Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
30. oktobris, 2012
Drukāt

Izrādes apskats: 
”Zeme un mīlestība. Kārena. Indreks”

Foto - Gunārs JanaitisFoto - Gunārs Janaitis

Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvojis igauņu literatūras klasiķa Antona Hansena Tammsāres romāna “Zeme un mīlestība” ceturtās daļas inscenējums “Kārina. Indreks” viesrežisora Elmo Niganena režijā.


 

Izrāde ir vērienīgs, izvērsts vēstījums par cilvēku likteņu saistību ar laiku, kurā dzīvojam, ar sabiedrību, kas indivīdam visapkārt. Zīmīgi, ka režisors, kas pats arī veidojis dramatizējumu (un, starp citu, 2006. gadā Tallinas Pilsētas teātrī jau reiz iestudējis tieši šo romāna daļu), izrādei nav izvēlējies tikai kādu atsevišķu romāna līniju vai problēmas aspektu, bet izvirzījis par uzdevumu atklāt Tammsāres prozas darbā tēloto līniju savijumu, uzmanības centrā paturot laulātā pāra Kārinas un Indreka mīlestības stāstu. Līdz ar to jaunajā izrādē ir gan episks vēriens un skaidri iezīmēta dziļuma dimensija, gan izmantotas groteskas krāsas Igaunijas sabiedrības raksturojumā, tomēr galvenais, kam esam aicināti sekot, ir divu mīlošu cilvēku attiecības. Ainām, kurās risinās Kārinas un Indreka dialogi, piemīt psiholoģiskā teātra pamatīgums, skaudrums un sen nepieredzēts aktieru iekšējās patiesības tiešums. Ditas Lūriņas un Ulda Anžes darbā režisors ir atradis patiesus domubiedrus, tāpēc abu tēlojums galvenajās lomās vērtējams kā pārdzimšana jaunā aktieriskā kvalitātē.

Labi un atsaucīgi sabiedrotie E. Niganenam bijuši itin visi ansambļa dalībnieki. Par to liecina precīzās un dzīvās pagājušā gadsimta 30. gadu pilsētas sabiedrības ainas, kas pasniegtas ar vieglas groteskas akcentiem. Tajās ansamblis darbojas kā labs koris, taču netrūkst arī spilgtāku izpausmju epizodiskās lomās. No šī “kora” prātā paliek kaut vai Ģirta Jakovļeva Atašejs – sirms kungs, kurš visur ir klāt, gatavs kaut ko pārstāvēt, bet par notikuma patieso būtību viņam maza jēga. Vai garīgi pieticīgais skolotājs Kalvi Mārča Maņjakova atveidā un neveiksminieks vai arī dzīves muklājā grimstošais Vesiross, Kārinas tēvs – Jānis Skanis.

Izrādes koptēlā būtiska nozīme ir scenogrāfa Andra Freiberga radītajai videi – skatuves darbība notiek bankas uzgaidāmā telpā, gar malām lodziņi, aiz kuriem pa laikam darbojas kādi cilvēki… Tā ir lietišķo darījumu pasaule, kur visu nosaka nauda un cilvēki, kam nauda pieder.

Visgrūtākais uzdevums izrādē ir Uldim Anžem Indreka lomā, jo skopā ārējā darbībā jāatklāj gan varoņa pasaules uzskats, gan pagātne un tiešie pārdzīvojumi. Būdams īsts zemes cilvēks, Indreks iemieso krietnu, pozitīvu kodolu, kaut viņa patiesības meklējumi nav viegli. Saskaņu ar Kārinu viņam liedz arī vainas apziņa pret savu māti. Skati ar Līgas Liepiņas tēloto Zagļukalna Mari ir abpusēja dvēseles siltuma piestrāvoti. Sarunās ar mirušo māti Indreks pamazām gūst izlīdzinājumu, sava pāridarījuma piedošanu. Taču ar Kārinu attiecības brīžam ir pat vētrainas. Arī tāda ir mīlestības daba – šķiet, to gribējis mums vēstīt Tammsāre – mūžīga pievilkšanās un atgrūšanās.

Ditas Lūriņas Kārinas rīcība ir temperamentīga, impulsīva; daiļajā būtnē, kam tik labi piestāv Kristīnes 
Pasternakas 30. gadu garā radītie kostīmi, iemiesojas gan neviltots naivums, dabiska nosliece uz nezināmu izjūtu baudīšanu, daiļuma alkas un loģiska spriestspēja, gan zvērīga tieksme par katru cenu iekļūt tai sabiedrības daļā, kas nosaka laikmeta toni. Šai varonei ir tik dzīvelīga daba, tāds spars cīnīties par jebko, kas ienācis prātā, un tajā pašā laikā arī neaizsargāta bērna trauslums. Ditas Lūriņas atveidā Kārina iemieso pašas sievišķības kvintesenci. Šo “mantu” prot novērtēt gan advokāts Paraleps – Normunds Laizāns, gan biznesa lauva Kēgertāls – Juris Lisners.

Spilgtus akcentus sabiedrības portretā ienes Ingas Misānes viscaur komiskā Kitija un Aināra Ančevska Renē, divās atšķirīgās lomiņās nevar nepamanīt Kasparu Aniņu.

Skatoties Nacionālā teātra jauno izrādi, notikumi un attiecības nešķiet no tālas pagātnes izceltas. Līdzīgi, kā tas ir ar latviešu rakstnieka Pāvila Rozīša “Cepli”, arī Tammsāres darbs nepārprotami sasaucas ar mūslaiku likstām, problēmām, tieksmēm un tendencēm. Turklāt, izvēloties iestudējumam savas tautas klasikas darbu, režisors ne tikai atgādinājis mums par šā romāna esamību, rosinājis pārlasīt “Zemi un mīlestību”. Šī izvēle liecina arī par veselīgu nacionālo pašapziņu un nelokāmu stāju. Un, iespējams, tas ir pats svarīgākais, ko Elmo Niganens, viesojoties Nacionālajā teātrī, mums atgādinājis.

 

Uzziņa

Elmo Niganena iestudējums “Zeme un mīlestība. Kārena. Indreks” Nacionālajā teātrī veidots kā Antona Hansena Tammsāres romāna “Zeme un mīlestība” ceturtās daļas dramatizējums. Kārenas un Indreka mīlestības drāma iestudējumā risinās uz kolorītas igauņu raksturu un tipāžu galerijas fona. Ir 20. gs. 30. gadi, bankas dāsnu roku izsniedz kredītus, igauņu elite līksmo uz vella paraušanu, Indreka un Kārenas attiecībās ielaužas… nauda.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+