Latvijā
"Latvijas Avīze" atmasko

Krievijas dezinformācijas apskats: kā Krievijas mediji reaģē uz NATO macībām Latvijā3


Ziņa par izmeklēšanas komisijas ierosināto lietu lielākoties pasniegta emocionāli un politizēti.
Ziņa par izmeklēšanas komisijas ierosināto lietu lielākoties pasniegta emocionāli un politizēti.
Ekrānuzņēmums no tsargrad.tv

Ir vairāki veidi, kā Krievijas mediji reaģē uz NATO mācībām Latvijā. Tās var būt pārspīlēts satraukums par postu, ko vietējiem iedzīvotājiem nodara NATO, kā arī nicinošas piezīmes par manevru bezjēdzīgumu un Baltijas militāro vājumu. Līdz ar ziņu, ka no 13. līdz 25. maijam Latvijā notiek militārās mācības “Summer Shield XVI”, Krievijā izplatīti abi šie vēstījumi.

 

“Nekas nepaliks pāri – ne no iedzīvotājiem, ne ekonomikas”

“Summer Shield” Latvijā notiek kopš 2004. gada, un sākotnēji tā galvenais uzdevums bija sagatavot vienības dalībai koalīcijas spēku operācijā Irākā. Kopš 2014. gada militārās mācības “Summer Shield” ir iekļautas NATO vingrinājumu un mācību sarakstā, kā arī atvērtas dalībai ikvienai alianses dalībval­stij. Šogad tajās piedalās aptuveni 950 karavīru no Albānijas, Čehijas, Kanādas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Spānijas, Slovēnijas, Slovākijas un Vācijas.

“Agresijas simulācija” – tā Ādažos notiekošās mācības nodēvējis Krievijas vadošais propagandas medijs “RT” (zināms arī ar nosaukumu “Russia Today”). Nosaukums jau lielā mērā izsaka interneta portālā publicētā raksta saturu. “NATO pēdējos gados palielinājusi mācību skaitu Baltijā. Analītiķi vērtē, ka tas veicina spriedzi reģionā, taču, ja sāktos īsts konflikts, amerikāņu karaspēks diez vai aizstāvētu Baltijas valstis,” teikts raksta ievadā. Kā eks­pertu “RT” izvēlējusies Krievijas Kara akadēmijas pārstāvi Sergeju Sudakovu, kurš mācības raksturo kā izrādīšanos un ASV ģeopolitiskās spēles. “Baltais nams cenšas parādīt, ka Vašin­gtonai it kā ir ietekmes sviras uz Kremli, arī militāras. Turklāt ASV nav atteikusies no domas vajadzības gadījumā veikt uzbrukumu Krievijas teritorijai,” apgalvo “RT”, uzsverot, ka galvenais mācību mērķis esot stimulēt NATO valstu agresivitāti pret Krieviju. Sudakovs paziņo: “Baltijas valstis ir gatavas uz visiem manevriem savā teritorijā, tā kā ASV ir to galvenais sponsors – republikas faktiski atrodas Vašingtonas pārvaldībā.”

Vēl tālāk iet interneta portāls “Sputņik”, kas paziņo, ka “Latvija, Lietuva un Igaunija ir sevi apzīmējušas kā pirmos kaujas laukus, turklāt trieciena gadījumā te nekas nepaliks pāri – ne no iedzīvotājiem, ne ekonomikas”.

Rakstu ilustrē liesmojošs siluets, kuru radījis atombumbas sprādziens. Arī “Sputņik” sava biedējošā vēstījuma stiprināšanai piemeklējusi “eks­pertu” – Sanktpēterburgas universitātes Starptautisko attiecību katedras vadītāju Nikolaju Meževiču.

Protams, “uzķerties” uz šiem apgalvojumiem var tikai tie, kas nav sekojuši starptautiskajiem notikumiem. Militāro mācību skaits un NATO klātbūtne Baltijā pēdējos gados palielinājusies, jo tā ir reakcija uz Krievijas agresiju Ukrainā, tās militāro retoriku, pastiprinātu bruņošanos un izvērsto informatīvo karu. Ne velti tieši 2014. gadā “Summer Shield” mainīja formātu – tieši šajā laikā Krievija anektēja Krimu un sāka karu Austrumukrainā. Nu jau daudzi eksperti un politiķi atzinuši, ka ASV un Rietumi kopumā ilgstoši bijuši miegaini un nav redzējuši Krievijas agresijas pazīmes, piemēram, pēc 2008. gada Gruzijas kara, kas novedis pie tālākas situācijas eskalācijas. Par “kaujas lauku” Baltija varētu kļūt vien tad, ja Krievija nolemtu tās okupēt, bet NATO mācību un citu darbību mērķis ir agresijas atturēšana (nevis “simulācija”, kā mēģina pasniegt Krievijas propaganda).

 

“Soda ekspedīcijas dalībnieki no Latvijas PSR”

Daudzi Krievijas mediji publicējuši ziņu par izmeklēšanas komisijas ierosināto lietu par “33 soda ekspedīcijas dalībniekiem no Latvijas” (“каратели из Латвии”), kas kara laikā kādā ciemā Novgorodas apgabalā it kā esot “nogalinājuši 2600 vietējos iedzīvotājus”. Tā kā izmeklēšanas komisija ir oficiāla valsts iestāde, ziņa parādījusies arī tādos medijos, kurus nevar apvainot Kremļa propagandas izplatīšanā, kā radio “Eho Moskvi” vai televīzijas kanāls “Current Time”. Tomēr sniegtie fakti liek skatīties uz šo informāciju ar lielām aizdomām. Zīmīgi arī, ka tā parādījusies tūlīt pēc 9. maija – svētkiem, kas Krievijas mūsdienu ideoloģijā ieņem centrālo vietu, un vēsturiskie tēli tiek izmantoti, lai sabiedrību mobilizētu Putina režīma atbalstam, kā arī pastāvīgi uzturētu ienaidnieka tēlu. Savukārt vārds “каратель” krievu valodā ieguvis izteikti politisku pieskaņu. Piemēram, tā tiek apsaukāti Ukrainas karavīri, kas cīnās pret Donbasa separātistiem.

Tiek ziņots, ka lieta ierosināta pēc tam, kad brīvprātīgo meklētāju brigādes atradušas apbedījumus ar 42 mirstīgajām atliekām.

Tālāk seko apgalvojums, ka vainīga slepkavībās esot “grupa, kurā ietilpa 33 soda ekspedīcijas dalībnieki no Latvijas PSR, kuri netika tiesāti, bet aizbēga uz ASV, Kanādu un Vācijas Federatīvo Republiku. Grupu vadīja ģenerālis Hercogs Kurts, kurš 1947. gada decembrī notiesāts Ļeņingradas kara tribunālā.”

Šie nedaudzie teikumi nevis kaut ko paskaidro, bet tikai rada jautājumus – ja jau vainīgie Krievijai tik labi zināmi (ne jau tagad izrakumos atrasti), kāpēc neviens netiek saukts vārdā, kādi ir pierādījumi viņu līdzdalībai noziegumos un tā tālāk?

Saistītie raksti

Zīmīgi, ka šogad tas nav pirmais mēģinājums saistīt Latvijas vārdu ar Ļeņingradas blokādi un notikumiem ap to. Jau iepriekš šo tēmu ar provokatīviem paziņojumiem par latviešu leģionāru vainu šajos notikumos mēģināja izvērst bēdīgi slavenā fonda “Vēsturiskā atmiņa” veidotājs Aleksandrs Djukovs, kas gan neguva turpinājumu. Nav izslēgts, ka pašreizējie paziņojumi ir nākamais solis.

“Nav korekti izplatīt informāciju par it kā Latvijas iedzīvotāju līdzdalību kara noziegumos 1942.–1943. gadā Novgorodas un Polockas apgabalos, kas nebalstās uz nopietniem un pārbaudāmiem faktiem un argumentāciju. Tikpat aplami ir sasaistīt atsevišķu latviešu policijas un leģiona vienību militārās cīņas Volhovas frontē ar Ļeņingradas blokādi, izraujot norises šajā salīdzinoši nelielajā frontes iecirknī no kopējā konteksta, kā arī ignorējot nacistiskās Vācijas un pašas PSRS augstākās politiskās un militārās vadības lomu Ļeņingradas blokādes traģēdijas izraisīšanā un veicināšanā,” saka vēsturnieks Uldis Neiburgs. Arī citi uzrunātie vēsturnieki pauda, ka Latvijai nebūtu jāiesaistās šajās provokācijās, pirms Krievija oficiāli nav sniegusi jelkādus ticamus pierādījumus saviem paziņojumiem.

LA.lv