Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
16. novembris, 2012
Drukāt

Kas dibināja Latviju?

Foto - LETAFoto - LETA

Egils Levits ir sacījis: ”Latviešu nācija ir Latvijas valsts causa, iemesls, pamats. Bez latviešu nācijas tādas Latvijas nemaz nebūtu.” Starp tiem 38 Tautas padomes locekļiem, kuri 1918. gada 18. novembrī no tagadējā Nacionālā teātra skatuves pasludināja Latvijas Republiku, nebija neviena nelatvieša.


 

Kaut Latvijas teritorijā dzīvojošās minoritātes jau no pirmās neatkarības dienas tika aicinātas piedalīties jaunās nacionālās valsts veidošanā un vēlāk iekļāvās šajā procesā, tās nebija notikušā iniciatores. Tiesa, kad 1917. gadā sāka veidoties pašpārvaldes aizmetņi, vācbaltiešus nolēma Latvijas pagaidu nacionālajā padomē (LPNP) nemaz nepieaicināt, jo to naidīgums bija zināms. Tas pats attiecās uz lieliniekiem. Ideja par Latviju, kā latviešus vienojošu valsti, kurā latvieši turklāt ir valstiskā nācija, daudziem vācbaltiešiem un krieviem šķita nepieņemama, jo grāva visu līdz tam pastāvējušo kārtību un priekšstatus, kurš šajā zemē saimnieks. Vācbaltiešu vairākums bija pat pārsteigti par latviešu uzdrīkstēšanos, jo šī, kā atzīmējis vēsturnieks Edgars Andersons, tā laika Latvijas mantīgākā un kā starptautiski, tā kulturāli ietekmīgākā iedzīvotāju daļa loloja cerības nodibināt Latvijas un Igaunijas teritorijā Baltijas hercogisti, kas faktiski būtu bruņinieku laiku Livonijas reinkarnācija. Liberālāk noskaņotie turpretim Baltijas nākotni redzēja daudznacionālā valstī bez vienas noteiktas valstsnācijas, kas līdzinātos Šveices modelim. Kas attiecās uz krievu minoritāti, tad to bija sašķēlis un dezorientējis lielinieku apvērsums, turklāt 1918. gadā daudzi vēl bija pārliecināti, ka Ļeņins tiks sakauts un ”vienotā un nedalāmā” atjaunosies iepriekšējās robežās. Tika gan pieļauts, ka baltiešiem jaunajā Krievijā varētu piešķirt autonomiju.

 

”Bunds” par neatkarību

Vienīgā no politiski ietekmīgākajām minoritātēm, kas tolaik stingri un viennozīmīgi iestājās par Latvijas neatkarību, bija Latvijas ebreji. Turklāt kreisie izrādījās dedzīgāki par atturīgajām pilsoniskajām aprindām. Kā raksta profesors Aivars Stranga, marksistiskās ebreju strādnieku partijas ”Bunds” padome jau 1918. gada 15. novembrī paziņoja, ka atbalsta nedalītu Latviju ar republikāniski demokrātisku iekārtu. ”Bundam” bija cieša vēsturiska sadarbība ar latviešu sociāldemokrātiem. Strangas ieskatā, kaut 17. novembra Tautas padomes (TP) dibināšanas sēdē Latviešu Amatnieku biedrības telpās valsts pasludināšanas priekšvakarā piedalījās astoņas latviešu politiskās partijas, viens Latgales delegāts, bet neviens no minoritātēm, netieši procesā piedalījies arī ar sociāldemokrātiem saistītais ”Bunds”.

”Tas nebija dīvaini: notikumi bija risinājušies tik strauji, ka faktiski lēmums par Tautas padomes dibināšanu dzima Ulmaņa un viņu atbalstošo mazinieku līderu prātos labi ja pāris dienas pirms tam un bija negaidīts latviešu vairākumam, par minoritātēm nemaz nerunājot,” norāda vēsturnieks.

Iespējams, pirms valsts pasludināšanas bija notikušas arī kādas sarunas ar vācbaltiešiem.

Padomes pieņemtās deklarācijas 4. nodaļā ”Cittautiešu tiesības” bija norādīts, ka nacionālās minoritātes sūta savus priekšstāvjus Satversmes sapulcei un likumdošanas iestādēs uz proporcionālo vēlēšanu tiesību pamata. Tāpat nacionālās minoritātes var piedalīties pagaidu valdības darbā un valsts pamatlikumi tām nodrošina kulturālās un nacionālās tiesības. TP cittautiešiem tika paredzētas 20 – 22 vietas. Tas nozīmēja, ka tie tika aicināti valsts pārvaldē, taču vai bija gatavi nākt? ”Minoritātes varēja sevi pārstāvēt, ja pašas to vēlējās. Politiskā platforma aizstāvēja to tiesības, un vietas padomē tām bija paredzētas,” raksta Andersons. Aivars Stranga atzīmē, ka tobrīd nemaz nebija definēts, kuras no Latvijā dzīvojošajām tautībām uzskatāmas par minoritātēm.

 

38 no astoņām 
latviešu partijām
18nov_8

Kā redzams vēsturiskajā Viļa Rīdzenieka 1918. gada 18. novembra foto, valstiskuma pasludināšanā piedalījās 38 TP locekļi no astoņām latviešu partijām. Latvijas pasludināšanas akts pulcēja pārsvarā gados jaunus ļaudis, 20 – 40 gadu vecus, no inteliģences aprindām. Visi ir vīrieši, izņemot sociāldemokrāta Paula Kalniņa dzīvesbiedri Klāru. Interesanta ir valsts pasludinātāju profesionālā piederība, jo tā arī parāda, kur ideja par Latviju bija radusi auglīgāko augsni. Pasludinātāju vidū nebija neviena garīdznieka vai militārpersonas un pavisam maz no strādniecības nākušo. Pārstāvju vidū dominēja juristi, kam sekoja lauksaimnieki, inženieri, žurnālisti un rakstnieki, tirgotāji, ārsti. Uz skatuves stāvošie visi bija latvieši. Un viņi pasludināja latviešu valsti. Kādi ļaudis un cik tajā laikā kā liecinieki un valstiskuma atbalstītāji atradās teātra zālē, to mūsdienās vairs nevar konstatēt.

 

”Demokrātiska tauta”

18. novembra aktā turētajās runās tika uzsvērta tieši latviešu loma. ”Kopš latviešu tautas vārds tiek minēts, šis ir pirmais gadījums, kur pie latviešiem notikusi tik plaša apvienošanās – no pilsoniskiem līdz sociālistiskiem elementiem. (..) Teikšu īsi: latviešu tautas šķiras, viņas politiskās partijas ir nostājušās uz valstiska viedokļa,” Latviešu Zemnieku savienības vārdā runāja Oto Nonācs.

Kārlis Ulmanis paziņoja: ”Visi pilsoņi, bez tautības izšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas,” bet Pauls Kalniņš LSDSP vārdā izteicās, ka Latvijā nacionālajām minoritātēm dodama ”nacionāli personāla autonomija”. Latgales Zemes padomes loceklis Staņislavs Kambala: ”Metot skatu uz mūsu tautas vēstures pēdējiem septiņsimt gadiem, ieraugām Latgali kā no koka atgrieztu zaru, kurā neieplūst vairs dzīvības vielas. Latgales garīgā kultūra bijusi galvenokārt poļu rokās, bagātie meži piederējuši muižniekiem, tirdzniecība bija svešnieku rokās, ierēdņi bijuši krievi. Mums pašiem nekā nebija. Ne runāt latgaliski nedrīkstēja, ne domāt. Tādos apstākļos tauta nevarēja dzīvot. Tādēļ tā vienmēr gribējusi pieslieties pārējai Latvijai.”

”Nebūs man sevišķi jāuzsver, ka latvieši ir demokrātiska tauta, kura vēlas savā zemē dzīvot un kura pratīs cienīt visas pilsoniskās brīvības, no kurām viņa savā pagātnē maz ko redzējusi,” norādīja Latvijas Demokrātiskās partijas pārstāvis Dāvids Golts.

Latviešiem bija svarīgi ieņemt savu vietu citu tautu vidū – tas skanēja daudzās no toreiz sacītajām runām. Citām tautām sava valsts bija realitāte jau gadu simtiem. Vai vismaz bija labā atmiņā kā poļiem un lietuviešiem.

 

Krievi atbalstīja Latvijas neatkarību

Tautas padomes darbība ilga 18 mēnešus – no 1918. gada 17. novembra līdz 1920. gada 30. aprīlim. Padomes sēdēs minoritāšu pārstāvji sāka piedalīties ar 1918. gada 2. decembri. Tie bija daži lojāli vācbaltieši. Barons fon Rozenbergs kļuva par valsts kontrolieri, Aleksandrs fon Klots par tirdzniecības un rūpniecības ministra biedru, Kārlis Kellers – par izglītības ministra biedru. Vairākums vācbaltu tomēr turpināja uzskatīt par pazemojošu būt latviešu valdībā.

Sociologs Vladislavs Volkovs par krievu pozīciju: ”Krieviem vajadzēja atbildēt uz jautājumu, vai viņi vēlas būt kopā ar latviešu tautu Latvijas neatkarīgajā valstī. Krievu iedzīvotāju absolūtais vairākums atbalstīja Latvijas neatkarību.”

Vēlāk daudzi krievi par LSDSP balsoja arī Saeimas vēlēšanās. Par krievu partijām balsoja vidēji 2 – 6% vēlētāju.

Tautas padomē tās darbības beigu posmā darbojās 78 latvieši, astoņi vācieši, septiņi ebreji, pieci krievi, viens lietuvietis un viens polis. Taču tad jau,Latvijas neatkarība vairs jautājumus neradīja.

 

Uzziņa

Tautas padomes locekļi, kas piedalījās Latvijas neatkarības aktā (norādīta viņu nodarbošanās tobrīd – 1918. gada novembrī)

1. Gustavs Zemgals (1871 – 1939), jurists.

2. Marģers Skujenieks (1894 – 1941), tautsaimnieks, politiķis.

3. Kārlis Ulmanis (1877 – 1942), agronoms, politiķis.

4. Jānis Zālītis (1874 – 1919), jurists, politiķis.

5. Erasts Bite (1888 – 1942), jurists, politiķis.

6. Emīls Skubiķis (1875 – 1944), inženieris.

7. Staņislavs Kambala (1893 – 1941), latviešu strēlnieks, sabiedriski politiskais darbinieks.

8. Oto Nonācs (1890 – 1942), publicists.

9. Edmunds Freivalds (1891 – 1922), žurnālists.

10. Ernests Bauers (1882 – 1926), agronoms.

11. Nikolajs Svemps (1889 – 1944), zemnieks.

12. Jānis Bērziņš (1894 – 196?), zemnieks, tirgotājs

13. Jānis Akuraters (1876 – 1937), rakstnieks.

14. Miķelis Valters (1874 – 1968), publicists.

15. Atis Ķeniņš (1874 – 1961), literāts, izglītības un sabiedriskais 
darbinieks.

16. Eduards Strautnieks (1886 – 1946), advokāts.

17. Spricis Paegle (1876 – 1962), inženieris.

18. Dāvids Golts-Zeltiņš (1867 – 1948), rakstnieks un grāmatizdevējs.

19. Rūdolfs Benuss (1881 – 1940), jurists

20. Jānis Bergsons (1881 – 1960), sabiedriskais un saimnieciskais darbinieks.

21. Kārlis Kasparsons (1865 – 1962), ārsts.

22. Miķelis Bružis (1868 – 1941), inženieris ķīmiķis.

23. Andrejs Petrevics (1883 – 1939), jurists, politiķis.

24. Kārlis Kurševics (1874 – 1938), advokāts, sabiedrisks darbinieks.

25. Pauls Kalniņš (1872 – 1945), ārsts.

26. Klāra Kalniņa (1874 – 1964), P. Kalniņa dzīvesbiedre, politiķe.

27. Fricis Menders (1885 – 1971), politiķis un sabiedriskais darbinieks.

28. Jānis Ampermanis (1889 – 1942), lauksaimnieks.

29. Vilis Gustavs Gulbis (1890 – 1942), agronoms.

30. Kārlis Vanags (1883 – 1942), banku darbinieks.

31. Jānis Vārsbergs (1879 – 1961), lauksaimnieks.

32. Pēteris Murīts (1891 – 1924), agronoms.

33. Jūlijs Celms (1879 – 1935), tautsaimnieks, banku darbinieks.

34. Bruno Kalniņš (1899 – 1990), Latvijas Sociāldemokrātiskās 
jaunatnes savienības vadītājs.

35. Eduards Traubergs (1883 – 1965), jurists, sabiedriski politisks darbinieks.

36. Kārlis Albertiņš (1889 – 1925), jurists, sabiedriski politisks darbinieks.

37. Augusts Raņķis (1875 – 1937), grāmatizdevējs, tirgotājs.

38. Artūrs Žers (Šers) (1885 – 1944), agronoms.

Pievienot komentāru

Pārsteigums! Taksometrā atrod "Kinder Surprise" olu ar narkotikāmRīgas Pašvaldības policijas (RPP) darbinieki taksometrā pie taksista un trim pasažieriem atradusi "Kinder Surprise" olu ar narkotikām.
Draugiem Facebook Twitter Google+