Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
19. janvāris, 2016
Drukāt

Iecava vēstures krustcelēs (1)

Foto - Diāna JanceFoto - Diāna Jance

Vārtu sarga namiņš Iecavas muižas parkā.

Rakstu sērijā par nozīmīgām Latvijas kultūras vērtībām, kuras būtiski apzināt un izcelt, tuvojoties Latvijas simt gadu svētkiem, šoreiz par Iecavas kultūras mantojuma dārgumiem.

 

Varenā dzīve Iecavā

Zemgales pilsētiņa Iecava izsenis bijusi daudzu svarīgu ceļu krustojumā. Vēstures avotos tās vārds pirmoreiz minēts 1492. gadā, taču senas liecības stāsta, ka jau agrāk tur atradusies apdzīvota vieta Pūtelene. Visus gadsimtus Iecavu šķērsojusi viena no vissvarīgākajām Eiropas maģistrālēm – ceļš, kas ved no Ziemeļeiropas uz Centrāleiropu. Iecavai cauri gājuši dažādu zemju karaspēki, un katrs no tiem atstājis gan izdomātus, gan patiesus stāstus un kultūrvēsturisko ietekmi. Piemēram, 1812. gada kara laikā franču karavadoņa Napoleona armijas prūšu korpuss Iecavas 1641. gadā būvētajā luterāņu baznīcā esot rīkojies kā jau ienaidnieka zemē un ierīkojis zirgu stalli. Līdzīgi izdarījās arī krievu zaldāti un vadoņi padomju okupācijas laikā pagājušā gadsimtā. Turklāt tolaik Iecavas apkārtnē atradās trīs PSRS armijas raķešu bāzes, kuru apkalpojošā personāla vajadzībām arī Iecavā uzbūvēja daudzdzīvokļu namus.

1795. gadā Lieliecavas muižu no ķeizarienes Katrīnas II dzimtīpašumā “uz mūžīgiem laikiem” ieguva grāfs Pēteris fon der Pālens. Iecavā dzimušais rakstnieks Arnolds Apse (1914 – 1983, Francijā) romānā “Lepnā Zemgales bajāru cilts” vēlāk rakstīja: “Man taču ir tās pašas asinis, kas te visiem citiem. Grāfi Pāleni nav ne krievi, ne vācieši. Mans vectēvs nav bijis nekāds von Pālen, bet kalpa dēls Pālēns. Zaldātu ķērāji viņu nodevuši dienestā uz divdesmit pieciem gadiem. Milzīgā auguma dēļ viņš iedalīts ķeizarienes gvardē. Iemācījies lasīt un rakstīt, un ar ķeizara gādību ticis oficieru skolā. Vēlāk, kad jau bija oficieris, bieži kavējis ķeizarienei laiku, kad viņai nenācis miegs. Pavadījis ķeizarieni arī ceļojumos, sevišķi, kad viņa ceļojusi bez ķeizara. Par to visu ķeizariene viņu iecēlusi grāfa kārtā un sadāvinājusi visas tās muižas…”

Kas lai zina, cik daudz leģendā taisnības. Romānā aprakstīta varenā dzīve Iecavā – krogos, baznīcā un ielās. Iecava jau kopš aizlaikiem ir bijusi rosīga un moža vieta. Jau hercoga Jēkaba laikā 17. gadsimtā pilsētiņa kļuva par vietējās rūpniecības centru: te bija vara, darvas, kaļķu, ķieģeļu un ogļu cepļi, dolomīta lauztuves, papīrdzirnavas, linu un vienkrāsainas vadmalas austuve, mucinieku darbnīcas. Netālajā Dzelzāmurā darbojās dzelzs ceplis, enkuru kaltuve, naglu kaltuve, lielgabalu lietuve, dzelzs virpotava. Te ražoja lielgabalus, no kuriem mūsdienās divi redzami pašā Iecavas centrā. Arī – lielgabala lodes, kuģa naglas, katlus. Vēlāk, jau pieminētā grāfa fon der Pālena laikos, uzcēla gan skolu, gan slimnīcu.

20. gs. 30. gadu otrajā pusē Iecavā bija divas skolas, trīs bibliotēkas, slimnīca, daudzi tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumi, kā arī vairākas biedrības.

 

Atdzimst vēstures liecinieki

21. gadsimtā dienu un nakti pilsētiņai cauri no Dienvideiropas uz Ziemeļeiropu brauc pārpildītas kravas automašīnas, ceļo svešzemju tūristi – gan apstājoties un izbaudot, gan arī brīnoties par sakārtoto, tomēr gaužām šauro ceļu, kas daudzu Eiropas valstu kartēs iezīmēts ar vārdu “Via Baltica”.

Pašā lielceļa malā, Iecavas upes krastā, jau kopš 19. gadsimta beigām stāv romantisks neogotiska stila Iecavas pils parka sargu namiņš, kas būvēts no sarkaniem ķieģeļiem. Līdz mūsdienām muižas parkā saglabājušies trīs sargu namiņi, līdzīgi tiem, kādi ir Anglijas parkos. Angļu ainavu stila parks stiepjas uz austrumiem no lielceļa līdz pat bijušajam pils centram un veidots 18. gadsimta beigās vienlaikus ar muižas kompleksa izbūvi.

Iecavnieki pamatoti lepojas, ka tas ir viens no izcilākajiem ainavu parkiem Latvijā. Neapšaubāmi, angļu stila parki bija modē 19. gadsimtā. Varbūt kādas vizuālās ietekmes paralēles var atrast Krievijā, netālu no Pēterburgas, Carskoje Selo un Pavlovskas parkos.

Pirmā pasaules kara laikā, divus gadus atrazdamās frontes līnijas tuvumā, Iecava stipri cieta. 1915. gadā līdz ar krievu armijas atkāpšanos no Rīgas tika nopostīta arī Iecavas muižas pils. Savulaik tā bijusi viena no vērtīgākajām Kurzemē un Zemgalē. Līdz mūsdienām no pils kompleksa saglabājusies arhitekta Leo Reinīra projektētā grāfa fon der Pālena bibliotēkas ēka un zirgu stallis. Pavisam nesen bijusī bibliotēkas ēka pārbūvēta par mūsdienīgu kultūras un vides objektu – ēkā iekārtota Iecavas mūzikas un mākslas skola. Savukārt vārtu sarga namiņā novads plāno izveidot tūrisma informācijas centru.

Rakstā citēta grāmata “Ķieģeļu un kaļķu cepļi Latvijā feodālisma laikā” un izmantoti vēsturiskie pētījumi par Iecavas novadu.

Kurzemes un Zemgales hercogistē, kas pastāvēja no 1561. līdz 1795. gadam, darbojās vismaz 20 ķieģeļnīcas. Tās galvenokārt atradās Lielupes, Ventas un Abavas upju krastos.

Lielākie bija Mežotnes, Jaunsvirlaukas, Iecavas, Mazplatones, Jelgavas, Grīvas, Vircavas, Skrundas, Kuldīgas un Matkules ķieģeļu cepļi. Kuldīgas, Jelgavas, Grīvas, Mazplatones un Vircavas cepļos ražoja arī jumta kārniņus.

Piemēram, 1746. gadā Jelgavas ķieģeļnīcā saražoja 69 400 ķieģeļu un 57750 kārniņu. Vienas ķieģeļu partijas izgatavošana prasīja divas nedēļas darba. Vienas muižas ēkas izbūvei bija nepieciešams gandrīz miljons ķieģeļu.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. lai tādam rakstam varētu ticēt, derētu vismaz pāris atsauces

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+