Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
29. marts, 2012
Drukāt

Kokins: Latviju izglābs industrializācija

kokins_gatis2

Latviju izglābs nevis Austrumu-Rietumu tilts, bet industrializācija, intervijā laikrakstam “Neatkarīgā” norāda ekonomists, “Lattelecom” padomes priekšsēdētājs Gatis Kokins (V). Viņš pauž satraukumu par Latvijas ekonomikas struktūru.

“Tās ir tās bažas, ka tagad mums tirdzniecība iet uz augšu un kopproduktu atkal uzpumpēsim, pārdodot viens otram importētas preces. Tad labklājība transformēsies nekustamā īpašuma aktivitātēs un sāksim celt nevajadzīgas biroju ēkas, dzīvokļus, un būs milzīgs “deja vu”,” situāciju raksturo ekonomists.

Viņš uzsver, ka šajā situācijā pašvaldībām un valdībai jādara divas lietas. Pirmkārt, jāsaprot, ka Austrumu-Rietumu tilts ir noiets etaps un maldīga stratēģija, kura gan ir devusi zināmu labumu, bet nepietiekamu, lai mēs attīstītos un nonāktu tuvāk Vācijai. Otrkārt, jāveicina industrializācija.

“Mums jāsaprot, ka nevis Austrumu-Rietumu tilts mūs izglābs, bet industrializācija. Industrializācija nenāks no Austrumiem. Industrializācija vienalga nāks no Rietumiem ar tehnoloģijām utt. Ja to mēs saprotam, tad pašvaldībām galvenais mērķis ir piesaistīt ražotājus. Piesaistīt ražošanu var ar infrastruktūru,” skaidro eksperts.

Pēc Kokina domām, centrālajai valdībai galvenais pasākums būtu Latvijas industrializācijas fonds. Augstas pievienotās vērtības ražotnēm ir vajadzīgs riska kapitāls, savukārt tas riska kapitāla apjoms, kas ir tirgū, ir nepietiekams. Valsts varētu iesaistīties riska kapitāla piedāvājumā ar līdzekļiem, kurus varētu iegūt, privatizējot daļu no aktīviem, kurus nav racionāli paturēt valsts īpašumā. Industrializācijas fonda izveide būtu būtiskākais ieguldījums ekonomiskā izrāviena panākšanā.

Vērtējot Latvijas centienus izpildīt Māstrihtas kritērijus, lai iestātos eirozonā, Kokins atgādina par savu pirms gada izteikto prognozi, ka, iespējams, mums nāksies rīkoties diezgan absurdi. Proti, lai iestātos eirozonā, bremzēt kopprodukta attīstību.

“Ja pirms gada tas bija tāds pareģojums, tad tagad redzam, ka pie šīs dilemmas esam nonākuši pavisam tuvu klāt. Izskatās, ka Latvijas ekonomikā stingri darbojas Balasa-Samuelsona efekts, kas nosaka, ka, pieaugot kopproduktam, pieaug arī pakalpojumu cenas. Ja skatāmies 2011.gada inflāciju, tad inflāciju lielā mērā noteica globālais cenu kāpums, bet tur arī bija 1,6% pakalpojumu cenu pieaugums, kas ir tiešas sekas kopprodukta pieaugumam. Ja mēs gribam iespraukties šaurajā eirozonas logā, kas mums ir atvēries, tad mums ir jāšauj pašiem sev kājā,” skaidro ekonomists.

Vienīgā alternatīva “šaušanai pašiem sev kājā” būtu cita monetārā politika. “Tā ir tā smagā politiskā izšķiršanās. Domāju, ka mēs šausim,” prognozē Kokins, pašreizējo rīcību raksturojot kā mēģinājumu tehniskiem līdzekļiem “piedzīt” makroekonomiskos rādītājus, lai atbilstu Māstrihtas kritērijiem.

Lūgts atbildēt, vai ir pārliecība, ka 2014.gadā, kad varēsim iestāties eirozonā, krīze Eiropā būs pārvarēta, Kokins norāda, ka, lai arī aktuālās problēmas ir izdevies novērst, piedrukājot klāt naudu un norakstot lielu daļu Grieķijas parādu, lielā pretruna paliek.

“Ja tirgū atrodas divi subjekti ar atšķirīgiem ekonomiskās attīstības līmeņiem, tad turīgākais izsūc to nabagāko. Tas diemžēl ir likums, kas darbojas. Vienīgais veids, kā līdz šim nabagākie ir tuvojušies turīgākajiem, ir bijis caur protekcionistiski devalvatoriskām politikām. (..) Vienotā tirgū ar vienotu valūtu efektīvi līdzās var atrasties tikai valstis ar ļoti līdzīgu attīstības līmeni,” akcentē ekonomists, norādot, ka tas rada jautājumu, vai Latvijai jāpievienojas eirozonai 2014. vai 2024.gadā.

“Dabīgie kapitālisma spēki mūs izsūks. Ja ne naudas ziņā, tad iedzīvotāju ziņā. Kā to novērst? Ar kohēzijas maksājumiem. Trūcīgās valstis vienkārši saņem naudu no bagātajām. Centrs pelna uz trūcīgo valstu rēķina un caur kohēzijas fondiem atdod to naudu atpakaļ. Te gan parādās negatīvie efekti, jo nauda atpakaļ nonāk nevis tirgus mehānismu veidā, bet caur administratīvo sadali, kas rada kropļojumus. Bet citādi nevar, ja gribam izveidot tik lielu eirozonu ar tik atšķirīgām ekonomikām. Faktiski kohēzijas maksājumiem ir jābūt vēl lielākiem.”

Atbildot, vai pasaulē ir kāda valsts, kura būtu sasniegusi augstu labklājības līmeni, saglabājot zemu cenu līmeni, Kokins norāda, ka viņam par šo jautājumu ir butes un delfīna teorija.

“Cenu un labklājības līmenis atbilstoši Balasa-Samuelsona efektam savstarpēji korelē, bet tur ir pietiekami liela izkliede. Cenu līmenim atrodoties zem mediānas, mēs esam konkurētspējīgāki, bet, veidojoties dažādiem burbuļiem, līdzīgi kā delfīni virs ūdens, mēs izlecam virs šīs cenu mediānas un vēlāk krītam atpakaļ, kā tas nesen notika. Butes stratēģija ir pieplakt pie cenu līmeņa dibena un tur pa apakšu lēnām baroties, saglabājot savu konkurētspēju. Lai īstenotu butes stratēģiju, ir visu laiku jābūt zemajām cenām, ko var panākt ar monetāro politiku. Piemēram, Polija to veiksmīgi dara. Polija stabili iet butes stratēģiju, kamēr mēs jau vienreiz esam neveiksmīgi izlēkuši virs ūdens un tad atkal dziļi ieniruši. Mani uztrauc, ka, ieejot jaunajā attīstības ciklā, mēs to darām nevis ar augstu pievienoto vērtību, bet vecajām metodēm,” skaidro ekonomists.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+