Latvijā
Sabiedrība

Kas der no indiešu gudrībām 1


“Viens no “Dev Sanskriti” universitātes dibinātājiem ir mēdzis atkārtot: ja gribi iet ātri, ej viens. Ja gribi iet tālu, ej kopā,” atbild Sigma Ankrava uz jautājumu, vai ir kāds indiešu sakāmvārds, kas īpaši patīk.
“Viens no “Dev Sanskriti” universitātes dibinātājiem ir mēdzis atkārtot: ja gribi iet ātri, ej viens. Ja gribi iet tālu, ej kopā,” atbild Sigma Ankrava uz jautājumu, vai ir kāds indiešu sakāmvārds, kas īpaši patīk.
Foto – Karīna Miezāja

Pirms gada Indijas pilsētā Haridvārā privātajā Dev Sanskriti universitātē tika atklāts Baltijas valstu valodu un kultūru studiju centrs. Tā iedvesmotāja filoloģijas habilitētā doktore Sigma Ankrava vasaru pavadījusi Latvijā, drīz dosies atpakaļ uz Indiju. Viņa šo valsti vairākos gados ir iepazinusi jo pamatīgi, redzējusi daudz vairāk nekā Latvijas tūristi, kas tur ierodas uz dažām nedēļām.

Sigma Ankrava atceras, kā 2013. gadā viņa kopā ar domubiedriem devās divu nedēļu ekspedīcijā “Pa Dzintara ceļu Indijā”. Tā gada rudenī Latvijas Universitātē tika izveidots Indijas studiju un kultūras centrs, kur Latvijas studenti mācās hindi valodu, bengāļu valodu, sanskritu, persiešu valodu, jogu un odisi stila dejas. Šogad centrs tiek apvienots ar komplimentārās medicīnas centru, un tur mācīs arī ājurvēdas medicīnu. Bet pērn Dev Sanskriti universitātē Baltijas studiju centrs tika atvērts ar domu, ka tur mācīs latviešu, lietuviešu un igauņu valodu. Izvaicāju profesori gan par šā centra iecerēm, gan abu valstu kultūras sakaru attīstību.

 

Galerijas nosaukums

 

Kā pagājis Dev Sanskriti Baltijas studiju centra pirmais gads?

Sigma Ankrava: Pagājušo gadu tajā strādāja mūsu universitātes maģistrantūras studente Vija Požarnova, kura mācās hindi valodu un gatavo pirmo latviešu-hindi sarunvārdnīcu. Kaimiņiem lietuviešiem jau ir lietuviešu-hindi vārdnīca, mums vēl nav. Vija mācījās arī sanskritu. Šoruden uz Indiju brauks arī cita studente, kura mācīsies sanskritu un arī strādās kā pasniedzēja, turienes 10 studentiem mācot latviešu valodu. Iecerēts, ka viņi pēc tam varētu braukt uz Latviju papildināt valodas zināšanas. Taču tas vēl, kā saka, “zvaigznēs rakstīts”, jo braukt uz Latviju ir ļoti dārgi, turklāt viņiem te grūti pielāgoties klimatam un mūsu dzīvesveidam. Protams, tas vairāk attiecas uz indiešiem, kas nāk no tradicionālajām ģimenēm, nevis kosmopolītiskajām, kuras jau iepazinušas pasauli ārpus Indijas.

 

Vai studentiem latviešu valodas apguve ir par brīvu?

Jā. Kaut arī tā ir privāta universitāte, studijas ir par brīvu. Indijā pastāv liela organizācija – Vispasaules Gajatri apvienība (All World Gayatri Pariwar), kuru savulaik dibinājis Dev sanskriti universitātes idejas pamatlicējs pandits Šri Rams Šarma Ačarja. Šai apvienībai piederīgie daudzie cilvēki kā biedru naudu maksā divas rūpijas (tie būtu apmēram pieci eirocenti) mēnesī. Tā tiek savākti līdzekļi, lai visas šīs organizācijas paspārnē esošās universitātes varētu normāli funkcionēt. Par divām rūpijām Deli nevar nopirkt neko, bet Indijas laukos var iegādāties gabaliņu maizes.

 

Kā Baltijas studiju centrs attīstīsies tālāk?

Domāju, ka turpmāk aktīvāk sāks iesaistīties lietuvieši un igauņi, bet tas ir atkarīgs no Dev Sanskriti universitātes vadības vēlmēm. Ir izveidots arī jauns žurnāls – “The International Journal of Indo-Baltic studies”. Tajā angļu valodā varēs publicēties mūsu zinātnieki, doktoranti.

Igauņi Indijas nacionālajos svētkos kā dāvanu rīkotājiem pasniedz savu nacionālo eposu “Kalevipoegs”, iztulkotu hindi valodā. Es ļoti vēlētos, lai arī mūsu “Lāčplēsis” būtu iztulkots hindi vai kādā citā Indijas valodā. Lai tas notiktu, ir vajadzīgi cilvēki, kas to var izdarīt. Ir saņemti vairāki aicinājumi no Indijas literārajiem žurnāliem publicēt latviešu literatūras tulkojumus, bet ne no starpniekvalodām. Pagaidām tādu tulkotāju mums nav. Tāpēc ir svarīgi ieinteresēt pašus indiešus par Latviju un latviešu valodu. Vismaz piecas man labi pazīstamas Indijas universitātes būtu gatavas sūtīt studentus uz Latviju. Bet potenciālos studentus pagaidām visai bieži vilina Latvija kā Eiropas Savienības valsts un iespējamais tranzītkoridors uz citām Eiropas valstīm.

 

Lasīju, ka Latvijā gadā studē gandrīz tūkstoš jauniešu no Indijas.

Jā, lielākoties Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU). Tehniskā izglītība ir tā joma, kur varam sadarboties vislabāk. Jaunieši, kas ierodas RTU, lielākoties ir no Indijas dienvidiem, nevis ziemeļiem. Jo tradicionāli izveidojies tā, ka tehniski domājošie prāti nāk no dienvidiem, bet humanitārie – filosofijas u. c. studenti no ziemeļiem. Haidarābāda, kas atrodas dienvidos, ir viena no Indijas IT tehnoloģiju centriem.

 

Vai vēlas šeit studēt arī, piemēram, medicīnu?

No Indijas braukt studēt Latvijā medicīnu nav izdevīgi, jo indieši, mājās atgriezušies, ar te iegūto diplomu nevar strādāt, viņiem būtu pārbaudījumi jākārto vēlreiz. Eiropas Savienībai nav vienošanās ar Indiju par zāļu tirgu. ES neatzīst Indijā ražotās zāles, turpretī Indijā lieto tikai pašu ražotās zāles. Tie indieši, kas Latvijā studē medicīnu, parasti ir no citām ES valstīm, lielākoties no Anglijas, jo studijas te ir lētākas.

 

Kas ir būtiskākais Latvijas un Indijas kultūras sakaru nākotnē?

Kad 2014. gadā rīkojām pirmo Latvijas – Indijas konferenci, bija domāts, ka būs arī biznesa forums, bet tas notika tikai šogad. Taču pēc šīs 2014. gada konferences, kuru rīkoja Latvijas Universitāte un Biznesa augstskola “Turība” ar Latvijas Ārlietu ministrijas un piecu Indijas universitāšu atbalstu, Indijas kultūras kartē Latvija pamazām sāka parādīties. Jāpiebilst, ka Latvija Indijas mērogiem ir ļoti maza, jo Indijā divu miljonu apdzīvota pilsēta ir uzskatāma par nelielu pilsētiņu. Indijā ir tikpat daudz iedzīvotāju kā Ķīnā, un tiek lēsts, ka pēc dažiem gadiem būs jau vairāk nekā Ķīnā. Līdz ar to Indija Latviju, Lietuvu un Igauniju drīzāk grib skatīt kā vienotu telpu savām investīcijām un ekonomiskajām interesēm. Piemēram, tā ir ieinteresēta kravu pārvadājumos caur mūsu ostām. Dzirdēts, ka viena indiešu kompānija vēlētos investēt Rīgas ostā, lai tur taisītu minerālmēslu pārbērtuvi. Manuprāt, Latvijai vajag saprātīgi izdomāt, ko gribam un ko labāk ne. Indieši ir sena tirgotāju tauta ar ārkārtīgi lielu pieredzi dažādos sadarbības jautājumos.

 

Kādas mūsu preces var interesēt indiešus?

Par investīcijām Indijā jāpateic, ka, vienalga, kura firma tur investē, uzņēmumā 51 procents ir Indijas daļas. Tā vienmēr turēs kontrolpaketi. Ļoti prātīgi. Varbūt mums vajadzētu padomāt par ko līdzīgu? Turklāt indieši cenšas pēc iespējas mazāk pirkt, bet vairāk pārdot. Tā ir sena austrumu gudrība. Varbūt arī mums jādomā tādā virzienā?

Savulaik prātoju, ka uz Indiju varētu eksportēt mūsu piena produktus, piemēram, piena vai sūkalu pulveri. Taču Indija pati sev saražo visu vajadzīgo gandrīz pietiekamā daudzumā, cita lieta, ka ne visi iedzīvotāji to spēj nopirkt. Turklāt no Latvijas vestie produkti tur būtu daudz dārgāki nekā vietējie.

Palasot Indijas dalitu jeb tā saukto zemāko kārtu cilvēku biogrāfijas, var iegūt priekšstatu par to, cik maz trūcīgās ģimenes ir varējušas atļauties. Tagad jau daudzi no viņiem prot lasīt un rakstīt. Dažu dalitu autoru sarakstītās grāmatās stāstīts, ka bērnībā ģimene ir bijusi tik nabadzīga, ka vecāki nekad nav spējuši bērniem nopirkt pienu. Vienīgā piena glāze, ko nedēļas laikā varējuši atļauties, svētdienā nesta uz templi un uzlieta dieva statujai. Dieva tēls mazgāts pienā, bet bērns nedabūjis pienu nekad…

Trūcīgas ģimenes dienišķais ēdiens ir vārīti rīsi ar lēcu mērcīti. No maija līdz augustam ilgst mango sezona, šie augļi glābj ļoti daudzus cilvēkus. Jo mango koki ir milzīgi – kā mūsu liepas vai kastaņas. Mango zieds pēc struktūras ir līdzīgs kā kastaņas ziedam, bet no visa ziedu ķekariņa izveidojas tikai viens mango, kas izaug liels. Pārējie pusgatavi nokrīt zemē. Tos saimnieces marinē tāpat kā mēs marinējam gurķīšus, cep, vāra, gatavo mērcītes. Indijā ir pazīstami vairāk nekā divi simti mango paveidu.

 

Latvijas tūristiem uz Indiju tiek piedāvāti dažādi maršruti, bet kā ir otrā virzienā?

Man pieteicās viens indiešu kolēģis, kurš raksta turienes lielākajiem žurnāliem par tūrisma tematiku, stāstot par valstīm, uz kurām aicina braukt indiešus kā tūristus. Viņš vēlējās braukt uz Latviju un rakstīt. Vajadzēja, lai Latvijas puse uzaicina un sedz ceļojuma izdevumus. Piedāvāju šo sadarbību vairākām tūrisma firmām, taču neviena nevēlējās uzņemt.

 

Pieminējāt ājurvēdas medicīnu. Tagad Latvijā diezgan daudzi cilvēki par to interesējas.

Visās nopietnās saslimšanās cilvēki tomēr griežas pie alopātiskās medicīnas. Ājurvēda ir Indijas tautas medicīna, tā labi der profilaktiskai veselības kopšanai. Mums, latviešiem, ir pašiem sava tautas medicīna, kas nebūt nav sliktāka. Bet sakarā ar visām vēsturiskajām peripetijām, kam Latvija gājusi cauri, tautas medicīna nav noformulēta kādos rakstu darbos vai zinātniskos traktātos. Kurpretī Indijā ājurvēdas tradīcija gan mutiskā formā, gan rakstiskā formā ir ar tūkstošgadīgu vēsturi. Ja senos laikos Latvijā zāļu sievas netiktu nīcinātas, varbūt arī mūsu tautas medicīna būtu tikpat labi pasaulē pazīstama.

Indiešu ārsti man ir stāstījuši, ka viens no ājurvēdas pamatprincipiem ir: vislabāk cilvēku ārstēt ar tiem augiem, kas nāk no viņa dzīvesvietas reģiona. Novērtēsim mūsu kumelītes, kliņģerītes, vārpatas, vībotnes, pelašķus!

 

Vai jums ir padomā pārtulkot latviski kaut ko no Indijas literatūras?

Nē, bet gribētu, lai ar to nodarbotos mani bijušie studenti. Pašlaik LU doktorante Elīna Goškina raksta disertāciju par mūsdienu Indijas visvairāk tulkoto rakstnieku citās valodās Četanu Bhagatu. Domāju, ka latviešu lasītājiem būtu interesanti palasīt viņa romānus.

 

Dzirdot par visvairāk tulkoto, man nāk prātā Salmans Rušdi.

Rušdi gan ir dzimis teritorijā, kas kādreiz bija Indija, bet sevi neuzskata par indiešu rakstnieku.

Četans Bhagats ir fenomenāls cilvēks. Viņš ieguvis komercizglītību, un, strādādams bankā, sapelnījis tik daudz naudas, ka tagad var atļauties būt rakstnieks. Un – ļoti labi pelnīt ar rakstniecību. Bhagats raksta angļu valodā un izsaka daudzas ķecerīgas domas, kas indiešu augstākajai kārtai ļoti nepatīk. Bhagats stāsta par kastu atšķirībām, par reliģiskiem aizspriedumiem un visu pasniedz vieglā, interesantā stilā. Viņš vēsta par jauniem cilvēkiem, kuri mācās universitātēs un kuru attiecības sakropļo vai cenšas sakropļot vecākās paaudzes, kas joprojām dzīvo atbilstīgi reliģiskajiem aizspriedumiem un tradīcijām. Tā būtu literatūra, kas uzrunātu arī mūsu jauno paaudzi.

 

Indiešu dzīves gudrības ir apkopotas jaukā krājumā “Hitopadeša”…

…jā, šī grāmata piecdesmitajos gados tika tulkota no krievu valodas. Jauki, ja grāmatu izdotu atkal, jo atkārtotais izdevums jau izpirkts.

LA.lv