Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
8. decembris, 2015
Drukāt

Iestudējums “Mielasts” JRT – reflektējoša Ulda Tīrona reakcija uz Platona “Dzīrēm”

Publicitātes (Jāņa Deinata) fotoPublicitātes (Jāņa Deinata) foto

Skats no iestudējuma "Mielasts" Jaunajā Rīgas teātrī.

Katram labi zināmais joks par telefongrāmatas iestudēšanu jau krietni pasen pārvērties skatuviskā realitātē. Tādēļ, jādomā, neviens šodien vairs nešaubās par teātra spēju tikt galā ar jebkuru tekstu, taču tas nebūt nenozīmē, ka jautājums par scēniskā rezultāta māksliniecisko vērtību ir zaudējis savu nozīmi. Tieši otrādi, jo nopietnāks būs izvēlētais teksts, jo nopietnāk skrāpēs tas pārbaudes akmens, ko sauc par publiku, par “nejēgām kritiķiem” nemaz nerunājot, un šajā procesā no savstarpējiem pārmetumiem nez vai būs iespējams izvairīties.

Viena lieta ir draugu lokā pie vīna glāzes parunāt par to, ka vajadzētu iestudēt Platonu, bet pavisam cita – to arī uzdabūt uz skatuves. Jaunais Rīgas teātris riskēt nebaidās – ja grieķi apgalvo, ka patiesība slēpjas vīnā, tad no turienes tā ir jāizmāna, piedāvājot skatītājiem iegremdēties vismaz dažās Platona filozofiskajās refleksijās ietvertajos patiesības un skaistā būtības meklējumos. Ievadīt publiku šajā rituālā jeb, pareizāk, ļaut mums kā vērotājiem piedalīties Platona “Dzīru” mielastā šoreiz ir uzņēmies filozofs Uldis Tīrons, kura neizsmeļamās zināšanas par autoru, laikmetu un viņa filozofiju acīmredzot ir bijis pārliecinošs arguments teātra izvēles svaru kausos. To apliecina arī lieliskais programmas buklets, kas satur ne vien autorizētu izrādes scenārija izklāstu, bet arī izsmalcinātus nepieciešamos skaidrojumus, lai mēs nenoslīktu sofistiskajos runas plūdos un ievērotu pareizo skaistā vērošanas secību, kas vienīgā ļauj nonākt pie puikuma un Erota saskaņā ieliktās vienotības. Starp citu, iepazīties ar šo izdevumu noteikti būtu vēlams pirms izrādes. Citādi pat tiem, kas kādreiz patiešām ir lasījuši Platona dialogu, pārāk daudz kas paliks neskaidrs.

Kad Agatons 416. g.p.m.ē. uzvarēja traģēdiju autoru sacensībā, viņš nolēma nelielam draugu pulciņam sarīkot dzīres un ziedot dieviem. Vēsturnieki to atzīst par patiesu notikumu ar Sokrata piedalīšanos, kuru trīsdesmit gadus vēlāk Platons izmantoja kā pamatu savam dialogam. Kompozicionāli tas veidots kā divkāršs atstāstījums ar pilnīgi reālu Atēnu sadzīves atainojumu. Jebkuru viesību centrā tolaik izvirzījās sarunas, kas prasīja no pasākuma dalībniekiem zināmu asprātību un gara spējas, un tieši šīs spējas bija tās, kas noteica cilvēka prestižu sabiedrībā un kalpoja par vienu no svarīgākajiem demokrātijas stūrakmeņiem.

Izrāde sākas ar Partenona attēlu uz milzīga prospekta, kura priekšā divi domās iegrimuši personāži vēro publiku. Abi līdzinās Sokratam, lai gan šajā ainā viens ir Apolodors, kurš pavēsta, ka atstāstīs mums savu sarunu ar Glaukonu un tajā tiks izklāstīts tas, ko viņam kādreiz pastāstīja otra uz skatuves redzamā Sokrata ēna – Aristodēms. Piņķerīgi, bet pieņemsim, ka režisors tādā veidā grib uzsvērt, ka viņa izrādes galvenais varonis ir un paliek Sokrats un viss, ko par viņu zinām, diemžēl ir tikai citu atstāstījumi.

Kad dažādu izmēru un krāsu togās izdaiļotie viesi ir sapulcējušies mazam amfiteātrītim līdzīgā telpā un vienojušies, ka šīvakara sarunas veltīs Erota cildināšanai, režisors savai fantāzijai atlaiž grožus un liek tai cēlos rikšos doties pakaļ Erotam. Lai arī Platona dialogā par to nav ne vārda, “Mielasts” sākas ar diezgan neveiklu, bet ironiski ietonētu ziedošanas rituāla profanāciju Hermas skulptūras priekšā. Varbūt to varētu uztvert kā aizplīvurotu mājienu mūsdienu Eiropas impotencei reliģisko sadursmju kontekstā, bet nez vai līdz publikai tas nonāks. Tālāk visi pēc kārtas ķeras pie Erota slavināšanas, Faidrs apdzied tā veltes, Pausanijs saka, ka mīlas ir vairākas, Eriksimahs pauž, ka ārstniecība ir zinātne par mīlas elementiem utt. Aktieriski tas viss atgādina skatuvisku daiļrunāšanas konkursu, kurā laiku pa laikam iejaucas silēn­veidīgais Sokrats, lai mēs neaizmirstu, ka tas ir tikai atstāstījuma atstāstījums. Režisora iztēlē radītās ainiņas it kā rāmi slīd pa Platona dialoga sliedēm, taču aiz tām jaušama paslēpusies filozofiska pavīpsnāšana par sabiedrībā izplatītām norisēm un to saturu. Dažu epizožu risinājumi gan stipri rīvējas ar Platona darba iekšējo dramaturģiju un raisa jautājumus par režisora patiesajiem nolūkiem. Kāpēc, piemēram, dzīru dalībniekiem pēkšņi tā savajadzējās apmeklēt svētnīcu aizkulisēs, ja simpozijā par to nekas nav minēts? Aktieru atgriešanās uz skatuves ar lamuvārdu daudzveidības paraugdemonstrējumiem ir ne vien stilistiska un mizanscēniska neveiksme, bet arī trivialitāte, kuru katrs, protams, var traktēt pēc savas “samaitātības pakāpes”, taču tā neko vairāk nedod kā vien lingvistiskās nerātnībās paustu attieksmi pret visu iepriekš dzirdēto.

Pretrunīga un skatuviskās izteiksmes ziņā mazpārliecinoša, manuprāt, ir arī Lūpu meitenes tēla radīšana un iesaistīšana izrādē. Visiem ir skaidrs, ka flautiste tā pati hetēra vien ir, un, liekot viņai parodēt transā iegrimušas pareģes runas manieri, sacītā jēga tiek stipri pārbīdīta. Sokrata saruna ar Diotīmu šādā interpretācijā zaudē savu domas dziļumu. Atklāsme, ka Erots nav nekāds dievs, kura dāvanas mēs tā alkstam saņemt, bet gan daimons, kas nododas filozofijai un mājo vidū starp gudrību un muļķību, bagātību un nabadzību, mirstību un nemirstību, uz skatuves faktiski tiek pielīdzināta Faidra, Aristofana, Agatona un pārējo euloģētāju patukšajai sofistikai. Kā lai vienkāršs skatītājs šeit bez režisoriskas palīdzības nonāk pie Platona dialoga vērtīgākās atziņas, ka Erots galu galā ir mūsu pašu tieksme pēc nemirstības? Nekādi, jo režisors savā izrādē cītīgi koķetē ar tekstu, par teātra uztveres likumsakarībām daudz nebēdā un cer, ka prātnie viedmīļi jau viņu sapratīs.

Līdz ar Alkibiāda ierašanos finālā toņkārta gan nedaudz mainās, dekoratīvā ironija vietām tā kā pieklust un Sokrata euloģēšana izvēršas par patētisku slavinājumu filozofiskai dzīvesstājai, taču izrādi kopumā šī aina izglābt nespēj. Pēc bezgalīgajiem teksta izpušķojumiem, kas iepriecina dzirdīgākas ausis, pēc valodā ieplūdinātajiem jociņiem, kas savērpti tik smalki, ka ik pa laikam trūkst pušu, un pēc amatieriskā spēles veida atainojumā bāzētās aktieru eksistences, kuru reizēm nākas baudīt ar piespiešanos, tik un tā paliek iespaids, ka izrāde nav nekas vairāk kā reflektējoša Ulda Tīrona reakcija uz autora tekstu. Varētu pat teikt, ka visa viņa radošā enerģija, kas ielikta simpozija estetizētajā vizualizēšanā, ir iztērēta ar vienu mērķi – padarīt aktierus par trusīšiem, kas paklausīgi pārgremo jebkuru tekstu un neceļ ne ausis par to, ka publika uz skatuves mūsdienās grib redzēt Platona ideju teatrāli daudz izsmeļošāku skaidrojumu.

 

Uzziņa

“Mielasts”, pēc Platona dialoga “Dzīres”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī

Režisors: Uldis Tīrons, māksliniece Monika Pormale, komponists Viktars Kapicko.

Aktieri: Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš, Jevgēnijs Isajevs, Andis Strods, Varis Piņķis un Guna Zariņa.

Nākamās izrādes: 28. un 29. janvārī.

Vārds skatītājam

Linards Lapa, personības izaugsmes treneris: “Manuprāt, izrādes uzdevums nav maksimāli precīzi atainot orģināldarbu, bet gan izcelt kādu problēmu vai vēstījumu, beigās atstājot vielu pārdomām, un izrāde “Mielasts” tāda ir. Iestudējuma dialogus un monologus klausījos ar patiesu interesi. Jā, varbūt no sākuma uzmanība vairāk bija pievērsta dažādām ārišķībām. Kad pārdzīvots pirmais šoks un izrāde jau mazliet ieskrējusies, parādās pirmie man interesantie dialogi un monologi. Kā vienmēr lieliski ir aktiermeistarības sniegumi – sevišķi Guna Zariņa un Vilis Daudziņš.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+