Latvijā
Vēsture

Klusie varoņi, kas viņi bija: lielākā pretpadomju pagrīdes organizācija “Tēvijas sargi” 16


Foto: no Briežu ģimenes, Jāņa Viļuma un Latvijas Kara muzeja krājuma, Latvijas Valsts arhīva materiāliem. Kolāža – LA.lv
Foto: no Briežu ģimenes, Jāņa Viļuma un Latvijas Kara muzeja krājuma, Latvijas Valsts arhīva materiāliem. Kolāža – LA.lv
Foto: no Briežu ģimenes, Jāņa Viļuma un Latvijas Kara muzeja krājuma, Latvijas Valsts arhīva materiāliem. Kolāža – LA.lv

Ko darīt “X” stundā, kad mūsu brīvību apdraud sveša vara? Laisties lapās vai tomēr pretoties, pat par spīti Valsts prezidenta aicinājumam palikt savā vietā? Latvijas pirmās padomju okupācijas laikā atradās simtiem drosminieku, kas nesekoja vadoņa paraugam, taču šodien daudzi no viņiem ir kā klusie varoņi, kuru vārdi un darbi iegūluši aizmirstībā. “Mājas Viesis” paver vienu no lappusēm par skaitā lielāko pretpadomju pagrīdes organizāciju “Tēvijas sargi” un tās dalībniekiem.

Cilvēki pazūd

“Vecāki meklē dēlu Leonardu Briedi,” 1941. gadā parādījās sludinājums laikrakstā “Tēvija”. Līdzīgus tekstus par pazudušiem tuviniekiem, kopš Latviju bija okupējusi Padomju Savienība, varēja lasīt arvien biežāk. Šodien zinām, ka cilvēkus savāca čeka, pati asiņainākā padomju varas iestāde, no kuras tolaik tikai retajam izdevās atgriezties dzīvam. Nu šāda nelaime bija piemeklējusi arī Rīgas būvvaldes arhitekta un inženiera Aleksandra Brieža ģimeni, kurā auga divi dēli. Pirmdzimtais Leonards pēc Rīgas I ģimnāzijas beigšanas 1936. gadā izvēlējās militāru karjeru. Līdz 1940. gadam viņš bija uzdienējies līdz leitnanta pakāpei, pēc okupācijas karaspēka ienākšanas kā vada komandieris tika pārskaitīts uz 613. artilērijas pulku. Jaunākais Romualds aizgāja tēva pēdās un 1940. gadā uzsāka inženiera studijas Vācijā, Dancigā.

Lai kā tēvs un audžumāte Marija centās kaut ko uzzināt par dēlu, no 1941. gada maija par viņu vairs nebija nekādu ziņu. Leonards bija pazudis bez pēdām. Briežu ģimenē sprieda, ka viņš kā virsnieks nošauts Centrālcietumā vai likvidēts savā dienesta vietā. Neviens pat nenojauta, ka puisis iesaistījies pretpadomju pagrīdes organizācijas “Tēvijas sargi” grupā, kuru no militārpersonām, galvenokārt saviem 613. artilērijas pulka paziņām, noorganizēja jaunākais leitnants Laimonis Sala.

Aleksandrs Briedis aizgāja mūžībā, tā arī neuzzinājis sava vecākā dēla likteni, arī jaunākajam brālim Romualdam, kas pēkšņi mira 61 gada vecumā, tas neizdevās. Dzimtas kokā pie atzara ar Leonarda Brieža vārdu dzīvesgājuma pēdējā diena tika pierakstīta tikai pirms dažiem gadiem. Ģimene beidzot uzzināja, kas bija noticis.

Par tēvabrāli atsāka interesēties Romualda jaunākais dēls Ivars. Uzzinājis, ka vēsturnieks Jānis Viļums ir izpētījis organizāciju “Tēvijas sargi”, kurā darbojušies arī Latvijas virsnieki, un par viņa tuvinieku atrodas materiāli Latvijas Valsts arhīvā. Saņēmies un devies uz arhīvu, lasījis lietu, redzējis ar Leonarda roku rakstītos paskaidrojumus. “To nevar izstāstīt, kādas sajūtas pārņem, tāds smagums…” Pēc tam gājis vēl, nokopējis dokumentus – lēmumu par tēvabrāļa apcietināšanu 1941. gada 1. maijā un spriedumu par nāvessodu. Par ko padomju vara viņu apsūdzēja? Spriedumā lasāmas vien dažas rindiņas, ka Briedis ir “Tēvijas sargu” biedrs, izpildījis grupas sakarnieka funkcijas, vācis slepenas ziņas par sarkanās armijas daļu novietojumu un apbruņojumu – šim mērķim pie viņa glabājušies dažu Rīgas rajonu fotoplāni. Turklāt pie viņa atrasts ievērojams skaits patronu kontrrevolucionāriem mērķiem.

Ar to pietika, lai tā paša gada 27. novembrī Astrahaņas cietumā, neilgi pirms 23. dzimšanas dienas Leonardu Briedi nošautu.

Akmens vēsturnieku dārziņā 

Tie bija padomju propagandas meli, ka okupācijas varu 1940. – 1941. gadā Latvija uzņēma bez pretošanās. Vēsturnieks Jānis Viļums norāda, ka pirmie pretpadomju darbību jau tūlīt vasarā sāka skolēni, rudenī viņiem sekoja vairākas pieaugušo grupas un organizācijas, no kurām skaitliski lielākās bija jau pieminētie “Tēvijas sargi” (“TS”), “Latvijas Nacionālais leģions”, “Jaunlatvieši”, “Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai” un “Latviešu Tautas apvienība”.

Akmens Latvijas vēsturnieku dārziņā, ka pretpadomju pagrīdes darbība pirmās padomju okupācijas laikā nav kļuvusi par plašu izpētes objektu. To atzīst arī J. Viļums. Padomju pseidovēsturnieki, tādi kā Jānis Dzintars un Vincents Karaļuns, pārstāvēja oficiālo varas viedokli, kam ar patiesu un objektīvu vēstures notikumu atainojumu maz kopīga. “TS” viņi pasludināja par vācu izlūkdienesta organizētu, bet pašus dalībniekus par Vācijas vai hitleriešu “piekto kolonnu”, kas tikai šķēla sabiedrību un traucēja sociālisma celtniecībai.

Ar skaidru vēstījumu nevarēja palīdzēt trimdas vēsturnieki, jo viņiem nebija pieejami arhīvu materiāli. 1997. gadā vēsturnieks Tālivaldis Vilciņš nelielā izdevumā “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā” bija apkopojis dokumentālas liecības par skolēnu darbību pirmās okupācijas laikā. Jāņa Viļuma kā Daugavpils Universitātes Vēstures fakultātes studenta pirmā publikācija par pretošanos pirmajai padomju okupācijai parādījās 2002. gadā, 2005. gadā sekoja plašāks pētījums par pretpadomju pagrīdes organizāciju “Tēvijas sargi”.

Vēsturnieks atzīst, ka pretdarbība okupācijas varai ir nozīmīgs temats ne tikai zinātniski, bet arī sabiedriski politiski, jo pierāda, ka PSRS inscenētā “sociālistiskā revolūcija” Latvijā un “brīvprātīgā” pievienošanās Padomju Savienībai, kuru vēl arvien mēdz piesaukt Kremļa propagandisti, nebija ne brīvprātīga, ne tautas atbalstīta. “Tur ir vēl ko darīt,” viņš piebilst, jo pašam izdevies sīkāk izpētīt tikai divu organzāciju darbību.

Pagrīde – patriota pienākums 

“TS” pamati tika likti 1940. gada rudenī, organizācijas veidotājs bija Latvijas universitātes Juridiskās fakultātes students Vladimirs Kļaviņš. Kā nacionāli noskaņotam cilvēkam viņam nebija pieņemama valsts okupācija, tāpēc puisis sāka meklēt domubiedrus, kuri būtu gatavi pretdarboties svešajai varai. “Nekā nedarīt un mierīgi turpināt savas studijas universitātē – to nemaz neatļāva mans raksturs. Gandrīz jāsaka, ka darboties pagrīdē uzskatīju par savu pienākumu.” Lai gan viņš tika aicināts piedalīties jau izveidotā organizācijā “Jaunlatvieši”, tomēr izlēma veidot savu grupu un meklēt sakarus ar kādu lielāku pagrīdnieku veidojumu. Bez pieredzes un zināšanām, bet ar lielu apņēmību un apziņu, ka pasākums ir bīstams. “Bet kā izveidot pašam savu grupu, jo atrast tādus cilvēkus, kas gribētu visu veidot no paša sākuma, pielikt daudz pūļu un riska lietai, kuras rezultāts drīzāk noved cietumā vai nāvē, ir gandrīz neiespējami.” Kļaviņš izšķīrās par gudru taktiku – sarunās ar cilvēkiem par darbību pagrīdē radīt iespaidu, ka runā kādas lielas un spēcīgas nelegālas organizācijas vārdā. Tāds bija sākums organizācijai, kuras biedru skaits pēc dažādām aplēsēm nepilna gada laikā sasniedza no dažiem simtiem līdz pat tūkstotim.

Pirmie, kuriem bija uzticēts aicinājums, atsaucās viņa draugi un paziņas, lielākoties gados jauni, izglītoti, inteliģenti cilvēki. Mērķis bija skaidrs – cīņa pret okupācijas varu un Latvijas valsts neatkarības atjaunošana. Ceļi, kā to sasniegt, bija vairāki, taču galvenokārt ar militāriem, nevis politiskiem līdzekļiem. Lielas cerības viņi lika uz iespējamo karu starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju, pieļaujot varbūtību, ka atkārtosies līdzīga starptautiskā situācijai tai, kāda bija, dibinot Latvijas valsti. “TS” dalībnieki cerēja, ka Vācijas uzvaras gadījumā Latvijai tiktu piešķirta zināma suverenitāte. Cīnītāju plānos ietilpa arī padomju režīma gāšana ar pašu organizētu bruņotu sacelšanos. Pēc sava rakstura jaunā organizācija veidojās nacionālistiska, simpatizējot nacionālsociālisma ideoloģijai – uz šādiem principiem veidotu, ar devīzi “Par Latviju, nacionālu, daiļu un varenu!”, tā iztēlojās arī atjaunoto valsti. “TS” nebija pa prātam arī līdzšinējās politiskās varas – ne Saeima, ne ulmaņlaiki. “Mēs gribējām redzēt Latviju kā neatkarīgu valsti, būt par Vācijas koloniju – mūs tas neapmierināja,” uzsvēra organizācijas vadītājs V. Kļaviņš.

Taupa spēkus izšķirošam brīdim 

Jaunus dalībniekus piesaistīja paši “TS” centra locekļi, izmantojot savu personīgo pazīšanos. Atbalstītāju un grupu skaits pieauga. Kā liecināja viens no organizācijas līderiem, bijušais Latvijas Telegrāfa aģentūras (LETA) redaktors un žurnālists Juris Cālītis, kuram bija uzticēta aģitācijas nodaļas vadība, V. Kļaviņš katru dienu ticies ar aptuveni 30 biedriem. Jaunas grupas nodibināja Latvijas Valsts universitātē un Rīgas Valsts tehnikumā, arī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. 1941. gada sākumā par vienu no visaktīvākajām Valmieras apriņķī kļuva 15 vīru vienība Limbažu pilsētā, kur vadību uzņēmās vietējās pienotavas direktors, bijušais aizsargs Antons Meldrājs ar palīgiem bijušo aizsargu un policistu Artūru Praudiņu un Albertu Bērziņu. Meldrājs izveidoja vēl astoņas grupas tuvākajos pagastos – Pociemā, Vitrupē, Puikulē, kur katrā iestājās 10 – 15 dalībnieki. Dobeles pilsētā un pagastā “TS” pievienojās 40 vīru. Grupā ietilpa arī Dobeles vidusskolēnu grupa, kuru organizēja 11. klases audzēknis Arvīds Langenfelds. LVU studenta V. Kļaviņa dibinātās organizācijas darbība pletās plašumā, aptverot visus Latvijas kultūrvēsturiskos novadus.

Viens no tās uzdevumiem bija informēt Latvijas iedzīvotājus par “TS” esamību un uzturēt pārliecību, ka valstī ir cilvēki, kam pa spēkam cīnīties par neatkarības atgūšanu. Savukārt pieaugot biedru skaitam arī ar atšķirīgiem politiskiem uzskatiem, bija jāatrod veids, kā mazināt pretrunas. Risinājums nāca ar ideju par nelegālu preses izdevumu ar nosaukumu “Ziņotājs”, kas vienlaikus bija arī riskants solis nonākt čekas uzmanības lokā.

Organizācijas biedres, Rīgas muitas mašīnrakstītājas Elvīras Ābolas dzīvoklī Matīsa ielā 52b/33 tika ierīkota tipogrāfija, kurā līdz 1941. gada martam tapa seši izdevumi. Tirāža svārstījās no 30 līdz 80 eksemplāriem, lappušu skaits – no divām līdz trim A4 formāta lapām. Šodien skaits nešķiet iespaidīgs, taču jāpatur prātā, ka tekstus drukāja uz rakstāmmašīnas un pavairoja ar rotaprintu. “Ziņotājs” centās celt tautas pašapziņu, parādot neatkarīgās Latvijas pārākumu pār PSRS tautsaimniecībā, izglītībā, kultūrā, aicināja uz vienotību, jo uzskatīja, ka tikai tā iespējams izturēt svešās varas slogu. Izdevums ieteica, kā rīkoties okupācijas apstākļos: “Latvieti! Savaldies un neļauj sevi izaicināt. Nekādas pārsteidzības – to tikai mūsu draugi gaida. Apmeklē cītīgi visus referātus un politiskos seminārus – mācies, skaties un spried pats! Salīdzini solījumus ar to, ko patiesībā dod.” “TS” aicināja iedzīvotājus nogaidīt, nevis aktīvi, nevajadzīgi paust savu viedokli par okupācijas varu, kā arī taupīt spēkus izšķirošam brīdim.

Bruņojas un meklē sadarbību ar Vāciju 

Par izšķirošo brīdi pretpadomju pagrīdes dalībnieki uzskatīja iespējamo partizānu karu. Šim uzdevumam pievērsās arī “TS” dalībnieki – viņi veidoja bruņotas kaujas grupas, vāca un noglabāja ieročus un munīciju, izstrādāja rīcības plānus karadarbības laikam.

Ar ieroču sagādāšanu gāja grūti, jo okupācijas vara ar vienu no pirmajiem lēmumiem tautu atbruņoja – lika nodot jebkuru šaujamieroci (izņemot bises un mazkalibra šautenes), tiesa, ne visi tam paklausīja. Dažādi bija iecerēti bruņojuma sagādes ceļi – ne tikai pirkt, bet arī nozagt miličiem, sarkanarmiešiem un citiem padomju varas atbalstītājiem un pat veikt tiem uzbrukumus. Plānu nepaspēja īstenot, taču arsenāls organizācijas darbības laikā tika vākts. Ziņas, kuras par ieročiem un munīciju savos pierakstos bija apkopojis “TS” kara nodaļas vadītājs Laimonis Sala, rāda, ka vidēji uz desmit cīnītājiem bija dažas šautenes un pistoles, pieminētas arī medību bises, rokasgranātas, pudeles ar degšķidrumu, patronas. Izcēlās Limbažu pagasta “TS” biedri, kuriem bija patšautene, bet Rīgas jūrmalas vīru rīcībā bija arī 40 “Milsa” tipa rokasgranātas un transportam, lai dotos palīgā citām kaujas grupām, pat divas motorlaivas. Pat armijas lietās nespeciālistam bija skaidrs, ka apbruņojums, kas atradās organizācijas rīcībā, bija nepietiekams nopietnām militārām akcijām pret okupantu armijas daļām.

Vadība saprata, ka pašu spēkiem vien atbrīvošanās no okupācijas režīma nav iespējama un patstāvīgi veikta bruņota sacelšanās var ciest neveiksmi. Tādēļ viens no pagrīdes dalībnieku darbības virzieniem bija veidot sakarus ar kādu trešo valsti, kas kļūtu par atbalstītāju un sabiedroto cīņā pret PSRS. Pagrīdnieku vidū nebija vienprātības, tika minēta Vācija, Anglija, Zviedrija un pat ASV. Izvēli lielā mērā noteica baumas par iespējamo karu starp šīm valstīm un Padomju Savienību. Reālā situācija – nacistiskās Vācijas militārpolitiskās intereses Baltijā, gatavošanās karam pret PSRS un Latvijas izolētība noteica izvēli par labu Vācijai. Turklāt tās militārais izlūkdienests Abvērs Latvijā jau bija izveidojis plašu aģentūras tīklu. “TS” vajadzēja tikai atrast ceļu uz to, kas ar bijušā Latvijas armijas vecākā leitnanta, tagad vācu izlūkdienesta aģenta Jāņa Vītiņa palīdzību 1941. gada sākumā arī izdevās. Vītiņš bija vīrs ar bagātu militāro pieredzi, Brīvības cīņu dalībnieks un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, turklāt arī izcils operdziedātājs, tāpēc viņa personībai “Mājas Viesis” veltīs rakstu vienā no jūlija izdevumiem. Vadītājam V. Kļaviņam bija savi nosacījumi sadarbībā ar vāciešiem, viņš uzsvēra, ka neļaus “TS” pārvērst par spiegu organizāciju, un pieprasīja, lai apmaiņā pret informāciju tiktu sniegts materiāls atbalsts, ārpolitiska informācija, ieroči un savstarpēji kontakti. “Varam sniegt informāciju par jautājumiem, kas viņus interesē, bet nekādā gadījumā nedomājam nodarboties speciāli ar ziņu vākšanu Vācijai par labu.” Pat ar tik stingru nostāju no sadarbības vairāk ieguva vācieši nekā latviešu cīnītāji, norāda vēsturnieks.

Sagrāve un nāvessodi 

Pēc tam, kad 1941. gada marta pirmajās dienās čeka arestēja Vācijas rezidentūras vadītājus, ar kuriem “TS” bija nodibinājuši kontaktus sadarbībai ar vāciešiem, visai drīz sākās arī pagrīdes organizācijas biedru aresti. Vienu no pirmajiem apcietināja pašu vadītāju V. Kļaviņu. Pie kāda no biedriem, kuru viņš 5. martā devās apciemot, gaidīja drošības iestāžu darbinieki. Puisis neapjuka, palūdza glāzi ūdens un brīdī, kad viņam to pasniedza, iesita pa seju čekistam un izbēga no dzīvokļa. Nakti pavadīja kapos, bet aukstais laiks lika meklēt patvērumu, pēc divām dienām viņu notvēra un arestēja pie brāļiem Nītiņiem, kuriem čeka jau bija nonākusi uz pēdām.

Arī Dobeles grupas dalībnieka Teritoriālā korpusa karaspēka vienības vecākā leitnanta Pētera Skujas pirmā aizturēšana nenoritēja gludi. Kad 11. martā viņu Dobelē mēģināja apcietināt pie Kurzemes viesnīcas, Skuja izšāva ar savu mauzera (7,65 mm) pistoli un atrāvās no vajātājiem. Pie izpildu komitejas nama ieraudzījis pajūgu, atsēja zirgu no slitas un straujā braucienā pazuda no čekistu acīm. Ziņa par varonīgo leitnantu, kurš vietējiem ļaudīm bija labi pazīstams kā sabiedrisks, pievilcīga izskata un sportisks cilvēks, strauji izplatījās pa visu apkārtni. Jauniešiem viņa rīcība šķita parauga vērta. Tomēr pēc divām nedēļām arī Skuja nonāca čekistu rokās.

Biedru aresti bija brīdinājums citiem doties pilnīgā pagrīdē, taču tikai retais novērtēja draudošās briesmas. Lai kā Dobeles vidusskolas grupas vadītāju A. Langenfeldu mudināja slēpties viņa skolotājs Jānis Riņģis, puisis to neņēma vērā un 18. martā tika arestēts. Pašam skolotājam gan izdevās izvairīties no aresta. Ne visas grupas tika atklātas, taču aresti lika “TS” darbību sašaurināt, vēl jo vairāk tāpēc, ka arestēta bija visa organizācijas vadība un tās līderi.

1941. gada maijā padomju drošības komiteja ziņoja par 70 personām, kas apcietinātas par darbību “TS”. Visi tika notiesāti, 51 cīnītājam, viņu vidū arī V. Kļaviņam, J. Cālītim, J. Vītiņam Soļiļeckas un Astrahaņas cietumos izpildīja augstāko soda mēru – nošaušanu.

Šodien varam spriest, bija vai nebija dzīvotspējīga organizācija bez pieredzes, pietiekamām zināšanām un prasmēm pagrīdes darbā un konspirācijā, kas nebija novērtējusi padomju okupācijas drošības iestāžu profesionalitāti un iespējas, bez nopietna politiska un materiāla atbalsta un arī harismātiska līdera? Visticamāk, arī paši “TS” cīnītāji saprata savas organizācijas trūkumus un dzīvības riskus, taču tik un tā izšķīrās par pretošanos. Un par to viņiem pienākas gods un cieņa kā Latvijas brīvības cīnītājiem.

Galerijas nosaukums
LA.lv