29
Un kur parādās liberāļu neierobežotā cilvēka manifestācijas?
Nesen ASV laikrakstos tika cilāts jautājums par to, ka ASV viceprezidents Maiks Penss ir atzinies, ka nekad neiet vakariņās vienatnē ar sievieti, kas nav viņa sieva. Kreisi “liberālā” sabiedrība bija par šo stāstu sašutusi un rakstīja kritiskus rakstus, apsūdzot Pensu pat prettiesiskā rīcībā. Penss publiski atzīst, ka ir vājš cilvēks, kurš var viegli aiziet neceļos, un šādi viņš cenšas novērst iespējamos kārdinājuma avotus, lai pasargātu ģimeni. Tā ir normāla tradicionāla uzvedība. Vispār viens no sadursmes punktiem ir attieksme pret tradīciju. Neierobežotās vīzijas piekritēji saka, ka tradīcija nav būtiska. Taču, noliedzot tradīciju, tiek noraidīts ļoti vērtīgs garīgs kapitāls, pieredze, kuru iekrājuši senči, – gan kļūdas, gan panākumi, no kā var mācīties.
Neierobežotā cilvēka vīzija izpaužas, piemēram, tā, ka cilvēks uzskata, ka objektīvas realitātes nav un jebkuram jēdzienam var noteikt jebkādu nozīmi. Piemēram, pārdefinējot ģimenes, laulības vai cilvēka dzīvības jēdzienus. Ierobežotā vīzija atzīst, ka realitāte ir važas, kas ierobežo mūsu brīvību: mēs atzīstam, ka ir objektīva patiesība, un pakļaujamies tai.
Realitātes važas vai tomēr robežas?
Robežas, kas ir normāli. Pirms pāris nedēļām Beļģijā Luvēnas katoļu universitātē (kurai ar katoļiem saistība palikusi tikai nosaukumā) filozofijas profesors Stefans Mersjē tika disciplināri sodīts par to, ka viņš studentiem izdalījis pamatojumu no dažādu filozofu darbiem, kāpēc aborts ir cilvēka slepkavība. Universitātes vadības pamatojums bija – likumdevējs sakot, ka aborts ir atļauts. Viņi pat nepieļauj, ka likumdevēja griba varētu būt slikta, aplama, jo tas taču ir noteicis “realitāti” likumos!
Šeit būtu nepieciešams pateikt dažus vārdus par cilvēktiesību jēdzienu. Cilvēktiesības to klasiskajā izpratnē Rietumu civilizācijā ienāca pēc gadsimtiem ilgām intelektuālām pārdomām. Jau Aristotelis antīkajā pasaulē izstrādāja dabisko tiesību koncepciju, un jau stoiķi rakstīja par katram cilvēkam pienākošos elementāro cieņu un pamattiesībām, kas piemīt ikvienam tikai tādēļ vien, ka viņš ir cilvēks. Taču īstu uzplaukumu šī ideja sasniedza līdz ar kristietību. Kristietība uzsver, ka kristietis, musulmanis, ateists vai pat cilvēku izpratnē ļoti ļauns cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, un arī par viņu Jēzus Kristus ir miris pie Krusta, pat ja cilvēks to neatzīst. Arī ASV konstitūcijas autori noteica, ka katram ir tiesības uz dzīvību, brīvību, īpašumu un tiekšanos pēc laimes, un šīs tiesības nedrīkst atņemt. Taču pēdējo gadu desmitu laikā cilvēktiesību jēdziens ir ticis radikāli pārdefinēts: to tagad bieži vien saprot kā juridisku līdzekli noteiktu politisku mērķu sasniegšanai. Cilvēktiesības, kuras aiziet no klasiskās izpratnes, vairs nav cilvēktiesības, bet ir šķiru cīņas ierocis. Cilvēkus sašķiro “kastītēs” un attiecīgi prasa no viņiem noteiktu uzvedību.
Tiek uzspiests rīcības modelis noteiktām sabiedrības grupām?
Viena no spilgtākajām ilustrācijām ir Francijā dzīvojošais Filips Ariņjo, kurš jūt homoseksuālas tieksmes, taču homoseksuālu dzīvesveidu nepiekopj, ir kristietis un uzrakstījis grāmatu, kā ar šo tieksmi cīnās. Viņam regulāri jāsaņem naida izpausmes no cilvēkiem, kas uzskata, ka viņš izkrīt no LGBT kopienas uzvedības modeļa. ASV ir virkne afroamerikāņu, kuri nedomā kategorijās, kādas viņiem mēģina uztiept. Pēc marksisma paradigmas, viņiem vajadzētu būt pret brīvo tirgu, jādzīvo no sociālajiem pabalstiem, vienmēr jābalso par demokrātiem. Tā kā viņi izkrīt ārā no šī modeļa, viņiem regulāri jāsaņem naida izvirdumi no cilvēkiem, kas citādi kliedz par rasisma apkarošanu.
Bet parunāsim par notiekošo Eiropā, kur popularitāti gūst tādi politiķi kā Gērts Vilderss Nīderlandē vai Marina Lepēna Francijā, kurai paredz labus rezultātus gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Kāpēc rodas pieprasījums pēc šādas politikas?
Ierobežotais cilvēks ir reālists. Problēma ir, ka daudzās ES valstīs valdošās elites atsvešinājušās no cilvēku reālajām vajadzībām. Un vienā brīdī šis vadzis lūst, cilvēki meklē alternatīvu, kas skaidri norāda, ka nostājas opozīcijā esošajai politiskajai sistēmai, elitei un birokrātijai. Bet cits jautājums ir, vai viņu reālisms ir patiess?
