Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
26. augusts, 2014
Drukāt

Jūrai un liktenim uzticīgs. Rakstniekam Egonam Līvam – 90

Foto - Uldis BriedisFoto - Uldis Briedis

Egons Līvs un viņa dzīvesbiedre Edīte Gūtmane bija kopā arī rakstnieka daiļradē. Abi cēlušies piecos no rīta, Egons rakstījis ar mīkstu zīmuli uz rūtiņu papīra, un Edīte pārrakstījusi ar rakstāmmašīnu vīra iepriekšējā dienā sacerēto.

Šosvētdien, 31. augustā, publicistam, rakstniekam, kinoscenāristam Egonam Līvam (1924 – 1989) apritētu apaļi 90 gadi. 1. aprīlī pagāja 25 gadi, kopš aizrautīgā jūras un krasta ļaužu raksturotāja vairs nav mūsu vidū. Pietiktu ar “Velnakaula dvīņiem”, lai rakstnieks kļūtu par latviešu literatūras zelta fonda neatņemamu sastāvdaļu, tomēr viņa kontā ir arī daudzi citi nozīmīgi darbi. “Kultūrzīmes” viesojās Liepājā, lai noskaidrotu, kā Egonam Līvam tik tuvajā vēju pilsētā un citviet Latvijā tiek iemūžināta viņa piemiņa un literārais mantojums.

Tik diviem pa spēkam


Egona Līva dzimšanas dienā Liepājā pie nama Baznīcas ielā 20 atklās piemiņas plāksni ar iegravētiem vārdiem: “Šajā mājā laikā no 1964. līdz 1969. gadam dzīvoja latviešu rakstnieks Egons Līvs.” Ideju par to izlolojis rakstnieks Ēriks Kūlis kopā ar kādreizējo Liepājas ostas pārvaldnieku Aivaru Boju. Abi ziedojuši 254 eiro plāksnes izgatavošanai. Liepājā ir nami, kuros Egons Līvs mitis pirms pārcelšanās uz ēku Baznīcas ielā, taču tie pārvērtušies graustos, pie kuriem neklātos likt piemiņas plāksni. Turklāt tieši minētajā laikā Egona Līva daiļrade bija viļņa virsotnē, un tieši te dienasgaismu ieraudzīja Kaspars Velnakauls, kas riskēja doties jūrā laivā ar diviem zīdaiņiem un govi, kuras piens mazuļiem bija dzīvības un nāves jautājums.

Egonam Līvam paveicies ar draugu kopu, literārajiem mutuļotājiem – literatūrzinātnieku Ilgoni Bērsonu, rakstniekiem Ēriku Hānbergu un Ēriku Kūli –, kuri nav ļāvuši viņa literārajam mantojumam nogrimt aizmirstībā. Trīs gadus pēc rakstnieka aiziešanas mūžībā Ilgonis Bērsons presē skāra skarbo jautājumu, kāpēc Egonam Līvam nepiešķīra LPSR valsts prēmiju, un mudināja pievērsties viņa daiļradei, arī vēl neatšifrētajam. 1989. gadā nāca klajā Egona Līva stāstu kopkrājums “Jūras putu pīpe”, 1992. gadā “Rēta lūpas iekšpusē un…” ar skarbo leģionāra laika pieredzi, 2000. gadā – “Asteru medus” ar vēstulēm, piezīmēm un dzejoļiem, bet no 2004. līdz 2007. gadam dienasgaismu ieraudzīja piemineklis Līva daiļradei – Kopotie raksti četros sējumos.

Kā teic dzejniece, Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas biroja vadītāja Sandra Vensko, ap Egona Līva piemiņu aizvien mutuļo literārā vide. Pēc dzejnieces domām, ir jāturpina vākt domubiedru atmiņas par Līvu, tām noteikti būs sava vieta pagaidām vēl topošajā Liepājas jūrniecības muzejā. “Egonu Līvu esmu satikusi tikai vienreiz mūžā Grobiņā, kad atklāja Zentas Mauriņas muzeju, un kopš tā brīža viņš man saistās ar tādu pamatīgu tīklu vilcēju,” izjūtās dalās Sandra Vensko.

Bet rīt, 27. augustā, notiks metu žūrēšana Olafa Gūtmaņa un Egona Līva piemiņas vietai. Egona Līva gadā liepājnieki – daži Egona Līva laikabiedri literāti kopā ar tālbraucējiem kapteiņiem – nodibināja iniciatīvas grupu Egona Līva un otra liepājnieka – Olafa Gūtmaņa – pieminekļa izveidei, jo abi savos darbos bija jūras skartie. Par iniciatīvas grupas biedru iemaksām, no katra pa simt latiem, kā arī liepājnieku saziedotajiem līdzekļiem un Liepājas pašvaldības finansiālu atbalstu, piemineklis gandrīz pašā jūras krastā pacelsies nākamgad pilsētas 390. jubilejā. Kāpēc dzejnieks un prozaiķis, šie divi atšķirīgie milži, ielikti vienā piemineklī? “Viņi abi ir kā velna kaula dvīņi, līdzās nolikti, aptver visu piekrasti, jūru un likteņus, kuri pārstāv karu, leģionu, smago pēckara laiku, izsūtījumu,” teic Sandra Vensko. Abi nekad no Kurzemes nav aizgājuši, tā uz mūžu ierakstīta abu vējā plīvojošos matos un bārdas rugājos. Abi arī vizuāli līdzīgi un, starp citu, arī uzvārdi abiem vienādi – Gūtmanis.

Rakstnieks literārajai daiļradei pievērsies samērā vēlu, tikai trīsdesmit piecu gadu vecumā, savā kautrīgumā nav gribējis to uzreiz darīt zināmu, un tad kāds ieminējies – Liepājā ir Līvu laukums, Līvu iela, viesnīca “Līvi”, esi tu arī Līvs… Pa abiem viņi spēj nest Latvijas smagumu, jo ir ļoti spēcīgas personības. Arī vieta piemineklim Zvejnieku alejas un Roņu ielas satekā nav nejauša. Abi savulaik strādājuši zvejnieku kolhozā “Boļševiks”, abi pavadījuši jūrā kuģus un cilvēkus un sagaidījuši atgriežamies. Tā ir vieta, kas neved nekur tālāk kā pie jūras. Un turpat ir arī krasts. Liepājā netrūkst pilsētvides objektu, pie pieminekļa bojāgājušajiem jūrniekiem tradicionāli svin 9. maiju, taču, kā teic Sandra Vensko, mūsu spēks ir tāds kā sadrumstalots, tādēļ kopā ar dzejnieci un arhitekti Guntu Šnipki savās vīzijās šo pieminekli viņas redz kā latviskā spēka avotu, kā vietu, kur atcerēties Latvijas 20. gadsimta sarežģīto vēsturi un cilvēkiem sanākt mūsu valsts svētkos.

Šobrīd Egona Līva darbi ir pārāk maz tulkoti, bet tieši caur tiem mēs varētu parādīt pasaulei to Latviju, pēc kuras vienmēr esam ilgojušies, uzskata Sandra Vensko. Jo Līvs savos darbos allaž parādījis – dodies pasaulē, bet atgriezies mājās.

Bet skolā nemāca


Lai cik dīvaini izklausītos, bet Egona Līva literārais mantojums nav iekļauts vispārizglītojošo skolu programmās. Liepājas 1. ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotājs Normunds Dzintars teic, ka ar divām latviešu literatūras stundām nedēļā ir katastrofāli par maz, ja gribam cienīt savu kultūru, ar to veidot jauniešu pasaules redzējumu. Varbūt klasiķim Egonam Līvam varētu atrast vietu novadu literatūras segmentā? Tiesa, ir dzirdēts arī literatūrpētnieku viedoklis, ka padomju laiku literatūru labāk noklusēt ideoloģiskā uzslāņojuma dēļ. Protams, Egonam Līvam visu laiku bija jādomā, kā rakstīt, lai tiktu publicēts, un varam tikai iedomāties, cik spēcīgi izpaustos viņa talants, ja nebūtu cenzūras. “Ir pagājuši divdesmit pieci gadi, bet vai nav sajūtas, ka vecā ideoloģija ik pa brīdim mūsu prātos velkas līdzi tādā nozīmē, ka mēs daudz ko neuzdrīkstamies un it kā visu laiku atskatāmies pār plecu,” pārdomās dalās Sandra Vensko.

Kad 1966. gadā nāca klajā romāns “Velnakaula dvīņi”, drīz pēc tam to iestudēja četros Latvijas teātros. Šajā sezonā, kad Egonam Līvam 90, – nevienā. Arī Liepājā ne. Bet žēl.

Tuvu patiesībai


Pie Egona Līva atraitnes Edītes Gūtmanes viņas mājās Ilūkstes ielā Rīgā esam mirklī, kad viņa gatavojas pārcelties uz jaunu dzīvesvietu pie mazdēla. Tāpēc pa rokai nav grāmatas “Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem”, kuru viņa kopā ar sen aizsaulē aizgājušo žurnālisti Annu Hānbergu šifrējušas no magnetofona lentēm.

Savā grāmatvedes profesijā viņa strādājusi ļoti nedaudz, jo Egons Līvs vēlējies, lai dzīvesbiedre mājās audzinātu bērnus un, jā, būtu klāt arī viņa darbā. Abi cēlušies piecos no rīta, Egons rakstījis – ar mīkstu zīmuli uz rūtiņu papīra –, un Edīte pārrakstījusi ar rakstāmmašīnu vīra iepriekšējā dienā sacerēto. Astoņos, deviņos, kad modās bērni – visi sākumā dzīvojuši vienā istabā –, Egons gājis atgulties un pēc tam izlabojis mašīnrakstu, ko Edīte pārrakstījusi vēlreiz. Pirms dot pārrak­stīt, Egons katru teikumu izlasījis skaļi priekšā. Zinājis, ka Edīte teiks visu, ko domā. Arī netīkamo. “Reiz kļuva nikns, paķēra mēteli, izskrēja laukā, nerunāja,” viņa atceras. “Kad pārnāca atpakaļ, teica – mammīt (tā viņš Edīti uzrunāja kopš bērnu nākšanas pasaulē), laikam jau tev bija taisnība…” Ko tvēra Edītes Gūtmanes auss? “Rakstītajam bija jābūt stipri tuvu patiesībai,” viņa atteic. Egons Līvs raksturā bijis tikpat stiprs kā viņa varoņi, taču reizē arī ļoti emocionāls. Kad Rīgā toreizējā Drāmas teātrī pirmizrādīja “Velnakaula dvīņus”, tik ļoti pārdzīvojis, ka nav varējis lāgā skatīties. “Bet Cilinskis bija pasakains Kaspars!” atceras Edīte Gūtmane.

Rakstnieka laiks Egonam Līvam bija skarbs. Romānam “Velnakaula dvīņi” bija iecerēta LPSR valsts prēmija, atceras Edīte. Iepriekšējā naktī ciemos atnācis Ēriks Hānbergs. Abi ar vīru izgājuši ārā pastaigāties pa Rīgu, un tur ciemiņš Egonam pateicis – tev nebūs tās prēmijas. Ingrīda Sokolova noskaldījusi: kā bijušajam leģionāram var piešķirt valsts prēmiju! Un nepiešķīra.

Egons jau kopš jaunības bija ļoti nacionāls, darbojās skautos, stāsta Edīte. Sirdij asiņojot par Latvijas valstij līdz ar padomju okupāciju nodarīto pāridarījumu, brīvprātīga iekļaušanās Latviešu leģionā viņam šķita pašsaprotama.

Kā “Cīņas” korespondents Egons Līvs braucis uz ziemeļiem pie briežu ganiem un atgriezies ar ļoti skaistu aprakstu. To izvirzīja prēmijai, bet nepiešķīra. Pēc filmas “Kapteinis Nulle” prēmēja visu radošo komandu, izņemot scenārija autoru. Šī netaisnība viņam ļoti ķērusies pie sirds. Kinostudijā Lietuvā pēc “Velnakaula dvīņiem” uzņēma filmu “Jūtas”. “Egons negribēja ķerties pie scenārija. Mēs abi aizbraucām uz Viļņu, kur mums iedeva izlasīt uzrak­stīto. Egons, mazliet iemalkojis, guļ, bet es rauju cauri visu nakti un… raudu. Iedomājieties, Velnakaula mīlestība Zanda apprec milici, viņiem uz kāzām uzdāvina zirgu, bet garā viss aplam, ar tik komunistisku pieskaņu. Egons aizbrāzās uz Maskavu, nepieļaus tādu scenāriju. Bet tur pateica – scenārijs jau ražošanā, neko vairs nevar darīt,” atceras Edīte Gūtmane.

“Viņš gribēja turpinājumu rakstīt tādā nacionālā garā, bet teica – to jau neļaus, tad jau labāk nekā…” atceras rakstnieka atraitne. “Vienreiz viņš man atklāja, ka bija aizgājis pie ostas, domājis, nevar vairs izturēt šo psiholoģisko spiedienu, kaut vai meties ūdenī. Kad to izdzirdēju, sacīju – bet, Egon, vai par mani un bērniem tu nemaz nedomā, kā mēs pēc tam dzīvosim? Tad viņš nomierinājās un laikam ar šādu domu arī dzīvoja tālāk.”

No dzīves Egons Līvs šķīrās 65 gadu vecumā, vīra briedumā. Laiks mala stiprāk, nekā domājām.

Edītei Gūtmanei rit astoņdesmit otrais gads, laulība ar Egonu Līvu ilga apaļus trīsdesmit. Piedzima divas meitas, no kurām vienas vairs nav mūsu vidū, bet otrai ir dēls Juris, kuram pašam nu divi dēli – Jānis un jaunākais Krišjānis, kuram vārds dots par godu latvjus jūrā saucējam Krišjānim Valdemāram. Edītes Gūtmanes mazmazdēls beidzis augstskolu, gadu papildinājies Amerikā un nu atgriezies mājās. Viņa priecājas, ka televīzijā pēdējā laikā rāda latviešu filmas. Nupat ar gandarījumu noskatījusies “Parādu mīlestībā” ar Egona Līva scenāriju.

Arī Jūras akadēmijā


Pie Egona Līva mantojuma savā ziņā var pieskaitīt arī Latvijas Jūras akadēmiju. Četrdesmito gadu beigās vienā jaukā dienā pienāca pavēle, ka Liepājas un Rīgas jūrskolā mācības turpmāk notiks tikai krievu valodā. Egons Līvs bija viens no tiem vīriem, kas sīksti iestājās, ka Latvijā jābūt vienai augstskolai, kur augstāko izglītību jūrniecībā varētu iegūt latviešu valodā. Latvijas Jūras akadēmiju nodibināja 1989. gada 1. oktobrī, dažus mēnešus pēc tam, kad Egons Līvs šķīrās no dzīves. Šogad augstskolai apritēs 25 gadi. No pārējām Latvijas augstskolām tā atšķiras ar to, ka absolventiem darbs ir simtprocentīgi nodrošināts, jo pasaulē joprojām trūkst 30 tūkstošu kuģu virsnieku, jau pirmajā gadā pēc studijām absolventi algā saņem 2000 eiro. Iemūžinot Egona Līva piemiņu, augstskolas rektoram Jānim Bērziņam radās doma Jūras akadēmijas bibliotēkai kā Latvijā vienīgajai jūrniecībā specializētajai grāmatu krātuvei, kas ir arī publiski pieejama, piešķirt Egona Līva vārdu, kas tika izdarīts 2013. gada novembrī. 5. septembrī atvērs jaunu Egonam Līvam veltītu ekspozīciju ar mākslinieka Armīna Ozoliņa veidotu dizainu. “Četrdesmit gadu vecumā pirmoreiz izlasot “Velnakaula dvīņus”, biju ļoti pārsteigta, cik drosmīgs un patiess ir šis teksts,” atklāj ekspozīcijas iekārtotāja, Jūras akadēmijas Studiju centra vadītāja Inga Zariņa.

Krasta ļaudis


Latvijas Rakstnieku savienības, Liepājas Kultūras pārvaldes, Latvijas Jūras akadēmijas un Latviešu valodas un literatūras asociācijas izsludinātā Egona Līva piemiņas balva literatūrā ir samērā jauna. Septembrī to pasniegs ceturto reizi. “Gribējās, lai latviešu literatūrā ienāk tā latviešu mentalitāte, kura nav iedomājama bez jūras elpas,” stāsta Sandra Vensko. Bet jēdziens “krasta ļaudis” ir ļoti ietilpīgs, aptver kā mūsu, tā daudz senākos laikos dzīvojušos. Un, tā kā mūsu zemīte nav pārlieku liela, krasta ļaudis esam mēs visi Latvijā. Balvu tradicionāli piešķir trijās nominācijās – eseju konkursā vidusskolēniem un studentiem, par gada labāko literāro devumu oriģinālprozā un esejās, un par labākās literārās idejas īstenojumu. Pērn šajā kategorijā balvu saņēma Liepājas teātra izrāde “Pūt, vējiņi!”. Šajos gados apbalvoto vidū ir dzejnieks Olafs Gūtmanis, Imants un Rimants Ziedoņi, Inguna Bauere, Ēriks Kūlis… “Līvs ir atslēgas vārds, mēs brienam pa viņa iemīto taku un netiekam īsti līdzi,” domā Sandra Vensko. Viņas skatījumā Egona Līva deviņdesmit gadi ir viens no pirmajiem soļiem, kas nes līdzi daudzas labas idejas Latvijas simtgadei. Un vai nebūtu lieliski, ja atrastos aizrautīgs kinorežisors, kas ar interesi ieskatīties visos Egona Līva veidotajos kinoscenārijos, būtu gatavs iet, runāt, pārliecināt, ka mums ir vajadzīga, piemēram, tāda filma kā pirmskara “Zvejnieka dēls”? “Jā, mums ir labs kino, taču ir mainījies krasts, ir mainījušies kuģi, un filmas par latviešu spēku, kas atklājas caur piekrasti un jūru, ļoti pietrūkst,” teic Sandra Vensko.

Uzziņa


EGONS LĪVS (īstajā vārdā Egons Gūtmanis)


Dzimis 1924. gada 31. augustā; iestājies Latviešu leģionā (1943 – 1945).

Pēc kara strādājis izsūtījumā Belamorskas (Baltās–Baltijas jūras) kanāla būvniecībā; 1950. gadā sācis strādāt Liepājas zvejniecības ostā; laikraksta “Cīņa” korespondents Liepājā (1965 –1969); scenāriju nodaļas redaktors Rīgas kinostudijā (1969 – 1973).

Darbi: “Velnakaula dvīņi” (1981), “Kapteinis Nulle” (1963), “Meldru mežs” (1972), “Pārnākšana” (1977), “Selgas vīri: stāsti un tēlojumi” (1962), “Jūras putu pīpe” (1989), “Rēta lūpas iekšpusē un…” (1992), “Asteru medus” (2000), kopotie raksti “Darbi” [4 sēj.], sast. Edīte Gūtmane, Ēriks Hānbergs (2004 – 2007) u. c.

Pēc E. Līva darbiem ir tapušas filmas “Kapteinis Nulle” (1964), “Nakts bez putniem” (1979), “Pirmā vasara” (1974), “Rīta miglā” (1966).

Viņš ir scenārija autors (kopdarbībā ar E. Kūli) filmai “Parāds mīlestībā” (1984).

Viedoklis


Rakstnieks Ēriks Kūlis: “Egona Līva ceļš literatūrā sākās “Cīruļputenī” Liepājā, kur Kurzeme elpo atklātās jūras elpu. Bet “Kapteinis Nulle” un it sevišķi “Velnakaula dvīņi” latviešu literatūrā padomijas gados ienesa to strāvojumu, kas lasītājam lika saprast – te ir vīrs, kas runā sen nedzirdētus vārdus par šī skarbā krasta ļaužu likteņiem – kara, zvejnieku darba un cilvēcisko jūtu brāzmās. Ja rakstnieka mūžs nebūtu aprāvies, viņa Kaspars Velnakauls otrās atmodas laikā pat savā cienījamā vecumā, sirmajai bārdai ziemas vējā plīvojot, noteikti būtu stāvējis uz barikādēm no pašas pirmās dienas kopā ar tautu. Un, ja notiktu tā, ka Līva varonis – vismaz viens no dvīņiem romāna turpinājumā – tiktu ievēlēts Latvijas valsts Saeimā, tur būtu par vienu latvieti ar stipru mugurkaulu vairāk.

Rakstnieka dzīvesbiedre Edīte Gūtmane pirms dažiem gadiem man uzticēja Egona Līva literāro mantojumu ar tajā ietilpstošām vairākām intervijām, ko viņš pats nepaguva apkopot un publicēt. Šogad klajā nāca “Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem”. Taču manuskriptos atradās vēl viens nepublicēts darbs, diemžēl nepabeigts – “Ceļā ar labām cerībām”. Tā pamatā ir patiess notikums par tvaikoņa “Ormesby” bojāeju ar 24 cilvēku komandu un kapteini Kārli Jirgenu Baltajā jūrā 1914. gada novembrī. Šis darbs kopā ar Egona Līva pieteikumu grāmatai “Krišjānis Valdemārs” un tās ievadu, vairākām Līvam adresētām jūras kapteiņu vēstulēm arī no ārzemēm un viņa pārdomām par Latvijas jūrniecību un tās norietu padomju gados veidos Egona Līva piemiņas grāmatu, kurā ietilps arī Edītes Gūtmanes atmiņas par kopā ar rakstnieku nodzīvotajiem 30 gadiem.”

Aptauja


Kas jums liekas nozīmīgs Egona Līva daiļradē? 


Atbild Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolas II kursa kuģu vadītāji pēc E. Līva darba tapušās filmas “Kapteinis Nulle” noskatīšanās.

Viktors Vološčuks: “Filma ļoti pārsteidz. Lielākā tās daļa filmēta īstā atklātā jūrā. Pat grūti iedomāties, kādas grūtības pārvarēja operators Miks Zvirbulis un kādam riskam viņš pakļāva savu veselību un pat dzīvību, lai tikai ķertu šos brīnišķīgos kadrus.”

Diāna Sičevska: “Atceros, ka vectēvs jūrnieks man stāstīja dažādus notikumus, un prātā vēl joprojām ir viņa vārdi: “Sieviete uz kuģa – tas nav labi!” Filma veidota 1964. gadā, un jau tajā laikā uz kuģa bija sievietes, tāpēc, manuprāt, tā nav patiesība. Ja mācies jūrskolā vai Jūras akadēmijā, tev obligāti jānoskatās šī filma, un nav svarīgi tas, ka filmai jau ir tik daudz gadu, viss ir aktuāls arī mūsdienās.”

Dzeja un proza


“Ceļā ar labām cerībām” 


Fragments no Egona Līva pēdējā darba “Ceļā ar labām cerībām”, kas tiks iekļauts Egona Līva piemiņas grāmatā, kuru raksta Ēriks Kūlis.

“Pamodos no savāda trokšņa. Vispirms debesīs ieraudzīju blāvo ziemeļu sauli. Dīvainais troksnis turpinājās. Mēģināju piecelties. Ap mani lūza sīkas ledus drumslas – mūsu augumus bija pārklājusi bieza sarmas kārta. Bija tik dīvaini silti un labi, ka ierakos vēl dziļāk gulošo vīru kaudzē.

– Stūrman! – Seju it kā apsvilināja bocmaņa karstā elpa, – celies, stūrman! Velns lai tevi parauj!

Aiz laivas atsākās dīvainais troksnis. Pacēlu galvu. Turēdamies pie borta, bocmanis Vencelis klunkuroja ap laivu! Galvu nikni noliecis, viņš streipuļoja un ik pa brīdim sauca: – Celies, stūrman! Ja gribi palikt dzīvs, celies!

Beidzot pārvēlos bortam. Kājas neturēja augumu. Ļodzīdamies kā smagi piedzēries tomēr paspēru pirmo soli. Tad, turēdamies pie borta, gāzos uz priekšu, un sanāca vēl viens solis. Tad vēl viens. Un vēl. Tagad abi aizčerkstējušās balsīs sēcām, lai vīri ceļas, purinājām un valstījām viņus, bet mūsu biedri tikai pavēra plakstus, paskatījās mūsu sejās, bet nekustējās. Drīz arī mani un bocmaņa spēki bija galā. Elsodami atspiedāmies pret bortu un skatījāmies tālajā krasta svītrā. Galvā sāka rosīties domas, un teicu: – Vajadzētu pamēģināt vēlreiz, bocman…

Vencelis purināja galvu.

– Nē, – viņš teica. – Ap laivu es skriešu, kamēr varēšu. Par baltu velti sevi tā neatdošu, bet uz krastu… Man pietiek ar vakardienu.

Bet es jau biju iededzies.

– Kapteinis uzticēja mums laivu, – teicu, – mūs taču sūtīja pēc palīdzības. Vai to esi aizmirsis?

– Kāda te palīdzība… Pats redzi… Pat Dievam neienāktu prātā pavēlēt ciest tādas mokas…

Un tomēr bocmanis uzmanīgi paskatījās manī.

Ilgi mēs runājām. Un tad gājām modināt pārējos. Vīri par mūsu nodomu negribēja neko dzirdēt. Klusēdami viņi purināja galvas. Pat tad, kad ieteicāmies, ka iesim divi vien un, ja aizkļūsim līdz krastam, bez kavēšanās sūtīsim palīgus. Arī tad viņi klusēdami piekrita, lai tikai nebūtu jākustas. Kliegt un lūgties sāka visi reizē, kad mēģinājām tos dabūt kājās.

Jau devīto dienu esam laivā. Mehāniķim Jarecam pietūkušās kājas neklausīja jau vakar. Arī Vassermans vairs nespēja paiet. Kurinātāju Koski pieveicis bads. Atlika ieskatīties viņa sadzeltējušajā sejā. Lai visu saprastu. Nest? Mēs pat līdz pirmajai lāmai viņus neaiznestu. Bet, ja aizvilktu, ko darītu tālāk? Paši tik tikko turējāmies kājās. Un ar smagu sirdi nolēmām iet tālāk. Mūsu biedri palika laivā, nekas viņus vairs nespēja izkustināt – ne lamas, ne lūgumi, ne mūsu aiziešana.

Nezaudējot dārgo laiku, saposāmies ceļam. Līdzi ņēmām tikai airi un garo nūju. Aizgājām klusēdami, ne reizes atpakaļ neskatīdamies. Sākumā iešana veicās labi – ledus gabali bija lieli, plaisas ceļā gadījās reti. Pāri spraugai pārlikām airi un kā akrobāti, nūju rokās turēdami, tikām uz nākamā ledus gabala. Bet drīz vien tie sāka plaisāt, un aizvien biežāk gāzāmies vižņu saltajā putrā. Atkal izmirkuši, sākām salt. Cimdu nebija, tādēļ uztūkušajās rokās lāgā nespējām noturēt ne airi, ne nūju. Un tomēr virzījāmies uz priekšu – rāpāmies ārā no ūdens lāmām, atvilkām elpu un gājām un ielūzām, un atkal gājām. Krasta aprises kļuva aizvien skaidrākas, varējām jau atšķirt atsevišķus akmens bluķus, kas drīz pazuda, tad parādījās citi, jo straume kopā ar ledus gabaliem nesa mūs uz ziemeļiem. Priekšā, verstis divas no krasta, pamanījām sadauzīta zvejas kuģa vraku.”

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+