Mobilā versija
Brīdinājums +0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
4. septembris, 2012
Drukāt

Kas mūs šodien sargā no mums pašiem?

Foto - LETAFoto - LETA

Ar cilvēkiem mainīgos laikos notiek tāpat kā ar kuģiem, kad tie nav noenkuroti. Bet, tā kā laiki vienmēr ir mainīgi un mēs nekādi nespējam dzīvot ārpus tiem, jautājums par mūsu drošību joprojām nav noņemams no dienas kārtības. Runa īstenībā nav par ārējo drošību, to taču vispirms nosaka tas, cik droši un pārliecināti mēs katrs esam iekšēji.

 

 

Tas nav tikai viens no mūsdienu sabiedrības pamatjautājumiem, cilvēki visos laikos ir meklējuši kādu sev pāri stāvošu spēku, kas viņus pasargātu no viņiem pašiem. Visām reliģijām ir savi aizliegumi, kurus pārkāpjot ir paredzēts kāds sods. Cits jautājums par pārkāpuma un soda samērojamību.

Bērniem, tiklīdz viņi sāk apzināties sevi un apkārtni, mēs stāstām, ka ir lietas, ko neklājas darīt. Viena no tām – nedari otram to, ko negribi, lai darītu tev. Šodien, kad visi drīkst visu, daudzi, dzirdot vārdu “zaimošana”, iespējams, brīnīsies, kas tā tāda.

 

Bērnam pieaugot, mēs viņam stāstām (ja vispār ar viņu runājam) ne tikai par redzamo pasauli, bet arī par acīm it kā neredzamo lietu vērtību. Viena no tām ir brīvība. Kad kāds čurā mūsu Brīvības pieminekļa pakājē, mēs to uztveram kā zaimošanu – ne tikai mūsu paaudzes, bet arī visu iepriekšējo paaudžu ilgu un centienu nonicināšanu.

 

Ir situācijas un vietas, kad tautas kolektīvā atmiņa ierunājas īpaši spēcīgi. Tas, piemēram, notiek 18. novembrī, Dziesmu un deju svētkos, Brāļu kapos. Zaimošana ir kapu, mirušo un pieminekļu apgānīšana, dievnamu demolēšana un izlaupīšana. Arī krusta zāģēšana, ko Kijevā esot veikusi pusplika feministe. Savā laikā taču tieši komunisti zāģēja krustus. Paradoksāli, ka, sabrūkot komunistiskajai iekārtai, zem drupām ir palikušas vērtības, kas šajā iekārtā palīdzēja izdzīvot. Par sakrālo ar katru paaudzi ir jārunā gan ģimenē, gan skolā. Tam ir jāieaug apziņā.

Garīgi noenkuroti cilvēki neatļausies nepiedienīgi uzvesties svētvietās, lai arī kādai reliģijai vai konfesijai tās piederētu. Ja viņi to tomēr dara, nav jābrīnās, ka ticīgo vidū tas izraisa sašutumu un sākas skandāls, kā tas notika ar pravieša Muhameda karikatūrām un tagad ar krievu pankgrupu “Pussy Riot”. To tūdaļ kā ēsmu kāri pagrābj gan tuvu, gan pa gabalu stāvoši politiķi. Totalitārisms nav atbalstāms, brīvība ir svēta lieta, un par to ir jācīnās. Bet vai viena svētuma vārdā ir jāapgāna cits? Var gadīties, ka tā saucamie cīnītāji kļūst tikpat ciniski kā tie, pret kuriem viņi cīnās. Cik nav bijis skandālu, kuriem ir piedēvētas neesošas vērtības! Kas īsti notiek mūsu publiskajā telpā, ja tos, kuri atļaujas skandālus nekomentēt, kā to krievu pankgrupas sakarā izdarīja “Prāta vētra”, pasludina gandrīz vai par demokrātijas ienaidniekiem? Gan politikā, gan popkultūrā skandāli vai ik dienu sprēgā kā tādas petardes. Daudzus skandālus izraisa nevis kāds politisks vai sociāls protests, bet vienkārši izlaidība. Ja uz morālas dabas jautājumiem skatāmies caur pirkstiem, tad apšaubāma kļūst ne viena vien performance.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+