Japānas dvēseles sargātājs Takamasu Fudžima: Svarīga ir enerģijas dzimšana! 1
Līdz piektdienai, 16. februārim, Rīgā pirmoreiz norisinās Japānas kultūras nedēļa, kuras uzmanības centrā – japāņu tradicionālā deja un kino. Tās laikā “LA” satikās ar japāņu tradicionālās kabuki dejas meistaru TAKAMASU FUDŽIMU, kurš ir pārliecināts, ka senās un izzūdošās tradīcijas iemieso Japānas dvēseli, un viņa izaicinājums ir rosināt interesi par tām gan dzimtenē, gan ārpus tās.
Pirmdienas vakarā Latvijas Mūzikas akadēmijas lielajā zālē, kur, iesākot Japānas nedēļu Rīgā, priekšnesumus sniedza šīs austrumu valsts tradicionālās dejas profesionāļi, pulcējās ļaudis, kurus interesē japāniskais. Šoreiz uzmanības centrā – tradicionālā japāņu kabuki deja. Uz skatuves dejotāju sejas rotā izteiksmīgs grims, viņi valkā parūkas un košus kimono. Kā vēsta paskaidrojumi, stāsts ir par kādu bojā gājušu ģenerāli, kurš pēc nāves, nespējot samierināties ar zaudējumu karā, kā gars dodas atriebties ienaidniekam. Fudžimas dejas skolas dibinātājs, kabuki dejotājs un Japānas kultūras kaismīgs popularizētājs Takamasa Fudžima sarunā ar “LA” atklāj, ka dejas izrādes saturs nav tikai dīvains spoku stāsts no Japānas vēsturiskā Haijama laikmeta, bet arī vēstījums par būtiskām vērtībām – par spīti naidam un vēlmei atriebt, iespējama piedošana un samierināšanās. Tiesa, ne tikai Rietumos, arī Japānā šobrīd seno tradicionālās dejas valodu saprotot ne visi, atzīst kabuki dejas meistars.
Kabuki saknes meklējamas tradicionālajā Japānas teātrī, kas līdzās no un bunraku teātriem ir viens no Japānas trim galvenajām klasiskā teātra formām. Droši vien, apceļojot pasauli un iepazīstinot cilvēkus ar Japānas kultūras mantojumu, jums jau ir gatavs skaidrojums rietumniekiem, kas tad īsti ir kabuki deja?
T. Fudžima: Jā, ir gan. Savu stāstu vienmēr sāku ar vēsturi. Kabuki ir gana sens dejas žanrs, kas dzimis Edo laikmetā (17. gs. – A. K.), un tas Japānā ir bijis notikumiem bagāts laiks, kad virmojušas pamatīgas kaislības. Tāpēc arī kabuki deja ir ļoti enerģiska un kaislīga. Svarīgi atšķirt, ka kabuki deja nav kabuki teātris, kas gan ir šīs dejas pirmsākums, un ar to var nodarboties ikviens. Iespējams, ja cilvēkam nav pilnīgi nekādu priekšzināšanu, kabuki var šķist neizprotams un garlaicīgs. Tādēļ, pirms to skatīties, nelielas zināšanas nenāk par ļaunu. Ikreiz, kad dodos rādīt šo deju ārpus Japānas, par to arī mazliet pastāstu, lai cilvēkiem radītu plašāku priekšstatu par to, ko viņi redz. Tomēr mana pārliecība – arī par daudz zināšanu ne vienmēr ir vēlams, jo tad šķiet, ka kabuki ir sarežģīts.
Saruna turpinās pēc video.
Daudziem jūsu dzimtene saistās ar vairākām senām tradīcijām, tomēr nereti aizmirstam, ka mūsdienu Japāna ir gluži cita, augstu tehnoloģiju zeme. Vai, piemēram, kabuki deja šobrīd interesē Japānas jauniešus?
Japāna ir gan augstu tehnoloģiju, gan tradīciju zeme reizē, tomēr, manuprāt, konflikta starp abām pusēm nav. Es teiktu, ka japāņi šobrīd tiecas tradīcijas pārskatīt no jauna, ieraudzīt tās no jauna ar mūsdienu acīm un saprot, ka ir svarīgi tās parādīt un darīt saprotamas jauniešiem. Šobrīd interesi par tradicionālo mantojumu jauniešu vidū gan aizstājusi interese par amerikāņu kultūru, un reizēm skolu programmās atrodas vieta hiphopa dejai, bet tradicionālā deja tajās sastopama retāk. Man ir prieks, ka pēc ilgāka pieklusuma visai daudz jauniešu interesējas par kabuki un ir notikusi žanra atdzimšana. Liela nozīme ir televīzijai, kur arvien biežāk uzstājas daudz jaunu kabuki teātra aktieru, un viņi ir zvaigznes.
Kāpēc jums ir svarīgi turpināt tradīciju mūsdienās?
Tradīcijas ir Japānas dvēsele. Mūsu senči ir gadsimtiem ilgi tās veidojuši, nosargājuši un nodevuši tālāk. Arī es pats dzīves pirmajā pusē par šo visu īpaši neinteresējos, aptuveni 35 gadu vecumā sapratu, ka vēlos nodarboties ar kabuki deju profesionāli. Un man ir svarīgi parādīt šo Japānas brīnumu pasaulei.
Kā pats nolēmāt pievērsties dejai?
Pamatskolas gados bieži vēroju, kā dejojot uzstājas mana vecmāmiņa, tomēr ilgu laiku tas man neraisīja nekādas emocijas, taču bija kāds lūzuma punkts. Kādu dienu pēkšņi ieraudzīju viņas uzstāšanos pilnīgi citām acīm. Tas bija mirklis, kad jutos ļoti iedvesmots, un no tā brīža šī deja ir mani pārņēmusi. Tas bija brīdis, kad sāku interesēties par dejas žanru un domāt, ko varu darīt pats. Tā nokļuvu pie kabuki, kas mani ir ļoti iespaidojis, un tagad esmu zvērināts šīs dejas piekritējs. Šobrīd vēlos, lai šī deja iedvesmo arī citus, lai cilvēkus pārņem kabuki brīnums, kas reiz piemeklēja mani, vērojot dejojam vecmāmiņu.
Jums pašam ir sava kabuki dejas skola. Vai tādu Japānā šobrīd ir daudz?
Japānā pašlaik ir piecas lielas kabuki dejas skolas, tostarp mūsējā, un vairāk nekā simt mazāku. Nereti šāda skola ir ģimenes tradīcija, kurā vecāki nodod zināšanas bērniem. Tiesa, neviens no maniem vecākiem nav bijis saistīts ar deju, taču dejoja mana vecmāmiņa. Lai dejotu kabuki, nekādas īpašas spējas nav nepieciešamas, pietiek ar vēlēšanos, to var darīt jebkurš atšķirībā no kabuki teātra, kurā joprojām spēlē tikai vīrieši – arī sieviešu lomas.
Strikta tradīcija vai jaunrade – kurā pusē esat jūs savā dejā?
Noteikti esmu jaunrades pusē – tieši ar to pats nodarbojos. Mana tēma ir komiskais elements kabuki dejā. Reizi divos gados rīkoju solokoncertus un tajos arvien parādu jaunās dejas. Pērn, piemēram, viesojos Lietuvā ar jaunu deju par kādu viduslaiku karali un mūku.
Pirms gada latviešu režisors Alvis Hermanis izmantoja kabuki teātra citātus, Milānas “La Scala” iestudējot operu “Madama Butterfly”. Kā izturaties pret mēģinājumiem lietot Japānas kultūras elementus Rietumos, kur, jādomā, tos saprot tikai daži un tie iemanto visai rietumniecisku seju?
Tas taču ir lieliski! Es par to esmu ārkārtīgi priecīgs. Līdzīgs kultūras apmaiņas process notiek arī Japānā. Gan pasaulē pazīstamais Japānas filmu režisors Akira Kurosava, gan citi kino un teātra režisori tieši tāpat izmanto no Eiropas aizgūtas lietas. Šādā veidā, aizgūstot kaut ko no Japānas, patiesībā rodas jauna Japānas kultūras daļa. Katrā ziņā esmu ļoti priecīgs, ka kaut kāda Japānas “garša” ienāk šejienes kultūras vidē, mākslā un līdz ar to dzimst kaut kas jauns un skaists. Nav būtiski, ka šī Japānas izpratne kaut kādā ziņā nav “pareiza”, jo tas nemaz nav iespējams, iespēja kļūdīties ir liela, taču tikpat labi arī japāņi Šekspīru uzved savā izpratnē, un, iespējams, tas ir pavisam cits Šekspīrs, nekā to pazīst, piemēram, angļi. Svarīga ir nevis burtiska detaļu ievērošana, bet enerģijas dzimšana.
Latvijā esat pirmoreiz. Kādi ir pirmie iespaidi?
Šajā reizē viesojos visās trijās Baltijas valstīs, Lietuvā esmu bijis jau iepriekš, bet, jāatzīst, par Latviju man nav bijis daudz informācijas. Tiekoties ar Japānas vēstnieci Fudži kundzi, par Latviju uzzināju visai daudz. Zinu, ka starp latviešiem ir ļoti daudz pasaulslavenu mūziķu un arī ikviens latvietis ir kaut kā saistīts ar mūziku. Lai arī esmu šeit ļoti īsu brīdi, mazliet pastaigāju pa pilsētu un uzreiz ievēroju, ka Rīga ir ļoti skaista pilsēta. Arī cilvēki šeit ir ļoti skaisti.
Takamasa Fudžima (1971)
* Absolvējis Ņihonas universitātes Mākslas koledžas dramaturģijas kursu, mācījies pie Japānas dejas meistara Šosaku Fudžimas.
* Veidojis dejas izrādes, horeogrāfiju Japānas sabiedriskās televīzijas NHK seriāliem un citiem raidījumiem.
* Takamasas dejas kompānijas vadītājs, ar paša dibinātas organizācijas “Japānas harmonija” starpniecību un Japānas fonda atbalstu popularizē Japānas kultūru Japānā un ārvalstīs.
Japānas filmu festivāls, kinoteātra “Splendid Palace” Mazajā zālē:
* 15. februārī plkst. 18.30 “Ar dziesmu uz lūpām”;
* 16. februārī plkst. 18.30 “Abraksa svētki”.
