Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
23. janvāris, 2014
Drukāt

NEDĒĻAS FILMA: 12 gadi verdzībā

ReklāmfotoReklāmfoto

Viena no šā gada visvairāk “Oskariem” nominētā filma – pēc patiesiem notikumiem veidotā drāmā “12 gadi verdzībā” – pēta Amerikas vēstures baisās lappuses, šķetinot stāstus par baltādaino un melnādaino attiecībām laikā, kad verdzība nebija nekas nelikumīgs. Jau trešā filma, kuras titros lasāmi režisora Stīva Makvīna un aktiera Maikla Fasbendera vārdi, ir ne īpaši patīkama ekrāna pieredze, kas “Zelta globusu” pasniegšanas ceremonijā tika atzīta par aizvadītā gada labāko drāmu.

Hetija Makdanielsa, 1940. gadā saņemot “Oskaru” kā labākā otrā plāna aktrise par Mammītes lomu Pilsoņu kara eposā “Vējiem līdzi”, bija pirmā melnādainā sieviete, kurai tika tāds gods, taču viņas – un ne tikai – radītā loma uz ilgiem laikiem iecementēja to šablonu, kā amerikāņi kino atveidoja vergus. Protams, ir bijis pa retam izņēmumam, kas attēloja patieso situāciju, taču popkultūras nosacītībā lielā loma pieder Kventinam Tarantīno, ar skarbu humoru un sarkasmu, un asiņu šaltīm demonstrējot to ārprātu, kas daudzus gadu desmitus bija vienīgā realitāte balto plantatoru “kustamajam īpašumam”, un šāda patiesuma aina iezīmējas arī citās filmās un TV produktos. Piemēram, Aleksa Heilija daiļradē, kas mazajam ekrānam ļāva adaptēt viņa paša ģimenes vēsturi – miniseriāli “Saknes” un “Kvīna” gan pulcēja daudzus skatītājus, gan guva pelnītas balvas.

Tāpat kā Heilijs, arī Solomons Nortraps pievērsies savas ģimenes attēlošanai, un abi autori, Amerikas balto plantatoru vergi vai viņu pēcteči, nebaidās no patiesības, kas spilgti ataino mūsdienu politikai tik neērto apgalvojumu, ka ASV vēl joprojām turpina dzīvot uz (no indiāņiem) sazagto īpašumu lauriem un tām bagātībām, ko viņiem nodrošinājušas citu cilvēku (melnādaino vergu) rokas. “12 gadi verdzībā” gan nav stāsts par indiāņu slaktēšanu, bet par beztiesiskām būtnēm, kuru dzīvība ir simtiem dolāru vērta, lai pēc tam tās īpašnieks to atpelnītu vairākkārt, bet par katru mazāko pārkāpumu vai pēc saimnieka iegribas tiktu sodīts, izkropļots un nogalināts. Šādā neapskaužamā situācijā nonāk brīvais melnādainais Solomons Nortraps, kad divi balti vervētāji, solot iespaidīgu atalgojumu, mēģina viņu savervēt darbiņam, taču pēc krietnas vīna baudīšanas viņš attopas ar saķēdētām rokām un kājām – ceļā uz dienvidu štatiem, kur turpmākos gadus pavadīs verdzībā.

Tāpat kā Stīva Makvīna divas iepriekšējās filmas “Bads” un “Kauns”, “12 gadi verdzībā” nav megabudžeta produkts, bet gan režisora ambīciju izpausme, kurā lielu lomu nospēlēja Breda Pita interese darboties ārpus Holivudas rāmjiem – viņš ir gan viens no filmas producentiem, gan atveido mazu lomiņu. Un, tāpat kā režisora iemīļotais aktieris Maikls Fasbenders, kura varonis nav spējis definēt savas emocijas pret vienu no verdzenēm un savu iekāri itin bieži transformē par fizisku izrēķināšanos. Mazā, bet izteiksmīgā lomā piedalās arī Pols Džiamati apsviedīga vergu uzpircēja lomā, un Lupita Njongo savā pirmajā kinolomā ne vien pierāda aktiertalantu, bet arī labu gaumi, par ko viņu slavēja pēc Zelta globusu sarkanā tepiķa un izvēlētās kleitas. Bet Čūitela Edžiofora karjera ir apmetusi brašu kūleni, turklāt – vien uz labo pusi, jo aktieris, kuram vairākas balvas – arī Lorensa Olivjē vārdā nosauktā – vai nominācijas, un kurš lielākoties sajūsminājis teātra auditoriju, nu ir pavisam nopietni pieteicis sevi kino, kaut gan ar kustīgo bilžu pasauli viņš jau gadiem ir labi pazīstams. Pietiek pieminēt vien Stīvena Frīra drāmu “Netīrā jaukā dzīve” (2002) par nelegālo imigrantu dzīvi Londonā, kas gan izpelnījās nomināciju “Oskaram”, gan bija iekļauta Venēcijas kinofestivāla konkursa programmā, kurā Edžioforam iedalīta viena no galvenajām lomām, lai saprastu, ka dramaturģiski smagi materiāli ir pa spēkam aktierim, kuru dēvē par vienu no labākajiem savā paaudzē – viņš dzimis 1977. gadā –, un kurš jau pirms vairāk nekā pieciem gadiem no karalienes Elizabetes II rokām saņēmis Britu impērijas ordeni. Turklāt šis viņam ir īpaši veiksmīgs gads, jo par džeza mūziķa Luī lomu Edžiofors bija nominēts “Zelta globusam” arī par darbu televīzijas miniseriālā “Dejas uz asmens”, kas atklāj melnādaina mūziķa centienus iekļauties britu aristokrātiskajā pasaulē 30. gados.

UZZIŅA


“12 gadi verdzībā”/”12 Years a Slave”

ASV, Lielbritānija, 2013.

Režisors: Stīvs Makvīns.

Lomās: Čūitels Edžiofors, Maikls Fasbenders, Sāra Polsone, Benedikts Kamberbačs, Breds Pits, Pols Džiamati, Pols Deno, Lupita Njongo, Kvevezeneja Volisa.

No 24. janvāra “Kino Citadele”, “Cinamon”, “Multikino”, “Splendid Palace”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+