Kultūra
Literatūra

Kārlis Vērdiņš: “Pieaugušo dzīve ņem savu tiesu” 16

Foto: LETA

Kārlis Vērdiņš 21. aprīlī saņēma Literatūras gada balvu dzejā par pērnā gadā iznākušo krājumu “Pieaugušie”, un, kā liecina nosaukums, jūtas iekāpis pieaugušo kārtā. Mazliet par to, ko nozīmē pieaugšana un ar ko šobrīd nodarbojas dzejnieks – mūsu sarunā.

– Pagājušajā nedēļā, kad zvanīju, lai vienotos par interviju, sacīji, ka esi Ņujorkā. Vai tas bija ar dzeju saistīts brauciens?

K. Vērdiņš: – Jā, bija arī sarīkojums Latvijas misijā ANO, kas atrodas Manhetenā, kur vēstnieks ar kundzi bija organizējuši dzejas lasījumu. Uz to sanāca latvieši no apkārtējiem pagastiem. Bet kopumā tas bija ļoti neparasts brauciens, kurā pavadīju laiku tikai latviešu sabiedrībā – apmeklēju latviešu luterāņu draudzes un Elles ķēķa piemiņas pasākumus. Šobrīd trimdas latviešu pasākumi Ņujorkā vairs nav tik bieži un daudzskaitlīgi kā trimdas ziedu laikos, tomēr joprojām darbojas Ņujorkas Luterāņu draudze, kur notiek dievkalpojumi trīs baznīcās, Jonkeros ir latviešu skola, un, lai cik dīvaini tas būtu, tas viss notiek 2016. gadā, kad pagājis tik daudz laika kopš došanās trimdā.

– Un kādi iespaidi pēc brauciena?

– Attiecībā uz Elles ķēķi jūtama zināma nostalģija, jo tur ziedu laiki, kad aizbraukušo paaudze bija jauna un aktīva, ir pagājuši, bet, no Latvijas skatoties, reizēm pat ir grūti iztēloties, cik plaša un organizēta bija latviešu trimdas kopiena. Viņiem tas viss bija jārada no pašu brīvās gribas, pašu brīvajā laikā un par saviem līdzekļiem. Ziedu laikos tika iegādāti latviešu draudzes īpašumi dažādās vietās Ņujorkā, latvietība tika ļoti apzināti uzturēta, un tieši tādēļ mūsdienās tas joprojām turpinās – sprediķi latviešu valodā, latviešu svētdienas skolas…

– Un tā jau ir ceturtā paaudze trimdā?

– Man teica, ka tie esot vēlie trešās paaudzes trimdas bērni, bet varētu būt arī ceturtā paaudze, tāpat pienāk klāt daži no tiem, kas aizbraukuši pēdējos gadu desmitos. Un stāsta, ka tieši šīs bērnībā latviešu kopienās iegūtās draudzības vēlāk mūžā ir ilgstošākās un svarīgākās. ASV esot tā – ja pārcelies uz citu pilsētu, tu arī meklē tur citus draugus, bet tieši latviešu draudzības, tieši šīs attiecības, kaut arī dzīvojat dažādās pilsētās un satiekaties, iespējams, ļoti reti – reizi dažos gados latviešu saietos vai Dziesmu svētkos, – lielā mērā definē viņus kā cilvēkus. Ir ļoti interesanti redzēt, kā latvietības uzturēšana notiek ārpus Latvijas, vērtīgi satikt Jāni Krēsliņu senioru, kurš nāk ar saviem urķīgajiem komentāriem, parunāt ar Ritu Gāli, Baibu Bičoli…

– Ko šobrīd pēti LU Literatūras, folkloras un māk­slas institūtā?

– Ir tik daudz tēmu, ka nevar pat visu aptvert. No darbiem, kam būtu jāiznāk šogad, jāmin četru autoru kolektīva monogrāfija kopā ar Benediktu Kalnaču, Evu Eglāju-Kristsoni un Paulu Daiju par 19. un 20. gadsimta miju latviešu kultūrā, par to, kā tulkojumu un aizguvumu ceļā latvieši pašmodernizējās, pārņēma citu kultūru pieredzi un centās no zemnieku kultūras kļūt par pilsētnieku kultūru. Tāpat turpinās pētījumi latviešu kultūras vēsturē saistībā ar dzimti un seksualitāti, kur es vairāk orientējos uz šo jomu reprezentāciju literatūrā un kultūrā. Un viens no maniem mūža darbiem laikam būs Gunāra Saliņa pētniecība. Tagad, esot ASV, Salas mācītāja Lara Saliņa mājā man bija brīnišķīga iespēja izpētīt viņa arhīvu, kur glabājas vēl daudz kas interesants, tāpēc es vēl papildinu otrā sējuma manuskriptu ar dažādiem dzejoļiem, rakstiem un dažiem jokiem, kas dod priekšstatu gan par Saliņa personību, gan par Elles ķēķi. Es ceru, ka tajā viņš atklāsies arī kā intelektuālis, pētnieks, recenzents, kā cilvēks, kuram ir viedoklis par latviešu kultūru un literatūru un kuram patīk apmainīties ar viedokļiem par to.

– Vai pēdējā laikā bijuši braucieni ar pērn Anglijā iznākušo tavas dzejas krājumu “Come To Me”?

– Jā, pēc grāmatas iznākšanas man bijuši vairāki lasījumi, jaunākais – aprīlī Ziemeļanglijas pilsētā Midlboro. Es tagad reāli izbaudu, ko to tas nozīmē, ka iznāk grāmata angliski – tas nenozīmē, ka uzreiz esi kļuvis pasaulslavens, jo esmu angļiem pilnīgi nezināms autors, tādēļ katrā festivālā Anglijā, Velsā vai Īrijā mani ierauga pirmoreiz un es lasu savus dzejoļus, lai grāmatu kāds arī pamana.

– Un? Ir atsauksmes, viedokļi?

– Atsaucība patiesībā ir pārsteidzoši liela. Paldies Ievas Lešinskas tulkojumam, izrādās, šie dzejoļi atstāj iespaidu arī angliski, tas nav nekas specifisks, ko saprot tikai latvieši, tie var šķērsot valodas robežas. Parādījušās arī divas recenzijas angļu literāros izdevumos, par ko man vēl lielāks prieks, jo tās bija ļoti pozitīvas. Es biju domājis: kurš gan pamanīs un gribēs lasīt latviešu dzejoļus, jo viņiem savu dzejnieku gana.

– Kādreiz dzeja tika uztverta kā jaunu cilvēku lauciņš. Tagad, ar pēdējo krājumu, atzīsti, ka esi iegājis “nopietno” pieaugušo cilvēku kategorijā. Kā nu būs ar dzeju? Vai ir pazīmes, ka šogad taps vismaz tie pieci vai septiņi dzejoļi, ko mēdz gadā uzrakstīt?

– Jo vairāk pieaugu, jo vairāk pieaugušo dzīve ņem savu tiesu, jo mazāk dzejoļu top. Kaut kā dīvaini: jo labāk kaut ko pazīsti, jo mazāk gribas to apdzejot. Es uzrakstīju dzejoli “Parīze”, kad vēl nebiju tur bijis, un tagad, kad esmu Parīzi redzējis, man nemaz tik ļoti to negribas apdzejot, jo patiesībā nekā īpaši poētiska vai apdzejojama tur nav. Es uzrakstīju tikai vienu dzejoli par to, kā uz katra stūra pārdod Eifeļtorņa suvenīrus. Jo vairāk iepazīsti dzīvi, pasauli, jo mazāk esi tāds gaisīgs jauneklis, kam patīk plivināties pa gaisu, rak­stīt dzejoļus un fantazēt. Un otrs – es ļoti izbaudu pētniecības procesu, var pat teikt, ka pētniecība šobrīd man tikpat svarīga kā rakstīšana, es tādā veidā izpaužos radoši.

– Varbūt pāriesi uz 
prozu?

– Gribētos kaut ko prozā uzrakstīt, bet tur vajag nesadalītu laiku, un, kad pie tāda nokļūšu, man nav ne mazākā priekšstata. Liekas, tur arī ar mēnesi Rakstnieku mājā būtu par maz. Es apbrīnoju Ingu Gaili, kura uzrakstījusi romānu, un tas nav tikai garš dzejolis, viņa sevi tiešām lauzusi kā dzejnieci.

– Šķiet, tu vairs neraksti arī kritikas?

– Jā, esmu pārtraucis rakstīt recenzijas. Pirmkārt, laika trūkuma dēļ, otrkārt, arī tādēļ, ka pēdējos piecos sešos gados esmu bijis redaktors daudzām grāmatām, lielākoties tieši tām, kuras labprāt recenzētu, ja nebūtu iesaistījies to veidošanā. Tas man liekas diezgan neētiski, ka grāmatas redaktors pats raksta arī recenziju, kā tas nereti Latvijā notiek. Un vēl man tagad recenzija šķiet diezgan virspusējs žanrs, jūtu, ka pētniecībā varu pateikt vairāk. Tāpat – ar atdzejošanu – man ļoti patīk, ka “Neputnā” iznāk “Samta sērija”, un tas ir vajadzīgs, bet arī atdzejošana prasa laiku un pastāvīgu darbu pie tekstiem. Visu laiku ir sajūta, ka žonglēju ar daudziem priekšmetiem, katru vajag noteiktā laikā pamest gaisā un atkal noķert, un atkal pamest gaisā – tādā pastāvīgā stresā arī dzīvoju.

– Kas tad īsti ir pieaugšana – tas brīdis, kad ieraugi sevi no malas un saproti: sasodīts, esmu pieaudzis? Kas to nosaka?

– Man vārds “pieaugušais” no vienas puses izsaka ļoti daudz, bet no otras – pilnīgi neko. Arī grāmatā ir vairāki dzejoļi par pieaugšanas nosacīto dabu un pieaugušā lomas trauslumu un nepastāvību. Tituldzejolis ir par cilvēku, kurš nodzīvo visu mūžu un tā arī nekad nejūtas kā pieaugušais, arī tā taču var būt.

– Jaunākais krājums bija tik noslīpēts, tik izjusts, ka vismaz man nebija nekādu šaubu, ka tieši tu saņemsi balvu. Grūti iedomāties, ka iespējams radīt vēl labāku dzeju. Vai jūties iekāpis dzīva klasiķa statusā?

– Es domāju, klasiķi ir tie, kas rada nacionālo literatūru. Tie, kas raksta šodien… protams, var teikt, ka viņi uztur nacionālo literatūru, veido daļu no latviešu literārās kultūras, bet man liekas, nevienai šā laika grāmatai nebūs tik milzīgas lomas un iespaida kā 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses rakstnieku darbiem, kas izveidoja latviešu literatūru. Tāpēc es par šādiem apzīmējumiem nemaz nedomāju un neiespringstu.

– Es gan pieļauju, ka tā laika dzejnieki arī par sevi īsti nedomāja šajā statusā – nu, varbūt izņemot Raini…

– Jā, bet Alunāna, Pumpura vai Ausekļa, vai Valdemāra laikā nepavisam nebija pašsaprotami tas, ka latviešiem varētu būt sava literatūra. Viņi bija reāli panki, kuri centās vāciešiem pierādīt, ka latvieši nav tikai zemnieki, ka latviešiem var būt viss tas pats, kas citiem. Tagad, lai nu kāda būtu politiskā situācija, tas nevienam nav jāpierāda.

– Un tomēr: šis latviešu valodas uzturēšanas process joprojām ir ļoti aktuāls, jo daļa cilvēku izvēlas lasīt grāmatas oriģinālā un nesaprot, kāpēc nepieciešams tās tulkot latviski.

– Tulkošana, man liekas, vispār ir ļoti svarīgs darbs, jo ļauj lasīt mums lietas, ko mēs citādi nevarētu izlasīt. Svešvalodas – tas parasti nozīmē angļu un krievu, bet arī citās valodās top interesantas grāmatas, par kurām nereti pat neuzzinām. Grūti iztēloties cilvēku, kurš spētu izlasīt “Eddas dziesmu” un Korānu oriģinālā, un pa vidu vēl Selīnu…

Dzeja no Kārļa Vērdiņa krājuma “Pieaugušie” (“Neputns”, 2015)

 

Kārlis Vērdiņš

Daugavas kreisajā krastā

 

No attāluma viss liekas tik skaists –

uz katra torņa apzeltīts gailītis,

Vanšu, Akmens un Dzelzceļa tilti

skaisti kā tavi klasesbiedri

izlaiduma kopīgā bildē,

skaisti kā viss, kas tavā dzīvē

ienāk par naga platuma tiesu.

 

Cik tad ilgi pretējā krastā

sēdēsi, sapņaini vērdamies upē –

aprīs tevi kāds daudzstāvu nams,

aizsegs šo skaisto panorāmu,

lietas un cilvēki tuvosies tev,

augs arvien lielāki viņu apveidi,

mūžīgā tuvplānā apskaus tevi.

Katru poru uz viņu ādas,

katru švīku uz iepakojuma

rādīs un skaidros gari un plaši.

Apvainosies, ja neklausīsies,

raustīs aiz rokas, ja neskatīsies,

un, ja tu ko vēlēsies iebilst,

aizbāzīs tavu muti ar skūpstu.

Naids

Mīlestība mani uzšūpoja augstu

un tad kā sniega piku

no kalna laida.

Es ripoju arvien ātrāk un ātrāk

aiz naida.

Es varētu nobruģēt visu Jelgavas centru,

noglāstīt galvu ik bērnam,

kas mazliet sirsnības gaida,

sešas melnas govis izslaukt ik rītu

aiz naida.

Tagad vēlams būt ļoti klusam.

Nedrīkst prātā turēt ne domu,

pār lūpām nedrīkst pārlaist ne vaida.

Vēlams smaidīt un nejauši satiktus paziņas skūpstīt

aiz naida.

Naida tabletes riju,

naida pilienus dzeru

un gūžā man injicē naidu.

Bet mīlestībai ir savi plāni,

naida upē tā mētā mani kā skaidu.

Jo vairāk manī sasūcas naida,

jo vairāk mīlestības no manis tek.

Es riju naidu kā slieka zemi,

mīlestībā peldos,

naids manī deg.

LA.lv