Mobilā versija
Brīdinājums +16.4°C
Rodrigo, Rauls
Pirmdiena, 25. septembris, 2017
13. jūlijs, 2017
Drukāt

“Klausule novibrē kā bišu spiets”. Betijas Celitānes dzeja (1)

Foto-Benita ŽogotaFoto-Benita Žogota

Betija Celitāne ir dabas bērns, bērnību pavadījusi Zorģu ciematiņā, rakstījusi rīmes un īsus stāstiņus iz dzīves. Prot priecāties par dabas ritumu. Dzejniece tikko absolvējusi Iecavas vidusskolu un dzīvo saspringtā “ko studēt tālāk?” posmā, nodarbina sevi ar sarunām, patīk šķetināt jauniepazītu cilvēku pasaules uztveri, kaut gan domā, ka īpaši vērtīgi ir iepazīt no jauna arī sevi. Meitene spēlē basģitāru, ģitāru, klavieres un dzied, ko var apliecināt arī viņas kaimiņi.

– Cik daudz un kopš kura brīža dzeja ir ienākusi tavā dzīvē?

– Man šķita, ka esmu baigā peršu kalēja. Līdz brīdim, kad es pieteicos Latvijas Rakstnieku savienības rīkotajam literāro darbu konkursam “Aicinājums”. Es biju satraukusies, jo tas notika pirmo reizi manā dzīvē. Kopš 2016. gada augusta nedēļas, ko pavadīju kopā ar jaunajiem dzejniekiem un recenzentiem, iezīmēju sev divas izvēles: pārtraukt rakstīt pavisam vai lasīt daudz un rakstīt labāk. Kā gan būt vēl tuvāk mūzikai, ja neesmu profesionāla mūziķe? Valoda ir brīnišķīgs instruments, kas jāspēlē tikpat profesionāli kā čells. Mācoties rakstīt dzeju, es apgūstu to, kas mani padara skumju un laimīgu vienlaikus.

Dzeja man ir sava veida karš, kur karo divas puses – domas un vārdi. Es parasti nostājos pa vidu un gaidu, kad tas beigsies. Reizēm tas notiek tik ilgi, ka var iedzīvoties radošajā krīzē. Tā kā katram no mums pieder visas iespējamās emocijas, daudz kas ir uzrakstīts un izjusts, saprotu, ka vislabāk ir rakstīt par tām lietām, kurām ikdienā paejam garām, kuras nejūtam.

Šobrīd varu atzīt, ka uzrakstīt labu dzejoli ir tikpat grūti, cik atrast līmlentei sākumu. Manas dzīves augstākais mērķis – lai dzejas profesionāļi par maniem dzejoļiem teiktu: “Nu, man vairs nav ko piebilst.”

– Savā dzejā tu necenties slēpt tādas emocijas kā bailes – manuprāt, tās izpaužas arī kā savdabīga bēgšana. Cik tālu, tavuprāt, dzejā var iet, paužot šībrīža vai ilgstošas emocijas un iespaidus?

– Dzejā es savas bailes “norakstu”, atbrīvojoties no tā, kas mani ierobežo. Kāpēc lasītājam būtu jālasa par manām bailēm? Bet varbūt tieši tas viņā pamodina spēju tiekties pēc sirdsmiera!

– Kas no mūsdienu latviešu dzejas tev ir īpaši iekritis sirdī? Kuras dzejas parādības tevi iedvesmo?

– Esmu iecienījusi Eināra Pelša, Edvīna Raupa, Toma Treiberga, Ievas Rozes, Ingunas Jansones, Ievas Rupenheites darbus. Īpašu statusu ieguvusi Ingas Pizānes-Dilbas grāmata “Tu neesi sniegs”. To bieži vien ņemu līdzi, mēdzu atvērt, palasīt… Patīk LRS rīkotie “Procesa” lasījumi. Un, pateicoties Iecavas E. Virzas bibliotēkas krājumam, man visu gadu ir dzejas dienas.

– Ja tev būtu iespēja satikt Raini un uzdot viņam kādu jautājumu, kāds tas būtu?

– Rainis man šķiet sabozies un untumains onkulis. Es gribētu zināt, kā ir tapuši viņa dzejoļi, jo to noteikti noteica vide un emocijas.

Dzejas ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “No miera līdz nemieram šajā dzejā ir tikai daži soļi. Piemēram, iemigšana, kas notiek miegam it kā pavisam nederīgā kafijkoka ēnā. Vai bišu spiets telefonā – ievibrē un satrauc gan straujo lirisko “es”, gan lasītāju. Un visam pāri cerības uz labām pārmaiņām, uz to, ka var tapt par citu cilvēku pat globālā, metaforiskā līmenī. Kas gan cits ir dzejas vērts?”

 

Piedāvājam iepriekš nepublicētus Betijas Celitānes dzjoļus.

Brazīlijas pupiņu smaržā tīts 15 minūšu sapnis

Es gribu aizmigt kafijkoka ēnā –

Es gribu aizmigt krietni agrāk, pirms radies cilvēks –

Es gribu aizmigt kafijkoka ēnā.

***

esmu dziļā meža miegā

un gaidu, kad uzmācīgi modinās

nezinu vēl

pūpēžu šāviens vai čiekurs uz galvas,

es slēpjos kaut kur alā

uz akmens sienām vēroju batālijas

un tās dažas, tās vissenākās ir

iegravētu sviedru un pieskārienu

logātos

šai biezoknī ir tumšs

un vienīgās gaismas šautras

ir kāda zvēra pirmskumosu signālraķetes

es bīstos

es kļūstu par pelēku trusi

un, ja es aizvēršu tagad acis

es redzēšu, kas notiek viņsaulē

***

es gribu izslīdēt caur necaurredzamām

mākslīgām izkārtnēm, kuras dēvē par

modi un meklētiem bārmeņiem

par superakcijām Mego un Topā

un es gribu miegā iznākt un

saprast, ka tu raudi, nevis

mana modinātāja signāls

es gribu saprast, ka tu raudi

jo es izslīdu cauri tavām

necaurredzamajām rokām mans

dārgais piparkūku vīriņ!

 

Tu sev

Pats sevi saulē vien velvēs ved

Pats sev ar vienu pusi saulē esi patiess

***

zemei ir mazliet noēsti spārni

kurus marss piesita krustā staba kosmiskā telpā

turpat venera baroja savus uguns bērnus

un atļāva sprakšķošām degošām mutēm tiem aizmigt

kaut kur no saules

tāpēc zeme ir apaļa

tai mazliet noēsti spārni

tāpēc tu stāvi uz apaļas zemes

tik tur iekšā daudz putnu un vaboļu un sikspārņu un zīdaiņu un veļu apkārt lido

vēl iečukst lidojošs eņģelēns vai velnēns pa reizei

“griezies griezies valša ritmā iegriezies

ar šķērēm ne vai sagriezies

atkal uzdejo un zem bērziem griezies

ļauj griezei atvērt savus spārnus

un liec to mūsu zemi svētā

blīvā, tēvišķīgi vadošā

la lune mierā”

 

Vasara. Augusts. Serviss.

salabot salauzītu satvarstītu lapsenes degvielas piedziņu

satvert spārna ieskrāpēto švīku

un izlabot saulē radīto defektu

veikt vispārējo apkopi zeltainam kodolam

ļaut būt gatavai ziemas saltajā tērgā

 

tagad iebrukt kādas citas saimes stropā

un ar zagto medus kvantumu

samaksāt sirseņu servisam

***

vajadzētu novilkt šo kreklu

un iesmērēt bālumu ar klīsteri

vajadzētu novilkt šo kreklu

un paskatīt spogulī cik bīstami

vajadzētu novilkt šo kreklu

un apsēsties necelties noraudāties

vajadzētu novilkt šo kreklu

un piezvanīt uzticības tālrunim

vajadzētu novilkt šo kreklu

un nekad vairs neģērbt atpakaļ

vajag novilkt šo bērnības kreklu

jo tas pavisam kļūst bīstami

***

zem kravas furgona iepretim paviljoniem

nogūlies mans dzīvais ķermenis

bet es pati stāvu trolejbusa pieturā

un zvanu ātrajam medicīniskajam pieejas punktam

mana klausule novibrē kā bišu spiets

pieplok smadzeņu garoza, mazliet iepelē

pārāk ilgi ir turēts, pārāk ilgi ir gaidīts

ironiski atskan izmētāti, uzbāzīgi vārdi

gluži kā pirms trīsdesmit gadiem:

покупайте это очень хорошая сумка

centos nenoticēt un paglābt savu ķermeni –

pataustīju, vai pirksti vēl ir silti

aizskrēju, aizelsos, samaksāju,

iespraudu savās rokās

perforētas ādas somiņu

***

…- – -…

pulksteņi pārvēršas trauslās marmora bufetēs
sekunžu rādītājs iet jēra solī un sastingst
no ceļtekas izaugumiem un sāpēm,
no bailēm un vēl citām laika rīkstēm,

…-tik-tik-tik-…

izveļas minūtes –

izkrīt no neaizslēgtas bufetes

kā papirosu šautriņas –

tās neko nejūt, neredz un nedzird,

stundas ir to pavadoņi –

sargeņģeļi pelēkiem, lieliem matiem,

 

un tās prot minūtes kā pelnus slaucīt,

lai augšāmceltos
mazi porcelāna kāpuri tik tikko dzimušai laika mātei – 
straumei

…- – -…

Pievienot komentāru

Par otrā Baltijas jūras koru konkursa laureātu kļuvis koris no Īrijas (6)Par Otrā Starptautiskā Baltijas jūras koru konkursa 1. vietas un Grand Prix ieguvēju, saņemot īpašo Jūrmalas pilsētas kausu un 3500 eiro Latvijas Valsts Meži Lielo balvu, kļuva koris no Īrijas "New Dublin Voices".
Draugiem Facebook Twitter Google+