Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
6. jūlijs, 2012
Drukāt

Ko dziedās pēc piecdesmit gadiem. Saruna ar G. Skrastiņu

Foto - Anda Krauze un no G. Skrastiņa personīgā arhīvaFoto - Anda Krauze un no G. Skrastiņa personīgā arhīva

Rīt, 7. jūlijā, Ventspilī, Reņķa dārzā, par gada sirdsdziesmas titulu sacentīsies divpadsmit dziesmas, kas “Latvijas šlāgeraptaujā” guvušas lielāko skatītāju atzinību. Neilgi pirms šā pasākuma tiekos ar LTV 1 raidījuma “Latvijas šlāgeraptauja” vadītāju Gunti Skrastiņu, lai uzzinātu viņa domas par šlāgermūziku un šajā gadā ievākto dziesmoto ražu.

 

Mūsu sarunas fonā skan sporta komentētāja balss, jo tobrīd tālrādē translē Eiropas meistarsacīkstes futbolā. Sacenšas Krievijas un Grieķijas bumbas dzenātāji.

– Es skatos tikai sportu un, ja varētu laiku pagriezt par kādiem četrdesmit gadiem atpakaļ, tad izvēlētos kļūt par sporta žurnālistu. Tiktos ar spilgtām personībām, viņus intervētu. Tagad man vairs tas nespīd, – nosaka Guntis.

Toties tagad jau astoņus gadus viņš vada televīzijas raidījumu, kurā intervē šlāgermūziķus. Tāpēc gribot vai negribot šlāgermūzikas cienītāji Gunti uztver kā savējo.

 

– Savulaik Valdis Zilvers atzina, ka labu šlāgeri ir grūti uzrakstīt. Tādu, kuru tauta dziedās vēl pēc divdesmit vai piecdesmit gadiem, kā tas noticis ar Raimonda Paula dziesmām. Es viņu dēvēju par skaistāko melodiju karali. Šlāgeris ir dziesma, ko var dziedāt visa tauta, neraugoties, ir balss vai nav.

 

Problēma sākas, ja visi, kas iedomājas, ka var dziedāt, raujas nokļūt uz skatuves. Bet viņu vidū ir arī tādi, kas nedrīkst kāpt uz skatuves. Šobrīd aina šlāgermūzikā līdzinās mežam pēc lietus – pilns mežs ar sēnēm, bet, ja tā uzmanīgāk pavēro, groziņā nav ko lāga ielikt, daudz vecu un tārpainu sēņu. Katrs, kas uzrakstījis dziesmu un piedalās šlāgeraptaujā, domā, ka viņa melodija ir visskaistākā. Bet, ja kāds to paklausās no malas, tad jūt, ka nav ne aranžējuma, ne vārdu. Saprotu, ka pret dziesmu rak-stītājiem jāizturas delikāti, jo katram savs skaņdarbs ir tuvs. Bet varbūt labāk tomēr dziedāt ģimenes saietos. Man ir skeptiska attieksme pret muzikantiem, kas spēlē nevis ar “dzīviem” instrumentiem, bet nospiež tikai “kuļmašīnas” pogu. Šlāgermūzikas pasākumus apmeklē tūkstošiem ļaužu, un viņi no tiem negaida augsto mākslu. Tā ir kopā saiešana, padziedāšana, bet, ja tu uzstājies skatītājiem, tad jāpadomā par savu skatuvisko tēlu un sniegumu. Nevar ar tām pašām biksēm, ar kurām izripo no mašīnas, kāpt uz skatuves. Manuprāt, tā ir necieņa pret publiku. Ir muzikanti un ir mūziķi, un tā ir liela atšķirība. Piemēram, grupā “Klaidonis”, tāpat arī “Sestajā jūdzē” spēlē mūziķi. Esmu vērojis, kā Žoržs Siksna gatavojas savam uznācienam. Viņš vienmēr ir uzcirties, līdzi divi uzvalki, un uznāk uz skatuves ar savu šarmu. Meistarību veido talants plus ieguldītais darbs. Mūsu sabiedrībā visi ir tik atpazīstami, populāri, bet pamaz personību. Kā vienreiz parādās televizora ekrānā, tā jau jūtas kā zvaigzne. Tāpēc mums tik bieži ir apmākušās debesis, ka visas zvaigznes pa zemes virsu staigā, – uzskata Guntis.

Viņaprāt, raidījums “Latvijas šlāgeraptauja” darbojas kā siets, palīdzot izsijāt, kas ir kas, un parādot kopējo ainu šlāgermūzikas dārziņā.

– Balsošanas anketām ir vien mirkļa nozīme, jo lielākoties nebalso par konkrēto dziesmu, bet gan par savu radu, draugu vai novadnieku. Un tikai pēc laiciņa atklājas, vai dziesma dzīvos vai nedzīvos tautā. Pirms trīs gadiem es uzreiz paredzēju, ka aptaujā uzvarēs Andrejs ar draugiem no Cēsīm, jo viņu muzicēšana skanēja kā sendienās labības šķūnī ar akordeonu, cītaru, vijoli. Tas viss piešķīra smeķi un harismu. Foršs puika ir Dzintars Čīča. Viņam, kā es saku, urīns nav sakāpis galvā. Dzintaram nepiemīt pāri stāvošs lepnums, un tā ir pareiza attieksme – vispirms cieņa pret publiku un tad tu pats. Nevis otrādi – vispirms es, tad skatītāji.

 

Slikta publika nekad nemēdz būt, jo ļaudis ir nākuši uz pasākumu, biļetes pirkuši. Šo attieksmi es savulaik mācījos no Edgara Liepiņa, un Raimonds Pauls pareizi teica – otra tāda mākslinieka mums vairs nebūs, – teic Guntis.

 

Man jau stāstīja, cik atbildīgi viņš izturas pret savu darbu un ka pirms pasākumu vadīšanas vai uzstāšanās Gunti nedrīkst traucēt.

– Man ir vecā skola, tāpēc pirms lielākiem pasākumiem notikuma vietā ierodos divas stundas agrāk, lai apostītu gaisu. Man nepatīk ierasties pēdējā brīdī un tad skriet uz skatuves.

Guntim ar televīziju izveidojusies jau sena un cieša draudzība. Tā aizsākās uzreiz pēc Teātra fakultātes beigšanas, kad jauno aktieri uzaicināja piedalīties tolaik populārajā raidījumā “Apvārsnis”. Tad ēterā ar viņa līdzdalību parādījās raidījumi “Tonis”, “Spēle no pusvārda”, “Tā esot bijis, tā varētu būt”. Guntis uzteic, ka viņam televīzijā paveicies ar labiem skolotājiem – Žaneti Jurjāni, Verēnu Bērziņu, Silviju Sūnu, Izabellu Branti. Par raidījuma “Latvijas šlāgeraptauja” režisoru Arvīdu Babri viņš teic – cepuri nost tāda režisora priekšā, prieks kopā strādāt.

Atgādinu Guntim, ka viņš ir profesionāls aktieris. Vai teātris nemaz vairs nav pie sirds?

– Teātri spēlēt negribu un izrādes arī neeju skatīties. Agrāk teātrim bija cita loma, varēja no skatuves paust zemtekstus. Uz izrādēm brauca laucinieki, mēs devāmies viesizrādēs uz laukiem. Bija citi laiki un cits smeķis. Tagad man vairs nav interesanti spēlēt uz skatuves. Ja man jāizvēlas kaut ko skatīties, tad dodos uz “Arēnu Rīga” un raugos hokeja spēli. Tur es varētu sēdēt no rīta līdz vakaram. Mans puika Oskars arī pārņemts ar hokeju, spēlē amatieru līmenī. Meitai Asnatei savukārt ir ķēriens uz tehniskām lietām, brauc ar kvadriciklu, ūdensmotociklu un ar ko tik vēl ne. Domāju, viņa būtu spējīga vadīt arī lidmašīnu.

Guntis dzied arī pats. Aktīvākā koncertēšana notiek grupas “No pusvārda” sastāvā.
Muziki-11

– Nezinu, kam būtu jānotiek, lai es sevi sāktu uzskatīt par dziedātāju. Ja aktieris sevi par tādu dēvē, tad lai nelien uz skatuves. Grupa savu nosaukumu guva, pateicoties televīzijas raidījumam “Spēle no pusvārda”, un mēs arī tā saprotamies. Mēs neskrienam krustu šķērsu pa Latviju koncertēdami. Man jāzina, kāda būs publika, atmosfēra, vai mēs tur iederēsimies. Grupas puiši visi ir talantīgi mūziķi – basģitārists Modris Laizāns, bundzinieks Ivars Kalniņš, ģitārists Ivars Jercums, taustiņinstrumentālists Juris Kristons, “taustiņnieks” un tehniskā dvēsele Juris Rozenbergs.

Toties, kad Guntim gadās vairākas brīvas dienas, viņš traucas uz savām lauku mājām, kas atrodas Lejasciemā pie Sudala ezera. Tā viņam ir sirdsmiera gūšanas vieta. Kāpēc savulaik izvēlējies iegādāties īpašumu tālajā malēnijā, teju divsimt kilometrus no Rīgas?

– Gribēju māju pie ūdeņiem. Lai, izkāpjot no gultas, uzreiz varētu mesties ezerā. Tas arī bija noteicošais. 180 kilometru attālums tāds štrunts vien ir. Tagad gan sit pa kabatu benzīna cenas kāpums un traucē radari. Taču aizbraucot man patīk no sirds izrunāties ar lauku večiem, jūtos kā starp savējiem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+