Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
23. jūnijs, 2015
Drukāt

Kā būtu atdzīvināt Jāņu laika kluso dabu? Par Jāņu sabiedrotajiem stāsta podnieks

Foto- Anda KrauzeFoto- Anda Krauze

Uz lina galdauta māla krūze ar pļavu puķēm un ozolzaru, fonā migla… Daudzkārt redzēta Jāņu laika klusā daba. Kā būtu to atdzīvināt? Kāds taču auž linu, liek ceplī māla traukus, zina stāstīt par pļavām, ozoliem, iemūžina miglu – mūsu Jāņu sabiedrotos.

Citādais māls

Gribēju jau braukt uz Maltu, ne to Vidusjūrā, bet mūsu pašu Rēzeknes novadā pie “Pūdnīku skūlas” pārstāvja, podnieka piektajā paaudzē Aivara Ušpeļa. Bet sastapāmies gadatirgū Brīvdabas muzejā Rīgā, un tūdaļ lūdzu, lai viņš teic Augsto dziesmu mālam.

– No paša rīta? – Aivars smej. Podniekam apkārt melni māla trauki bez krāsas, bez glazūras, tik patiesi un īsti, ka vēlme pēc augstiem vārdiem izčib, un sākam runāties. Jau skolā, kad bērniem vaicāts par nākotnes profesiju, citi teikuši – kosmonauts vai saldējuma pārdevējs, bet Aivars ne par ko citu kā par podnieku nav vēlējies kļūt. Skatījies, kā vectēvs sēž uz gultas un taisa svilpauniekus, pelnu traukus ar velniem, zirgu, pīlīšu, gulbju figūriņas. Vērojis, kā māla traukus virpo tēvs Antons, ko dara tēvoči Viktors un Pēteris, protams, arī podnieki. Aivars pirmo podu izvirpojis tad, kad ar kāju varējis virpu pagriezt. Līdz tam briedīšus lipinājis. Tagad caur viņa rokām gadā iziet pusotra, divas tonnas māla. Un, ja viņa darinātos traukus saliktu rindā, sanāktu 7,5 kilometri. Kad tik daudz trauku izvirpots, vai darbošanās notiek pati no sevis?

– Nē, automātiski neiet. Jāpatur tas gribēšanas moments. Vasarā visādi darbi – pļaušana, siena vākšana, kazas laukā jāizdzen. Kad sieva glezno plenērā, man kazas jāizslauc. Pilsētā tu izlien no gultas un jau visiem esi parādā par elektrību, gāzi, īri, par visu. Laukos pieceļos, salasu olas, izslaucu kazas, esmu paēdis. Atbrauc kāds pēc podiem, tas kā bonuss. Visu laiku ir jāuztur interese strādāt. Uztaisi traukus ar ornamentiem vai koksnes nospiedumiem, sanāk vēl citādāka pieredze. Tā visu laiku. Bet nedrīksti pārstrādāties. Reizēm uzkuļas pasūtītājs, un tu kādu formu atvirpojies tik daudz, ka zini – gadu tādu nestrādāsi. Kad ar melno mālu mācījos ņemties, bija interesanti. Pirmais ceplis sanāca melns, tad visu gadu trauki bija visās nokrāsās un pēc gada atkal melns. Biju noķēris momentu, – Aivars secina. Tā jau tāda kā burvestība. Aivars pamāj, kā tad, viņš taču strādā ar visiem pieciem dabas elementiem. Paņem gabalu zemes, jaucot to ar ūdeni, tad virpojot vai veidojot tiek pie poda. Gaiss to kaltē, uguns pārveido citā materiālā un metāla elements pārvērš melnā.

– Man ceplis bija tieši pilnmēness naktī, grūti kurināt, dabā tik daudz enerģijas, un tu tak strādā ar dzīvu uguni, – cepļa ainu uzbur Aivars. Bet ko dod māls cilvēkam, kāpēc gribas māla traukus, tincinu. Māla trauki mūsdienās nav pirmās nepieciešamības prece kā viņa vectēva laikos, kad viss ciems – 23 mājas bija podnieki. Šodien māla traukus vajag cilvēku sajūtām. Rokai ir patīkamāk saskarties ar dabisku materiālu, nevis plastmasas bļodu. Bet kur var dabūt mālu?

– Šo to roku pats, visu ne, jo rūpnīcā mālu sašķidrina, izlaiž caur sietu, un tu zini, ka nebūs nekādu pārsteigumu – zaru, piemēram. Ja pats mālu izroc, cik ar kāju mīcot izlasi, tik ir. Vectēvam jau bija vienkāršāk, tolaik prasības bija mazākas, varēja būt kāds gruzis mālā ielipis, trauku noslīpē, un miers. Tad vajadzēja lietošanai, tagad cilvēki skatās, lai būtu smuki. Man mālu atved no Raunas, labs viņiem māls, – uzliela Aivars. Redz, Latgales podniekam māls no Vidzemes!? Aivars skaidro, ka tas pats skaistais Tālavas novads vien ir, tikai savulaik to pārcirta uz pusēm un zviedri savu daļu uztaisīja par luterāņiem. Te nu nāk gaismā Aivara, viņa sievas Vēsmas un domu biedru aizraušanās ar vēsturi. Viņiem ir 10. –11. gs. latgaļu apģērbs, plašas zināšanas par Kristapiņu kapu lauku, mājās daudz cirvju, zobenu, vairogu, rotu. Cīnīties ar senajiem ieročiem Aivars gan nevar atļauties, jo podnieks nedrīkst palikt bez pirkstiem. Toties nekas neattur domāt savu domu:

– Mēs no kaut kā esam cēlušies, nevis – vācieši atnāca, nokratīja mūs no koka un atradināja ēst sēnes. Mums kultivē vācu kultūru, pilsētas svin mistiskos 800 gadus, it kā pirms tam te nekā nebūtu bijis. Ir gluži otrādi – bruņinieki, kas atklīda uz šejieni, bija nabadzīgākie dēli. Viņu piļu un baznīcu sudraba svečturi un bronzas kroņlukturi ir pārkausēti no vietējo tautu rotām. Kāpēc senvēsture? Tas nav atrauti no manas dzīves. Kad strādā ar dabas elementiem, tas tā izaug. Par tām lietām var aizdomāties. Nu, piemēram, 19. gs. beigās tautas tērps saistījās ar noteikta pagasta robežām, jo vācieši visu laiku cirta saknes, un, kad apcērt saknes, tu asociē sevi ar vienu pagastu, un viss. Bet ir taču ciltis – latgaļi, kurši, zemgaļi, sēļi… Kad apzinies, ka esi cilts pārstāvis, uzreiz viss ir citādi.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+