Ekonomika
Auto un tehnoloģijas

Kā nopirkt labu auto un neiekrist: autožurnālista Ata Jansona versijas0

Foto: Atis Jansons

Ir tāda savdabīga auto žurnālista profesijas blakne. Ja zvana telefons un ekrānā redzams daudzus mēnešus vai pat gadus nedzirdēta drauga, rada vai laba paziņas vārds – jau jūtu, ka šis grib pirkt citu auto. Un sarežģītā lēmuma pieņemšanā iesaistīt mani.

Ja braucu uz kādu ģimenisku pusmūža ļaužu dārza ballīti, jau iepriekš zinu – sievu valodu (bērni, mazbērni, sējumi, stādījumi…) pamestie veči nāks uz manu pusi. Un būsim tehniski. – Ko tu domā par “hibrīdiem”? – Litrīgs turbomotors, vai tāds var izvilkt ilgāk par 100 tūkstošiem km? – “Kia”, “Hyundai”… Vai tomēr “Audi”? Un tā tālāk un tā joprojām…

Foršas valodas. Kamēr nekļūst pārāk konkrētas un neliek man jautātāja vietā uzņemties izvēles atbildību. Kategoriskus padomus nedodu. Negribu draugus zaudēt.

Pilnpiedziņu, lielu, par 5000 eiro…

Tādu grib Arvīds. Līdzīgu viņa pašreizējam “Nissan X-trail”, kurš 15. dzīves gadā sācis pārāk niķoties. Prasa ātrumkārbas nomaiņu, sācis ne tikai kosmētiski rūsēt. Kaimiņam esot kļuvis lieks līdzīgs, mazliet jaunāks, šito paturēšot rezerves daļām – ko saki? Ņemt?

Neko nesaku. Jo negribu pēc gada dzirdēt stāstu par to, kā no viena “treiļa” uz otru tiek pārcelts motors. Vai pakaļējais tilts. Mierīgākai, civilizētai dzīvei tev tomēr vajag ko jaunāku. Vai iespējams tādu par nosaukto summu dabūt – šaubos.

Tā beidzas saruna pie grila. Bet jautājums paliek. Un droši vien ir aktuāls vēl daudziem Arvīdam līdzīgiem saimniekiem, kuriem 4×4 patiešām vajadzīgs, jo ceļi no saimniecības uz apgādājamo veikaliņu ziemā netīrīti, jo jāved ne tikai sieva, bet arī truši, vistas, ķiploki, cementa maisi. Un nolemju papētīt iespējas sīkāk. Sludinājumu portālos, sarunās ar pazīstamiem lietotu auto tirgotājiem, savā pieredzē.

Vispirms par “Nissan”

Marka ar ļoti augstu 4×4 prestižu. Mazliet atkāpjoties no iepriekš deklarētās padomdevēja piesardzības, gribu teikt – pamatoti augstu. Sacītais balstīts personīgā pieredzē. 150 000 km visai mežonīgu “Auto akadēmijas” mācību un piedzīvojumu eksperimentos ar “X-trail” – teicami. 220 000 km ar privātu “Qashqai” – ļoti labi. Automātiskā pilnpiedziņa, atļaujos apgalvot, viena no labākajām pasaulē. Prognozējama uz grants un sniega, ļoti laba dubļos, kāpu smiltīs. Sevišķi kombinācijā ar bezpakāpju automātu.

Labi auto. Bet. No laba nebēg. Lietotu “X-trail” piedāvājums ir trūcīgs. Galvenokārt sastāv no Arvīda un viņa kaimiņa automobiļiem līdzīgiem. Un tādus var dabūt “zem pieci”. Ar visām šaubām par tuvāko nākotni piedevām. Un tādas parādās ar man. Mīļā “Qashqai” sakarā. Aizvadītajos Ziemassvētkos tas mani pirmo reizi smagi pievīla. Palikām uz ceļa. Remonts – 300 eiro. Atkal ripojam gluži labi. Bet ēna paliek. Un to padziļina šādi tādi troksnīši transmisijā, vibrācijas, kuru izcelsme grūti novēršama un var būt dārga.

Vajadzētu jaunāku. Ar pusi nobraukuma. Bet šajā grupā, kā jau teicu, gandrīz tukšums. Vai krass, vismaz dubults cenu lēciens. Piedevām – cenas pētot, jāpatur prātā, ka šajā desmitgadē aizvien populārāki kļuva abi šie “Nissan” modeļi ar divu riteņu piedziņu. Tie ir lētāki. Bet Arvīds saka – viņam nederīgi.

Alternatīvas?

“Subaru”. Ja nu to 4×4 tiešām vajag, skatāmies pirmkārt uz pilnpiedziņas “klasiķiem”. Meklētajā izmēru grupā (ap 4,5 m garumā) “Subaru” piedāvā divus modeļus. XV, kurš man ļoti patīk un kuru pērnajā “Gada auto” konkursā ievēlējām par “Latvijas Avīzes” 4×4 simpātiju, diemžēl ir samērā jauns modelis. Vecāku par 2012. gadu tātad neatradīsim. Un tie maksā gandrīz divreiz vairāk, nekā Arvīds varot atļauties.

Bet varbūt iespējams saspringt. Pārdot, nevis rezerves daļām atstāt veco “X-trail”? Kaut ko palienēt. Un dabūt 110 tūkstošu nobraukumu. Ar gandrīz drošiem nākamajiem 110, par ko liecina cita saimnieka vēlme un cerība par savējo XV vēl jo­projām saņemt 9200 (skat. tabulu).

Lētāki ir “Forester”. Labi auto, vien stabilitātes kontroles (izslēdzamas tikai daļēji) šīs paaudzes “Subaru” taisīja pārāk piesardzīgas, grants sānslīžu kaifu pārāk slāpējošas un pat vienkāršās smilšu špūrēs reizēm traucējošas.

“Suzuki”. Tiek uzskatīts, ka krosoveru bums sākās 2007. gadā ar “Nissan Qashqai”. Nav taisnība. Jau dažus gadus iepriekš populārs bija īsts bezceļu auto, vārdā “Grand Vitara”. Ar klasisku 4×4 komplektu, ar labu ietilpību. Reizēm nopērkams vēl arī tagad. Ar labu nobraukumu (vēlams pārbaudīt!), par cenu “zem pieci”.

No labākas nākotnes prognozes viedokļa šīs firmas staļļos interesantāk būtu skatīties uz jaunāku paaudzi, uz nedaudz mazāko “Vitaru”. Diemžēl – tāpat kā “Nissan” krosoveri, šis pārdots tiek reti. Apskatiņa tapšanas brīdī – neviena piedāvājuma…

“Toyota”. RAV4. Latvijā krosoveru popularitātes virsotnē. Bet par 5–6 tūkstošiem nopērkams vien tad, kad tuvojas kritiskajai lietošanas robežai (10–12 gadi, 200 000 km).

“Dacia Duster” pirmā paaudze. Vienīgais pilnpiedziņas auto, kuru pirms “sirmošanas” iespējams nopirkt par 5000 eiro.
Publicitātes foto

Drosmīgajiem – “Dacia”. Un nobeigumā – vienīgais auto, kuru pirms “Toyota” sakarā minētās vecuma robežas par Arvīda piedāvāto naudiņu varētu dabūt ir: “Duster”. Tas gan nebūs jaunākais (Latvijas “Gada auto” titula ieguvējs), dizainā daudz modernākais, pilsētnieciskākais modelis, bet iepriekšējais – vienkāršs, robusts “darba zirgs”, kuru savulaik par savu darba auto favorītu izvēlējās “Latvijas valsts meži”. Un to nenožēlo.

Pilnpiedziņa? Iepriekš slavēju “Nissan”. Te varu atgādināt – rumāņu “Dacia” ir franču “Renault” īpašums. Un “Nissan” jau pirms 20 gadiem izveidoja stratēģisku aliansi ar “Renault”, kura kļūst aizvien ciešāka. ­”Renault” krosoveri būvēti uz tās pašas tehniskās bāzes, uz kuras “X-trail” un “Qashqai”. Arī “Dacia”. Nebaidieties no svešādās markas! Vēl nesen par tādu tika uzskatīta arī “Kia”, kurai nu augstāko atzinību velta visdažādāko konkursu žūrijas.

Bet varbūt tomēr jaunu?

Kā es priecātos kopā ar Arvīdu, ja nākamgad šajā dzimšanas dienā viņš rādītu man savu jauno auto! Nevis citu, varbūt labāku, bet pavisam jaunu. Lai tuvinātu kontrolskaitli savu iespēju robežai, domāt vajadzētu šādos virzienos.

Pirmais. Varbūt tomēr var iztikt bez tās pilnpiedziņas? Tā gandrīz visām autobūves firmām ir kļuvusi sasodīti dārga. Un ar labām apvidus riepām arī priekšpiedziņas auto var smiltīs, dubļos, sniegā tikt visai tālu. Vienīgi cita taktika jāapgūst. Šķērslis jāforsē nevis ar spēku, bet ātrākā gaitā. Ar inerci. Protams, iepriekš izlūkojot, kājiņām izbrienot. Ja smagais posms īss, lieliski var izlīdzēties ar ķēdēm, kuras jau sen vairs nav ne smagas, ne prastas, ne grūti uzliekamas. Un ir populāras pat Vācijā un Austrijā.

Otrais. Varbūt tomēr nekas tik liels kā “ikstreils” nav vajadzīgs? Varbūt ir jāatgriežas pie vecajām komforta normām (ne tikai “VAZ”, bet arī “Golf” 1 un 2), kad četru cilvēku ekipāžai un saudzējamākajām kravām pietiekami bija četri garuma metri, kad tajās nedaudzajās reizēs, kad jāved tie lauku labumi un ­būvmateriāli, lietā tika liktas piekabītes. Tās arī šodien nemaksā vairāk par tūkstoti. Vienu tūkstoti. Nevis piecus vai desmit kā paša auto izstiepšana.

Trešais. “Premium” markas lai paliek patiešām bagātajiem. Un nedomājiet, ka tās nebojājas. Pat jaunas. Visvairāk tehnisku problēmu septiņiem auto, kurus 20 gadu laikā bijis tas prieks un gods sākt braukt no nulles, jau garantijas laikā bija vienam no vācu grandiem. Kuram – neteikšu. Tāpat kā neteikšu, kurš no “demokrātiem” kalpoja sešus gadus, vien eļļu un bremžu klučus mainot, un pirmo reizi nošķaudījās pie 140 000 nobraukuma. Vajadzēja nomainīt sveci…

Pieticīgu, racionālu jaunu auto var nopirkt par kādiem 10 tūkstošiem. Un vajag tā darīt. Nevis paķert to tabulā redzamo bembi, kādu brīdi urkšķēt aiz laimes un tad rudenī secināt, ka normālas riepas vien šim maksā vairāk, nekā tu šovasar esi nopelnījis.

Ko darīt Eglītim?

Tiktāl viss teiktais bija pavisam nopietns. Beigšu ar www tīmeklī noķertu jociņu. Katram veiksmīgs būšot vien brauciens ar auto, kura marka sākas ar to pašu burtu kā viņa uzvārds. Man tātad der “Jaguar” un “Jeep”. Forši. Otrais man patīk pat labāk, jo Latvijas ceļiem un manai dabaskārei piemērotāks. Savējos meklējiet paši.

LA.lv