Krievijā kā vecajos boļševiku laikos. Saruna ar ekspolitiķi Jāni Jurkānu 40
“Latvijas Avīzē” viesojās ekspolitiķis, ārlietu zinātājs Jānis Jurkāns. Par notikumiem aiz robežām un to atbalsošanos Latvijā ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. V. Krustiņš: – Visi spriežam par Ukrainu, Krimu. Kas, jūsuprāt, Krimā noticis? Uzsveru – noticis.
J. Jurkāns: – Atkarībā, kādu politisko principu atbalstāt. Vai atbalstāt – valsts, teritoriju nedalāmību, vai esot par nāciju pašnoteikšanās tiesībām. Izskatās, ka Krimas iedzīvotāju lielākā daļa gribēja pašnoteikties. Notika referendums, kurā viņi izteica vēlmi pievienoties Krievijai. Zem automātu stobriem pie urnām nevienu nedzina. Jā, tur bija Krievijas armijas klātbūtne. Latvijā, kur referendumā pateicām, ka gribam dzīvot neatkarīgā, demokrātiskā valstī, PSRS armijai klātesot. Šiem karavīriem Latvijā pat bija tiesības piedalīties referendumā. Un, neskatoties uz visādiem konstitucionāliem aizliegumiem, neklausot Rietumu brīdinājumiem nešūpot Gorbačova laivu, apmēram 74% iedzīvotāju atbildēja, ka grib dzīvot brīvā, demokrātiskā Latvijā. Lai precīzāk analizētu notikumus Krimā, ir vajadzīga bezkaislīga informācija.
– Nebija agresija vai kas cits? Tamlīdzīgs…
– Cik es zinu, Krimu paņēma bez neviena šāviena. Krimas notikumus lielā mērā noteica tas, ka 21. februāri Kijevā panākto vienošanos, ko parakstīja Janukovičs un četri ES ārlietu ministri, Maidans ignorēja un sāka veidot valdību pūlī. Putins saprata, ka ir “uzmests”, Kijeva zaudēta, un viņš ātri pārkārtojās uz Krimu. Maidana valdības radikālie lēmumi, tādi kā likvidēt reģionālās valodas un citi, veicināja prokrieviskos noskaņojumus Austrumukrainā. Ukrainā ap 80% iedzīvotāju mājās runā krieviski. Apmēram 70% internetā lieto krievu valodu. Tā ir stipri rusificēta zeme. Vienlaikus iedzīvotājiem ir dažāda vēsturiskā atmiņa. Vieni bija zem krieviem, otri zem poļiem, trešie – Austroungārijas impērijā. Šī uzskatu saskaldītība arī stingri provocē notikumu gaitu. Manuprāt, Maidanu izprovocēja Rietumi, mudinot Ukrainas valdību parakstīt asociācijas līgumu ar ES. Kaut gan visiem taču bija skaidrs, ka Ukraina nav gatava Eiropas Savienībai! Ja kāds nopietni grib palīdzēt Ukrainai, tad jāsaprot, ka to var panākt, trīs pusēm vienojoties – Ukrainai, Krievijai un ES. Izrādījās, ka Rietumi ļoti vāji orientējas šajā sarežģītajā reģionā. Turklāt Rietumu attieksme pret problēmu nav vienota. Cik zīmīga ir ASV augsti sēdošas darbinieces frāze: “fuck EU”.
Mums visiem labi jāapzinās, ka mēs šodien dzīvojam blakus pavisam citai Krievijai nekā vakar. Mums jāapzinās, ka Krievija nav ideoloģiska lelle, bet reāls, sarežģīts kaimiņš, kura sānu mēs jutīsim vienmēr. Krievijas prezidents ir kļuvis par nācijas tēvu ar vēsturisku misiju atgūt kādreiz zaudētās zemes. Jautājums ir – kur beidzas krievu zemes?
– Kam vajadzīgs, lai Ukraina būtu daudz demokrātiskāka? Toties Krievijai (un krieviem) ir pavisam nopietnas stratēģiskas intereses Krimā, Ukrainā un griba šīs intereses piepildīt. Viņi pussalu uzskata par savu vēsturisko mantojumu.
– Ziniet, ko Putins teica mēnesi pirms 16. marta referenduma? Apmēram tā – tas krievs, kuram nesāp, ka Krima tika zaudēta, ir bez sirds. Bet tas krievs, kurš sapņo, ka Krimu varētu pievienot Krievijai, ir bez galvas. Tas liecina, ka Putins saka vienu, dara otru un trešo vēl patur prātā. Atceramies Putina nožēlu – lielākā XX gadsimta traģēdija bija PSRS sabrukums. Tātad – tā jārestaurē. Ukraina, Baltkrievija ir primārās zemes, kas jādabū atpakaļ savā ietekmes sfērā. Ar šādu politiku Putins jau ir iekarojis milzīgu popularitāti Krievijā, tādu, kāda viņam agrāk nav bijusi. Rietumi vāvuļo par sankcijām, bet tas vien saliedē nāciju. Arvien pieaug antirietumnieciski noskaņojumi.
– Propagandas kanāli kurina un ugunī eļļu lej tik klāt, nevis dzēš ar prāta smiltīm. Kā tad stiprajam vadonim prezidentam Putinam tagad atkāpties? Tauta pacēlusies!
– Tā neapšaubāmi ir zombēšana ar sekām. Putinam, sakot runu par Krimas pievienošanu, Kremļa zālē sēdēja valsts kultūras un zinātnes zieds, cilvēki ar vārdu – un, kolīdz līderis ierodas, viņu jau sveic ar ovācijām. Kā vecajos boļševiku laikos! Un šo publiku, gudrus, slavenus Krievijas ļaudis, nedzina un nespieda izplūst aplausos. Droši vien, ka nācijas vienotāja, krievu zemju pievienotāja tēls izstrādāts tik pamatīgi, ka visi to tā arī uztver un pieņem.
– Vai vietējā krievu kopiena gatava, ka te notiktu tādi “izmēģinājumi”? Noskatīsies? Piedalīsies? Nosodīs? Kurā pusē?
– Nē. Nav gatava. Kaut tāpēc, ka tā nav pārāk saliedēta. Iekšēji tā varbūt arī pārdzīvo krievu izlases zaudējumu hokejā, iespējams, ir lepna, ka Krima beidzot atgriezusies “mājās”. Daudziem šeit Putins šķiet varonis, bet Latvija ir viņu mājas. Ja Latvija ievēros visus starptautiskos cilvēku tiesību priekšrakstus, nekādu vērā ņemamu provokāciju te nebūs.
VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT
