Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
15. jūlijs, 2013
Drukāt

Kāpēc tik asas diskusijas pēc Dziesmu svētkiem?


Foto - LETAFoto - LETA

Nedēļa pagājusi kopš Dziesmu svētku noslēguma, sākusies to izvērtēšana. Protams, pragmatiskai analīzei jānotiek, jo noteikti ir lietas, ko varēja darīt ja ne labāk, tad vismaz citādi – tas attiecas kā uz repertuāru, tā uz svētku organizāciju.

 

Tomēr daļa pārspriedumu, ko pēdējā laikā pat daži sabiedrībā cienīti kultūras ļaudis veltījuši svētkiem, šķiet diezgan tālu no paša izvērtēšanas jēdziena, bet drīzāk gan sakņojas viņu pašu iepriekšējos subjektīvajos piedzīvojumos un aizvainotajā ego balstītajā netīksmē. Šļura, kas pēdējās dienās gāzusies pār svētkiem, manuprāt, ir aizvainojoša gan to dalībniekiem, kuriem svētku nedēļas laikā jau tā bija jāiztur milzīga emocionālā un fiziskā slodze, gan arī pašam to virsvēstījumam.

Nenoliedzami, svētki sasniedza savu augstāko misiju – pierādīt, ka mūžīgajai Latvijai būs būt un ka latvieši tomēr ir dziedātāju tauta – par spīti visam.

To, ka svētki ir izdevušies, pati sajutu noslēguma koncerta laikā lielajā Mežaparka estrādē – klausoties, kā kopkoris dzied “Pūt, vējiņi!”, un vērojot, cik majestātiski Mežaparka tumšajās debesīs plīvo Latvijas sarkanbaltsarkanie karogi.

Nav saprotams, kāpēc kritiķi, tik skrupulozi analizējot kopkora skanējumu un, piemēram, perkusionistu sniegumu, ne ar vārdu nepiemin šo svētku lielo ieguvumu. To, ka mūsu virsdiriģentu pulks papildinājies ar deviņiem talantīgiem jaunpienācējiem, kuriem šie svētki noteikti paliks atmiņā uz mūžu. Tāpat kā citiem – simtgadnieka Roberta Zuikas diriģētā valsts himna “Dievs, svētī Latviju!”. Starp citu, nupat prestižais izdevums “The Wall Street Journal” publicējis Jura Kažas rakstu par sirmo diriģentu.

Bet pie mums Ventspils mērs Aivars Lembergs nācis klajā ar atklāsmi, ka svētku organizācija bijusi zemā līmenī un esot “acīmredzams atrāvums starp saujiņu diriģentu un dziedātājiem un klausītājiem”. Ventspilī tikšot veikta Dziesmu svētku dalībnieku aptauja, lai noskaidrotu, kādu viņi vēlētos svētku repertuāru. Pret tik demokrātisku ierosmi pat nebūtu ko iebilst, ja vien tā tik ļoti neatsauktu atmiņā seno patiesību, ko zina katrs, kas interesējies par Dziesmu svētku vēsturi. Aizvien bijusi sabiedrības daļa, kurai svētkos gribējies dzirdēt un dziedāt vieglas, plaši pazīstamas dziesmas bez jauninājumiem un radošas intereses. Aizvien bijušas indīgas piezīmes par nesātīgi tikai sev naudu rausošās diriģentu “kliķes” klātbūtni svētkos, par slikti izdziedātām dziesmām, kas pārāk sarežģītas krietnai koristu daļai.

Tomēr kļūst nedaudz dīvaini, “Dienā” izlasot, ka arī tik cienījams augstas raudzes komponists kā Jānis Lūsēns izsakās: “Cik var veidot koncepcijas? Vajag salikt programmu, lai cilvēkiem ir jauki dziedāt.”

Jau pēc 7. Dziesmu svētkiem 1931. gadā, piemēram, izskanēja, ka to repertuāram jāsastāv divās trešdaļās no vieglām tautasdziesmu apdarēm un tikai vienai daļai – no “pārāk sarežģītajiem mūslaiku komponistu darbiem”. Dažam toreiz šķita, ka programmā mierīgi varētu iztikt arī bez Jāzepa Vītola “Gaismas pils”. Organizatoriem bijis jātaisnojas gan par suitu tautas mūzikas “balagānu” svētku koncertā, gan par politisko partiju darbinieku klātbūtni, kas “saskaldījusi svētkus”.

Pēc katriem Dziesmu svētkiem neizbēgami seko šī izteikti subjektīvā domu apmaiņa, kuras gaitā redzams, cik dažādi tomēr mūsu sabiedrībā tiek uztverts to virsuzdevums. Laikam jau tāpēc, ka latviešiem tie ir kas vairāk nekā “tikai svētki”. Varbūt tomēr būtu vērts ieklausīties latviešu mūzikas patriarha Jāzepa Vītola teiktajā: “Un, ja arī svētki nespēs nomierināt mūsu politiski un ekonomiski sabangotos dzīves jūras viļņus, šie svētki tomēr nevar paiet, neiespaidojuši mūsu turpmāko gaitu – pat mūsu politiku, mūsu savstarpējās sociālās attiecības.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+