Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
9. jūnijs, 2015
Drukāt

Ko redzēja Vladislavs Urtāns (1)

Urtans_8

Nākamais arheologs Vladislavs Urtāns (1921 – 1989) bija tikai 20 gadu vecs, kad 1941. gada 14. jūnija naktī pēc viņa atbrauca čekisti.

Vienīgais, ko naivais puisis apjukumā paķēra līdzi, bija portfelis ar marksisma-ļeņinisma mācības konspektiem – Vladislavs bija iedomājies, ka varēs gatavoties gaidāmajam eksāmenam LU, kamēr pārpratums atrisināsies. Viņš izdzīvoja, bet grāmatas nosaukumā liktais jautājums palika: “Par ko?”

Vladislavs Urtāns sāka pierakstīt atmiņas 1986. gada beigās, tikai dažus gadus pirms nāves, jau “pere­stroikas” laikā. Atmiņas sākotnēji nebija domātas publicēšanai, un Vladislava dēlam Jurim Urtānam, arī arheologam, tagad gatavojot tēva atmiņu mozaīku drukāšanai, bija jālūdz vēsturnieku palīdzība detaļu, uzvārdu precizēšanai, jāpievieno informācija, kas 80. gados vēl nebija pieejama. “Mirušie nerunā, tomēr reiz izteikts vai uzrakstīts vārds vairs nepazūd. Sāpes un pāridarījuma sajūtas aiziet kopā ar cilvēku, kas tās nesa. Mirušajiem pat vairāk nekā dzīvajiem ir tiesības uz vārdu,” savu lēmumu pamato Juris Urtāns, šobrīd ne mazāk pazīstams pilskalnu pētnieks kā savulaik viņa tēvs. Par lēģeros piedzīvotajām šausmām tēvs ģimenē nestāstīja – kā daudzi izsūtītie. Vladislava Urtāna atmiņas ir lakoniskas, skarbas, bez jebkāda patosa. Kaut arī viņam piesprieda minimālo termiņu – trīs gadus, necilvēcīgajos gulaga apstākļos termiņam bija vien nosacīta nozīme. No bada, aukstuma un necilvēcīgās nostrādināšanas cilvēki sāka mirt jau pēc dažiem mēnešiem. Pateicoties jaunībai un spītam, Vladislavs izdzīvoja, darot, no šodienas redzespunkta, neiedomājamas lietas, tostarp ēdot tārpus, skaidas, zāli, skujas. Viņa biedriem, 1941. gada 14. jūnijā jau cienījamos gados izvestajiem Latvijas uzņēmējiem, inteliģences pārstāvjiem, valsts ierēdņiem nebija nekādu iespēju izdzīvot. Daudzus iznīcināja jau pirmā 1941./1942. gada ziema, bet daži, piemēram, slavenais konfekšu ražotājs Vilhelms Ķuze, nesagaidīja pat to. Vladislava Urtāna liktenim bija labpaticies iekārtot, lai viņš redzētu, bet dažos gadījumos dzirdētu no biedriem, kā iet bojā Latvijas gaišākie un uzņēmīgākie ļaudis – grāmatnieks Jānis Roze, Saeimas deputāts, sociāldemokrāts Andrejs Veckalns, profesori valodnieks Juris Plāķis un teologs Juris Adamovičs, jurists senators Jēkabs Grots, preses karaliene Emīlija Benjamiņa, agrākais satiksmes ministrs Kārlis Krievs… Viņi nebija pelnījuši tādu mūža noslēgumu, kāds tiem pienāca. Atsevišķi Urtāna atmiņu fragmenti jau publicēti 90. gadu sākumā pirmajā represēto atmiņu grāmatā “Via Dolorosa”, taču tikai mazākā daļa. Grāmatā stāsti sakārtoti tematiski, pēc iespējas ievērojot notikumu hronoloģisko secību. Daži nodaļu nosaukumi: “Ko mēs ēdām, lai izdzīvotu”, “Pašnāvnieki Sibīrijā”, “Stukači”, “Slimības un miršana”, “Dažādu tautību cilvēki”. Vladislavs Urtāns 1946. gadā piedalījās puslegālajā un pārdrošajā latviešu bērnu bāreņu repatriācijas pasākumā. Uz dzimteni atveda kopumā 1000 līdz 1500 bērnu. Ar vienu no ešeloniem Latvijā atgriezās arī pats stāstnieks. Aprakstīdams atsevišķu tautību rīcību lēģera apstākļos, Soļikamskas ellē nonākušais students ne reizi velta rūgtus vārdus latviešiem: “Zemnieciskais sīkstums viņos turējās pat tad, kad nāve klāt. Dabiski, bet tikai domājot par sevi. Nebija tās viltības, kāda piemita ebrejiem, nebija tās kopības un bezbailības, kāda bija krieviem. Pat lietuvieši un igauņi šajā ziņā bija pārāki par latviešiem.” Dalīšanās, palīdzēšana nebija latviešiem raksturīga.

Bieži raksta, ka cilvēku iznīcināšanai domātajās nacistu koncentrācijas nometnēs viss bijis pakārtots tam, lai pirms iešanas bojā cilvēks zaudētu jebkādu pašcieņu, pārvērstos zvērā, kas spējīgs domāt tikai par ēdienu. Sibīrijas staļiniskajās nometnēs notika tieši tas pats, un Vladislava Urtāna atmiņas to spilgti apliecina.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Gribu izlasīt

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+