt, konservatīvā franču sabiedrības daļa redz Krievijā varenu kontrrevolucionāru spēku, leģitīmās kārtības atjaunotāju. Atcerēsimies, ka cilvēku prātos Lielā Franču revolūcija nav beigusies: ir rojālisti, katoļu tradicionālisti, kuri nekad nav pieņēmuši republikas ideju. Republika ir revolūcijas “bērns”, bet revolūcijas spēki nocirta galvu Dieva svaidītajam karalim Ludviķim XVI, un tas šo aprindu acīs ir klaja zaimošana. Tad nāca Napoleons, kurš rojālistu ieskatā arī bija neleģitīms valdnieks, uzurpators. Beidzot 1814. gadā apvienotais krievu–prūšu–austriešu karaspēks ieņēma Parīzi un piespieda Napoleonu atteikties no troņa, tādējādi ļaujot atjaunot tronī Burbonu dinastiju. Un daudzu cilvēku kolektīvajā atmiņā krievu kazaki ir palikuši kā labie karotāji, kas atjaunoja franču karalisti. Šo attieksmi raksturo franču rakstnieka Leona Bluā vārdi: “Es gaidu kazakus un Svēto Garu.”

Bet arī Francijā ir ļoti izplatīta noraidoša attieksme pret ASV, kuru uzskata par agresīvu savas hegemonijas izplatītāju. Īstenībā jau vēsturiski franči ir centušies darīt apmēram to pašu, tikai ar citādu valsts un pasaules vīziju. Amerika tātad ir konkurente. Krievija viņu acīs ir lielvalsts, kas veiksmīgi noraida “amerikānisko dzīvesveidu”.

LA.lv