Latvijā
Sabiedrība

Kā nenoslīkt informācijas straumē. Saruna ar medijpratības eksperti Katerīnu Vogtu0


Katerīna Vogta: “Sociālo tīklu algoritmi izveidoti tā, ka prioritāti piešķir tieši tai informācijai, kas savākusi visvairāk klikšķu. Tāpēc mūsdienās sanāk tā, ka, kamēr taisnība tikai aun kājas, meli jau trīsreiz apskrējuši ap zemeslodi.”
Katerīna Vogta: “Sociālo tīklu algoritmi izveidoti tā, ka prioritāti piešķir tieši tai informācijai, kas savākusi visvairāk klikšķu. Tāpēc mūsdienās sanāk tā, ka, kamēr taisnība tikai aun kājas, meli jau trīsreiz apskrējuši ap zemeslodi.”
Foto: Karīna Miezāja

Medijpratības eksperte no Amerikas Savienotajām Valstīm Katerīna Vogta strādājusi dažādās pasaules valstīs, mācot filtrēt informāciju, kas mūsdienās mums “uzbrūk” no visām pusēm. Viņa pārstāv starptautiskās attīstības un izglītības organizāciju “IREX” un vada tieši ar medijpratību saistītos projektus. Septembra beigās K. Vogta atsaucās ASV vēstniecības Rīgā ielūgumam un ieradās Latvijā, kur uzstājās ar lekcijām Rīgā un Daugavpilī.

 

K. Vogta: Medijpratība un digitālā pratība – prasme jēgpilni lietot viedierīces – ir ļoti svarīga, tai vajadzētu būt katra cilvēka prioritātei.

Informācijas apjoms mūsdienās ir tik plašs, ka mums visiem, kas peld šajā informācijas straumē, jāprot atšķirt, kura informāciju jāņem vērā un kura informācija ir nekvalitatīva, līdz ar to nav mūsu uzmanības vērta.

Pat ja informācijas plūsmā nebūtu apzinātu manipulāciju, viltus ziņu, propagandas, tik un tā šādas prasmes būtu vajadzīgas, jo mūsdienās žurnālisti vairs nav vienīgie, kas pārvalda un dalās ar sabiedrībā aktuālu informāciju. Informētāja lomā var būt jebkurš.

Piemēram, “Facebook” vietnē ir ļoti daudz vēstījumu, bet tos parasti nav radījis profesionāls žurnālists ar atbilstošām prasmēm un žurnālista ētiku. Tāpēc ne vienmēr apšaubāma informācija ir apzināti manipulatīva, dažkārt tā ir nekvalitatīva tāpēc vien, ka tās autors nezina, kā pareizi jārada informācija.

 

To visu stāstījāt savās lekcijās Latvijā?

Jā, ar Latvijas studentiem tieši par to arī runāju: kā mūs ietekmē interneta un viedierīču pieejamība, kā arī sociālie tīkli, kā tas maina to, kā izmantojam informāciju. Svarīgi arī, ka mēs vairs neesam pasīvi informācijas patērētāji, bet, ņemot vērā sociālo tīklu uzbūvi, paši savā ziņā arī esam šīs informācijas radītāji. Pat, ja paši sociālajos tīklos neko nerakstām, bieži vien spiežam pogu “patīk” vai dalāmies ar interneta vietnē ieraudzīto informāciju.

Jo vairāk cilvēku ar informāciju dalījušies, jo lielākam skaitam ļaužu tā šķiet uzticamāka pat, ja tā nav taisnība.

Jo vairāk kaut kas tiek atkārtots, jo uzticamāks izskatās. Tāpēc ir bīstami pavairot nepārbaudītu informāciju, jo tā var būt maldinoša.

Diemžēl šajā plašajā informācijas klāstā cilvēki bieži vien nevis paplašina redzesloku, bet gan pievērš uzmanību tikai tai informācijai, kas apstiprina to, ko viņi jau zina vai domā, ka zina, vai tai informācijai, kas apstiprina viņu viedokli. Tādējādi veidojas ļoti šaurs skatījums uz dažādiem aktuāliem jautājumiem, kaut, lai izvairītos no manipulēšanas, vērts paskatīties uz notikumiem no dažādiem redzesleņķiem.

 

Kāda ir interneta loma viltus ziņu izplatībā?

Vispirms gribu teikt, ka viltus ziņas ir senas kā pasaule. Iespējams, latviešu folklorā arī ir pasaka par puisi, kurš divreiz melo un kliedz, ka vilks aitās, bet, kad trešajā reizē tiešām vilks ir aitās, tad neviens viņam vairs netic.

Propaganda, nepamatotas, skandalozas ziņas bijušas arī pirms simt gadiem un vēl senāk. Taču tik daudz viltus informācijas agrāk nebija. Turklāt līdz ar interneta un sociālo tīklu pieejamību šī informācija izplatās straujāk nekā jebkad agrāk, turklāt visdažādākajos sociālajos slāņos.

Tieši skandaloza, negatīva informācija izplatās jo sevišķi ātri, jo ar to vairāk dalās, bet sociālo tīklu algoritmi izveidoti tā, ka prioritāti piešķir tieši tai informācijai, kas savākusi visvairāk klikšķu.

Tāpēc mūsdienās sanāk tā, ka, kamēr taisnība tikai aun kājas, meli jau trīsreiz apskrējuši ap zemeslodi. Tomēr nevaru teikt, ka internets un sociālie tīkli ir visa ļaunuma sakne, tā ir tikai platforma.

 

Vai ir veikti pētījumi, lai noskaidrotu, kā atšķiras izplatīto viltus ziņu apjoms valstīs dažādos reģionos un vai šim apjomam ir kāda saikne ar valstu ģeopolitisko situāciju?

Man nav zināms par šādiem pētījumiem, bet domāju, ja tādi būtu, dati būtu ļoti interesanti. Mana sajūta ir, ka visur, kur internets brīvi pieejams, ir aptuveni līdzīgs daudzums viltus ziņu, maldinošas informācijas un citu tamlīdzīgu problēmu.

Katrā ziņā “IREX” strādājis ļoti dažādās valstīs, piemēram, Serbijā, Tunisijā, Jordānijā, Gruzijā, un jāteic, ka problēmas visur bija līdzīgas, kaut viltus informācijas saturs bija dažāds. Piemēram, Jordānijā jāpasargā jauniešus no tiem, kuri sociālajos tīklos cenšas viņus savervēt ekstrēmiskām darbībām, dalībai teroristu organizācijai.

Serbijā ir daudz maldinošas informācijas par dažādām etniskajām un reliģiskajām grupām, kas dzīvo šajā valstī, tur jāpasargā ļaudis no naida runas ietekmes. Tajā pašā laikā metodes medijpratības apguvei visur var izmantot līdzīgas, neatkarīgi no tā, kāda veida nepatiesā informācija šajā valstī dominē. Vēl būtiski pateikt, ka savās apmācību programmās mēs nekad ļaudīm nesakām, lūk, tā ir laba un patiesa informācija, bet tā slikta un neuzticama.

Mēs dodam prasmes pašiem noteikt, kas derīgs un kas ne, kā atšķirt faktu no viedokļa, kā atpazīt naida runu.

 

Kādas viltus ziņas tagad ir topā Amerikas Savienotajās Valstīs?

Tur to ir pārāk daudz, lai spētu noteikt kādas tendences! (Smejas.) Bet ļoti daudz debašu sociālajos tīklos ir par klimata izmaiņām, ir gan patiesa informācija, gan maldinoša, un redzams, ka ir sabiedrības grupas, kas atsakās pieņemt to, ka klimata problēmas ir.

Ļoti daudz maldinošas informācijas izplatās par vakcinācijas nepieciešamību. Protams, kā jau daudzās valstīs, ir daudz polarizētu viedokļu un diskutablas informācijas par politiskiem jautājumiem.

 

Vai, pirms devāties šurp, noskaidrojāt, kāda ir situācija Latvijā ar dezinformācijas izplatību, ar to, cik daudz un kādas viltus ziņas tiek izplatītas par mūsu valsti?

Par to, kas notiek Latvijā, man ir ļoti vispārīga informācija. Kolēģi no vēstniecības nedaudz pastāstīja par galvenajām šejienes informatīvās telpas problēmām, taču mani noteikti nevar uzskatīt par Latvijas situācijas ekspertu.

Zinu, ka viena no problēmām ir regulāri vēstījumi par to, ka Latvija ir neizdevusies valsts, ka NATO jūs neaizstāvēs un ka 5G ir ļoti bīstams.

Jāteic, ka līdzīgi kā ASV, arī te informatīvajā telpā izplatās dažādas sazvērestības teorijas.

 

Latvijā uzskatām, ka liela daļa viltus ziņu par mūsu valsti nāk no Krievijas puses vai ir tās inspirētas. Cik liela varētu būt Krievijas loma viltus ziņu tapšanā ne tikai Latvijā, bet pasaulē vispār?

Tieši par Krievijas lomu gan neko daudz nevarēšu teikt. “IREX” nenodarbojas ar viltus ziņu monitoringu un izcelsmes izpēti, bet gan ar sabiedrības izglītošanu, lai informācijas lietotāji spētu atpazīt šīs viltus ziņas un citu nekvalitatīvu informāciju un līdz ar to būt imūni pret tām.

Jo sevišķi svarīgi ir izglītot jaunatni, jo tieši šodienas bērni un jaunieši būs lēmumu pieņēmēji nākotnē.

Tāpēc ir nepieciešamas īpašas programmas, kas veicina medijpratību: iemāca, kā atpazīt objektīvu, kvalitatīvu informāciju, kā pašiem informāciju izplatīt apdomīgi un atbildīgi, piemēram, nepiedalīties skandalozas informācijas vai tādu ziņu, kas var izraisīt masu paniku, izplatīšanā. Šo prasmju apguve būtu jāiekļauj arī skolu izglītības programmā.

Taču bērnu un jauniešu izglītošana ir tikai viens darbības virziens. Svarīgi arī strādāt ar tiem, kuri varētu būt dezinformācijas galvenā mērķa grupa. Piemēram, ja jūs Latvijā uzskatāt, ka daļa viltus ziņu nāk no Krievijas, tad jādomā, kurai sabiedrības grupai šīs ziņas visvairāk paredzētas un tieši šo grupu būtu nepieciešams apmācīt medijpratībā. Ja cilvēki būs imūni pret viltus ziņām, tās vairs nespēs nodarīt ļaunumu un tad pat nebūs tik svarīgi, kas un cik daudz tās izplata.

Nevajag aizmirst, ka mūsdienās daļa sociālo tīklu ir arī milzīgs bizness. Jo vairāk lietotāju un klikšķu, jo sociālo tīklu īpašniekiem lielāka peļņa. Tāpēc šo vietņu īpašnieki ne pārāk aktīvi cenšas, lai informācija tajā arvien būtu uzticama, jo tieši skandalozas ziņas bieži ir tās, ar ko sociālo tīklu lietotāji visaktīvāk dalās. Ja to apzināmies, arī tad kļūstam imūnāki pret nekvalitatīvu informāciju un vairs nepiedalāmies tās izplatīšanā. Mēs kļūstam neievainojami, spējam pretoties nekvalitatīvai informācijai un novērtēt uzticamas ziņas.

 

Un tad vairs nav tik svarīgi cīnīties pret dezinformāciju un viltus ziņām?

Jautājums, vai šajā cīņā vispār iespējams uzvarēt. Piemēram, Ukrainā pieņēma likumu, kas aizliedza daļu Krievijas televīzijas kanālus un sociālos tīklus. Taču tas nenozīmē, ka cilvēki šos medijus vairs nepatērēja. Viņi tik un tā atrada veidus, kā tiem piekļūt.

Mūsdienu informācijas laikmetā ir bezjēdzīgi cīnīties pret informācijas izplatību.

Tajā pašā laikā es ļoti ticu cilvēku potenciālam sevi pasargāt no nekvalitatīvas informācijas. Ir tikai jāspēj šo potenciālu attīstīt. Savā darbā redzu, ka ir iespējams sasniegt lieliskus rezultātus visās vecuma grupās, sākot ar astoņpadsmitgadīgiem jauniešiem un beidzot ar 65 gadus veciem senioriem.

 

Jūs esat strādājusi Ukrainā. Kāda ir šīs valsts specifika?

Sākumā domājām, ka varēsim Ukrainai ātri adaptēt tās medijpratības programmas, kas jau ir. Secinājām, ka ļoti daudz materiālu ir par to, kas ir masu mediji un kā tie strādā. Tā ir ļoti svarīga informācija, bet mūsu vajadzībām tā nebija piemērota. Tāpēc izstrādājām jaunus materiālus un pieeju.

Sapratām, ka nav jēgas skaidrot, kas ir medijpratība, kāpēc tā ir svarīga, bet jādod cilvēkiem reālas prasmes atpazīt, kad ar viņiem manipulē, kad tīši viņus kaitina, vēlas panākt, lai viņi pieņem lēmumus rīkoties kādā negatīvā veidā. Lasot objektīvu informāciju, tāda reakcija nav dabiska. Tāpēc izstrādājam metodes, kā atpazīt manipulācijas gan presē, gan radio un televīzijā, gan internetā. Bija svarīgi aptvert visas mediju platformas, jo strādājām ar dažādām vecuma grupām.

Izveidojām arī uzmanību piesaistošus plakātus, reklāmas klipu, kurā informāciju salīdzinām ar ēdienu, parādot ļaudis, kuri kā zombiji izvēlas lielveikalā preci, neskatoties, kas iepakojumā iekšā. Kāds tomēr paskatās un redz, ka vienā iepakojumā ir 100 procenti faktu, bet citā – 0,5 procenti, 35 procenti manipulāciju, 25 procenti viedokļu un tā tālāk.

Kad izvēlas faktus, zombija maska krīt. Aicinājām informāciju izvēlēties tikpat apdomīgi kā, es ceru, mēs izvēlamies ēdienu.

 

Šobrīd gan sabiedrībā, manuprāt, turpinās tendence: ātri iegūsti, palieto un izmet. Tāpēc ir šīs “fast food” (“ātrie ēdieni”) fenomens, nu arī informācija kļūst kā “fast food”. Kāds ir pamats cerēt, ka ļaudis izvēlēsies atbildīgi: gan pārtiku, gan informāciju?

Jā, abos gadījumos pieprasīts ir tas, kas ir lēts, ērti un ātri pieejams. Arī informāciju cilvēki tiecas iegūt ātri, jo uzmanības noturēšanas ilgums aizvien samazinās. Bieži pat nelasa visu rakstu, bet izdara secinājumus, tikai izlasot virsrakstu. Negribētu gan visu vainu par to novelt uz cilvēkiem. Digitālās ierīces veidotas tā, lai lietotāji nemitīgi skrullētu informatīvo lenti, ne pie viena ieraksta nepakavējoties ilgāk par piecām sekundēm.

Cilvēki dalās ar informāciju, kurā nav iedziļinājušies.

Tajā pašā laikā šķiet, ka ēdiena izvēlē cilvēki kļūst atbildīgāki, un ceru, ka šo atbildības sajūtu cilvēki jutīs arī attiecībā uz informācijas ieguvi un izplatīšanu. Cilvēkiem jāapzinās, ka, izmantojot sociālos tīklus mūsdienās, mēs vairs neesam tikai to lietotāji, mēs paši lielā mērā esam tā satura radītāji un arī produkts, ko sociālā tīkla lietotāji var izmantot peļņas gūšanai, jo esam uzticējuši viņiem savus datus.

 

Latvijā patlaban notiek mācību satura reforma un ir iecere tajā iekļaut vairāk medijpratības jautājumu. No cik gadu vecuma ar bērniem būtu jārunā par šīm tēmām?

Viesojos jūsu Izglītības un zinātnes ministrijā, kur man arī stāstīja par gaidāmajām pārmaiņām.

Ir svarīgi sākt mācīt medijpratību, attīstīt kritisko domāšanu jau no mazām dienām.
Saistītie raksti

Tās ir prasmes, bez kurām 21. gadsimtā neiztikt. Bez tām mēs vienkārši noslīksim šajā informācijas straumē. Ir pareizi šādas prasmes iekļaut skolu programmā un sākt mācīt jau pat bērnudārzā, lai tās apgūtu visi bērni.

Pat ja ierobežo laiku, ko bērni pavada pie ekrāniem, viņus sasniedz reklāmas, jo tās ir visapkārt. Manis pašas bērns brīnās, kāpēc brokastīs nedodu šokolādi, jo tā taču esot tik veselīga. Tāpēc jau maziem bērniem jāskaidro, kas ir reklāma un kāds ir tās mērķis.

LA.lv