Latvijā
Rīga

Izmesti rīsi ar zaļiem zirnīšiem; pēdējie paliek badā – nebūšanas Dziesmu svētku dalībnieku ēdināšanā 16

Foto-Evija Trifanova/LNKC

Svētdien tika piedzīvots krāšņākais gājiens Dziesmu svētku vēsturē. Un, ja dienas pirmajā pusē varbūt daļai cilvēku pie Brīvības pieminekļa viss īsti labi saskatāms nebija, tad jau pēcpusdienā un īpaši vakarpusē ļaužu kļuva mazāk, un visi interesenti varēja krāšņo gājienu redzēt. Prieks, ka televīzijā pārraidi netraucēja reklāmas un bija interesanti klausīties komentārus, vienīgi žēl, ka dažbrīd svētku dalībniekus atkal dēvēja padomju gados no krievu valodas aizgūtajā vārdā “pašdarbnieki”. No uzrunām vislieliskākā padevās dzejniecei Mārai Zālītei, kad viņa lepojās ar novadniekiem tukumniekiem, runājot dzejas rindās – man rokās trīs zvaigznes būs, lai pazītu tu mani…

Pirms Skonto stadiona dalībniekus īpašā tribīnē sveica virsdiriģenti, cilvēki gavilēja savu dzīvokļu atvērtos logos, jauki puiši un meitenes no dalībnieku rokām izņēma gājienā nestos zāļu pušķus, un ienācējus stadionā sagaidīja pats Rīgas vicemērs Andris Ameriks. No Skonto stadiona jau plūda mūzika, šurp nāca tie dalībnieki, kuri skaisto gājienu jau bija beiguši dienā, garšīgi papusdienojuši un nu atgriezās tieši uz svētku dalībniekiem veltīto koncertu. Bet pēdējos rīdziniekus, apmēram 3000 cilvēkus, sagaidīja… vairākas milzu rindas pie solītajām vakariņām. Pēc ilgas nīkšanas pēkšņi izrādījās, ka dažā rindā stāvēts velti un jāiet pie citas, jo tajā pirmajā esot izbeidzies ēdiens, cilvēki lāgā nevarēja saprast, kas īsti notiek.

Var jau būt, ka mēs te, provinciālajā Latvijā, neesam īsti informēti, ka lielos masveida pasākumos pasaulē pie ēdināšanām vienmēr ir rindas. Rīgā notikušajā Pasaules koru olimpiādē un arī iepriekšējos Dziesmu svētkos nekādu pārmērīgu rindu gan nemanīja. Kad man priekšā stāvošā dziedātāja sniedza savu identifikācijas karti meitenei ar nolasīšanas aparātu, viņa nosacīja: “Bet ziniet, es nevaru pateikt, vai atvedīs pēc stundas, pusstundas vai ilgāk…” Pēc ilgiem meklējumiem atrastā restorāna “Baltic centrs Latvija” servisa daļas vadītāja Anta Baumane situāciju skaidroja: “Mums bija sacīts, ka gājiens beigsies deviņos vakarā, un tūlīt pēc tam arī bija jāizsniedz atlikušais ēdiens. Taču gājiens krietni aizkavējās! Bet piedevas – rīsi ar zaļiem zirnīšiem un burkāniem – varēja sākt maitāties un noteiktajā laikā, tūliņ pēc deviņiem, bijām spiesti pustonnu rīsu ar zaļajiem zirnīšiem izmest mēslainē.”

Mazliet dīvaini, ka pavārs izvēlējies gājiena dalībnieku ēdināšanai tik riskantu recepti, jo, galu galā, kurš gan nezina, ka neviens Dziesmu svētku gājiens līdz šim nav beidzies paredzētajā laikā. Un, ja reiz ir tāds misēklis, kādēļ neviens nevarēja pieiet pie mikrofona un pateikt – mīļie svētku dalībnieki, mums ir skāde ar piedevām, ejiet klausīties koncertu un nāciet pēc pusstundas vai stundas! Domāju, cilvēki būtu sapratuši. Tā vietā pilnīgs haoss. Anta Baumane uz šo manu teorētisko ierosinājumu atbildēja šādi: “Mums nav tiesību ar šādu vēsti pie cilvēkiem vērsties, to var darīt tikai svētku rīkotājs” (Nacionālais kultūras centrs). Restorāns ēdienu gatavo pēc rīkotāja – Nacionālā kultūras centra – nolīgta speciālista izstrādātas receptes, ēdina arī skolas un Latvijas Universitātes darbiniekus, un apkalpos svētku dalībniekus arī Mežaparkā un Daugavas stadionā. Tiekot darīts viss, lai šādi riski tuvākajās dienās tiktu novērsti.

Patiesi labi, ka juristei Solvitai Olsenai izdevās izcīnīt labojumu svētku dalībnieku kārtības nolikumā, saskaņā ar kuru tagad atļauts norises vietās ienest arī savu maltīti. Tas gan bija darīts, domājot par cilvēkiem ar īpašām prasībām attiecībā pret ēdienu. Nu arī rindu gadījumā varēs uzgrauzt kādu sieriņu vai tomātu un gurķi. Neko termosā lejamu gan ienest nedrīkstēs, tāpēc jācer uz siltu laiku. Bet, runājot par aizliegumu līdzņemt kādu blašķīti, Solvita Olsena precizēja savu viedokli: “Es ne mirkli nedomāju, ka dziedātājiem būtu jāiestiprinās koncerta laikā uz podestiem, bet pēc Noslēguma koncerta ir sadziedāšanās līdz agrai rīta stundai, un kāpēc man būtu jāatbalsta alus tirgoņi?”

… Precīzi pēc stundas un desmit minūtēm pēc nožēlojamajām “rīsu pārrunām” un vakariņām haotiski nervozā gaisotnē esmu Skonto stadiona laukumā, kur jau dzied Renārs Kaupers, operdīva Marina Rebeka, kur brīnišķīgā gaisotnē svētku dalībnieki mūzikai ļaujas vītnēs un lokos, skan Imanta Kalniņa dziesmas… Vislabākais, ka, par spīti viscaur piepildītajam Skonto stadionam, nav drūzmas vai pūļa sajūtas, ir ļoti jauka gaisotne. Līksmotu jau vēl, ja vien Artūrs Skrastiņš no liela ekrāna neatgādinātu, ka svētki tik tikko sākušies un jāpaspēj uz pēdējo sabiedrisko transportu. Ideja par šādu koncertu tūlīt pēc gājiena svētku pirmajā dienā ir ļoti laba un varētu kļūt par tradīciju.

Nebūšanas ar svētku gājiena dalībnieku plašia stpoguļojas arī sociālajos tīklos.

LA.lv