Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
27. marts, 2013
Drukāt

Kanons jāraksta savējiem


Foto: Aija VolkaFoto: Aija Volka

Intervija ar kultūras ministri Žaneti Jaunzemi-Grendi “No kanona uz dzīves praksi” (07.03.2013., “LA”) rosināja lasītājus dalīties pārdomās par plānotajiem kultūras kanona uzlabojumiem.

 

Tā, piemēram, Zigfrīds Kravalis vēstulē lūdz ierakstīt kanonā arī Valda Celma grāmatu “Latvju raksts un zīmes”, kurā autors “plaši un pamatoti parāda un pierāda latviešu tautas no paaudzes uz paaudzi mantoto tradīciju latvisko dzīvesziņu ar tautas attīstībai nepieciešamām vērtībām saskaņā ar Dievu un dabu. Latviešu senčiem pasaules izpratne bija bagātāka nekā mums šodien. Par to liecina tradīcijas un zīmes par telpu, laiku, kustību”. Bet Silvija Grunte līdzšinējā kanona sastādītājiem aizrāda, kāpēc nav iekļauti “atmodas dižgari Andrejs Pumpurs, Auseklis, aizmirsta Aspazija, Eduards Veidenbaums. Arī Anna Brigadere, Jānis Akuraters, Edvarts Virza, par Leonīdu Breikšu un Vili Plūdoni nemaz nerunājot, palikuši bez kanoniķu slavas. Bet Uldis Bērziņš šķitis svarīgāks kā Māris Čaklais un Jānis Peters. Trimdas literatūra vispār nav vērtēta.” S. Grunte arī aicina mūzikas sadaļā neaizmirst, ka “mūsu komponistu saimē savulaik bija veselas ģimenes. Turklāt, ja sarakstā ir Raimonds Pauls, tad kur paliek Mārtiņš Brauns, Zigmars Liepiņš? Par Barisonu un Norvili arī aizmirsies.” Savus iebildumus un ierosinājumus S. Grunte pamato ar atziņu, ka “kultūras kanonam jābūt ne tikai šodienas patēriņam kā minimālajam pārtikas grozam, no kā nebūsi ne paēdis, ne laimīgs, bet apliecinājumam mūsu tautas gara kultūras bagātībai, ar kuru ir vērts lepoties, ko vērts daudzināt un citiem rādīt.

Man grūti piekrist politiķim Latkovskim, ka kanonam jābūt pēc iespējas īsam koncentrātam, lai katrs uz ielas to varētu apgūt. Mēs taču negribam savu kanonu rakstīt svešajiem, bet savējiem, un tāpēc, jo augstāka būs latiņa, jo izglītotāka būs mūsu tauta.”

Kultūras ministrijas iecere kultūras kanonu papildināt ar jaunām trim kanona iedaļām – vēsturi, zinātni, dabu – esot apsveicama, tomēr pārējās sadaļas esot pārāk īsas, lai tās saglabātu nemainīgas. “Literatūras sadaļā ir nieka 14 ieraksti, un var saprast, ka tādos rāmīšos ielikt mūsu literārā mantojuma pīlārus ir vienkārši neiespējami. Kanons vismaz literatūrā ir jāpapildina, jo citādi mēs izrakstīsim sev nabadzības apliecību. Ja kanons literatūrā paliks līdzšinējā sastāvā, tad pēc gadiem skolā tiešām mācīs minimālo programmu,” satraucas S. Grunte.

 

Kanons ģimenē

Mums ikvienam ir savi priekšstati un izpratne par kultūras vērtībām, kurām jābūt kanonā kā paraugam, mērauklai. Kamēr eksperti izstrādās metodoloģijas, kritērijus u. tml., mēs ikviens varam par šīm vērtībām ģimenēs stāstīt bērniem un mazbērniem.

Piemēram, ja šodien nopērku un izlasu mazmeitām Raiņa dzejoļus par lellīti Lolīti, tad vairoju interesi par Raini, par kura krājumu “Gals un sākums” stāstīs skolotāja pēc padsmit gadiem. Ja mazmeitas iestāda puķes uz manas mammas kapa kopiņas, viņas mācās kanonā ierakstīto tautas tradīciju – kapu kopšanas kultūru.

Dace Kokareviča

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+