Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
4. jūlijs, 2016
Drukāt

Jānis Blūms: Kāpēc? Kāpēc mēs neesam labākajā sastāvā…

LETALETA

Latvijas basketbola valstsvienības kapteinis Jānis Blūms šovakar laukumā vedīs Latvijas izlasi tās pirmajā cīņā par Rio olimpisko ceļazīmi. Vedīs ar lepnumu un ticību, tai pat laikā kādu rūgtuma pili sirdī, ka Latvijas basketbolam tik nozīmīgā brīdī komandas sastāvs varēja būt arī savādāks.

Pašreizējā komandas modelī Blūms ir palicis vienīgais no tās par “Tagad vai Nekad” dēvētās paaudzes , kura savu talantu līdz galam tā arī neapliecināja. Sešos gados ir izaugusi jauna Latvijas izlase, kura tikusi tālāk par saviem priekšgājējiem un šodien sāks cīņu par Rio olimpisko ceļazīmi.
Pirms sešiem gadiem, kad no basketbola valstsvienību skatuves ar lielu skandālu nogāja iepriekšējā paaudze, ko padomāt bija arī Jānim Blūmam. Viņa darba ētiku varēja apbrīnot vēl padsmitnieka gados, arī vēlāk Jānis darīja vairāk kā citi un basketbola elitē talanta iztrūkumus kompensēja ar milzīgu darbu. Ārpus laukuma podus negāza, taču tā kopējā neizmantoto iespēju birka bija piešūta.

2010. gadā Ainārs Bagatskis sāka lipināt kopā jaunu Latvijas izlasi. Faktiski – no nulles. Jauni un nepazīstami čaļi, neskaidras nākotnes perspektīvas. Toreiz Jānim noteikti bija pārdomas, vai vispār un kādā statusā turpināt izlasē. Ieturējis pauzi, Blūms atgriezās valstsvienībā. Jau pēc pirmā jaunās ēras čempionāta 2011. gadā Šauļos Janka teica – tās emocijas, ko es gūstu izlasē, nav salīdzināmas ne ar ko. Tagad Jānis ved Latvijas izlasi uz Rio olimpisko kvalifikācijas turnīru. Tik tuvu kaut kam lielam Latvijas izlase vēl nav bijusi.

“Emocijas ir mazliet savādākas. Nebijis turnīrs, tūdaļ pēc sezonas beigām. Liela loma būs motivācijai, izsalkumam pēc basketbola. Šķiet, ka šajā ziņā viss ir kārtībā, nav mums komandā tie čaļi nemaz tik veci. Tās ir labas emocijas un labas priekšnojautas,” pirms Belgradas turnīra saka komandas kapteinis Jānis Blūms.
– Olimpiādes tuvums droši vien piešķir papildus pipariņu?

– Kas zina, kad vēl Latvijas izlase būs tik tuvu olimpiskajām spēlēm. Tā ir liela iespēja un tajā pat laikā augsta likme pie nežēlīgas sistēmas. Katrs zaudējums te ir kā nāves spiedums. Jā, Serbijas izlase ir favorīti, taču arī viņiem būs milzīgs atbildības spiediens. Vienā spēlē var gadīties viss. Mums gan vēl nav jādomā par serbiem. Vispirms ir Japāna, pēc tam Čehija. Tikai tā – soli pa solītim.
– Esi audzis kopā ar šo komandu, ar treneriem. Kas ir līdz šim sasniegtā pamatā?
– Sākšu ar to, ka nav raustīti treneri, ir Bagatskis un viņa treneru komanda, ir stabilitāte. Ir spēlētāju kodols, kas no zaļiem gurķiem izauguši par Eirolīgas līmeņa spēlētājiem. Toreiz komanda tika pareizās rokās. Bagatskis sāka strādāt ar pilnīgi jaunu sastāvu un tobrīd abas puses noticēja viens otram. Šai spēlētāju paaudzei ir mazāk blakus apstākļi, tā mērķtiecīgāk nododas basketbolam. Visa pamatā ir darbs. Arī vasarā, izlasē. Ja tu to darbiņu padari pēc labākas sirdsapziņas, tad Dievs atdos atpakaļ arī karjeras izaugsmē. Pirmajā gadā bija grūti, taču neviens nečīkstēja un tā katru reizi esam spēruši kādu soli uz priekšu. Pienācis laiks spert arī nākamo.
– Vai šī komanda jau ir tam gatava?
– Gatava tā nebūs nekad, vienmēr būs kādas pārmaiņas. Arī tagad ir jauni spēlētāji, ir izaugsmes iespēja. Taču līderu kodols ir noteikti gatavs. No otras puses, paskatieties, kādi spēlētāji varēja būt komandā. Nevaram zināt, kāda komanda būtu ar viņiem. Varbūt viņi tikai solīs un nebūs nekad. Nevaru iedomāties, ka tā būtu Lietuvā, bet tāpēc mēs arī neesam tur, kur ir viņu basketbols. Tur katrs atteikums būtu nacionālā traģēdija, pie mums viss ir klusi un mierīgi.
– Izklausās pēc vilšanās…
– Tā ir. Varbūt ne tik daudz vilšanās, kā jautājums – kāpēc? Iemesli un skaidrojumi ir saprotami, taču no savas pieredzes varu teikt, ka labākās spēles ir izlasē. Lielākais kaifs ir spēlēt savā arēnā, savai ģimenei un valstij. Esmu spēlējis trīs Eirolīgas komandās, esmu spēlējis “Panathinaikos”. Tur nekad nav bijušās tās sajūtas, kādas ir spēlējot izlasē. Redzu, ka arī līdzjutēji ir novērtējuši šo komandu, izauguši kopā ar to. Viņi ir mūs iemīlējuši un redz, ka visi esam patrioti. Paldies viņiem par to.
– Tev par motivācijas trūkumu nav jāsūdzas!
– Kad guvu savainojumu, vienīgais mērķis bija tikt atpakaļ uz strīpas, uz Rio kvalifikāciju. Bija iespēja sezonas beigās spēlēt Itālijas čempionāta izslēgšanas spēlēs, tomēr izdevās ar kluba ģenerālmenedžeri sarunāt, ka es palieku Latvijā un gatavojos izlasei.
– Pārbaudes spēlē pret Jaunzēlandi katru no četriem trāpītajiem tālmetieniem atzīmēji ļoti emocionāli. Tas laikam bija vajadzīgs pārliecībai, ka esi atpakaļ?
– Tā man bija pirmā lielā trauma. Turklāt, to dabūju pats, muļķīgā veidā svaru zālē. Grūti bija, liela depresija. Tu 17-18 sezonas mauc profesionālā līmenī un pēkšņi izkrīti no tās aprites. Tas bija trieciens, no kura atguvos ilgi. Tādēļ vajadzēja spēļu emocijas, atkal trāpīt, tikt atpakaļ ritmā. Negribēju palikt malā, gāju laukumā arī Jāņu dienā. Ļoti sevi dzinu, treniņos gāju visiem pa priekšu, reizēm darīju divas reizes vairāk. Strādāju slodzē, kādu man vajag. Citiem aiz muguras bija gara sezona, man tāda nebija vispār. Tagad atkal jūtos pietiekami labi.
– Šķiet, ka aizkulisēs palika arī fakts, kā pērn Eiropas čempionātu nospēlēji ar traumu un Lillē kāju vairs īsti nejuti.
– Negribēju čīkstēt. Ko tas mainītu? Otrajā spēlē pret Lietuvu pamatīgi sasitu muskuli, pēc tam turpinājums bija ar špricēm. Visu čempionātu nospēlēju ar zālēm, kāju nomocīju un tālāk jau sekoja ķēdes reakcija. Nevarēju arī trāpīt.
Tu esi kapteinis un noteikti labs paraugs pārējiem. Vai šādā ziņā komandai jādod daudz?
– Kād es ienācu izlasē, priekšā bija Štelmahers, Bagatskis, Helmanis. Skatījos, mācījos, daudz ko no viņiem paņēmu. Štelmahers bija mans basketbola paraugs, centos līdzināties. Tagad, esot kapteiņa statusā, varu mēģināt kaut ko pateikt, kaut ko iedot atpakaļ no uzkrātās pieredzes. Bet viņi paši ir profesionāļi un te nav daudz jārunā. Ja redzu un vajag – jā. Liels prieks, kā šī komanda sešos gados izaugusi un ka esmu bijis daļa no tā. Viņi ir palīdzēja augt arī man. Kopā ar viņiem arī es nepalieku vecāks.
– Novēlēšu, lai izlases treniņu darbs turpinās arī pēc Belgradas!
– Paldies. Tāpat nebūs pretenzijas strādāt arī nākamgad. Gribu aizbraukt uz septīto Eiropas čempionātu pēc kārtas. Vēl jūtu, ka jaunie nav soli man priekšā, varu konkurēt un pats kļūt labāks. Kad vairs nevarēšu vai treneri nesauks, iešu malā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+