Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
23. decembris, 2014
Drukāt

Kultūrai jābūt neatkarīgai. Saruna ar kultūras ministri Daci Melbārdi (11)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Apritējis jau vairāk nekā gads, kopš Dace Melbārde – reiz jaunākā UNESCO Nacionālās komitejas ģenerālsekretāre pasaulē – kļuvusi par kultūras ministri. Latvijā nav ierasts, ka no daudziem nozarē strādājošajiem dzirdami atzinīgi vārdi par savu ministru, tomēr šis ir tieši tas gadījums. Dace Melbārde uz saviem mērķiem virzās bez skaļiem vārdiem un ultimātiem, bet inteliģenti, ieturēti un neatlaidīgi. Sagadījies, ka pirmo reizi viņu, toreiz vēl Daci ­Neiburgu, intervēju pirms 10 gadiem vēl Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieces statusā. Toreiz viņa atklāti atzina, ka pēc dziļākās būtības ir ideāliste un priecājas par to. Ziemassvētku priekšvakarā mūsu saruna ar Daci Melbārdi – par to, kas paveikts un kas nav izdevies, par cerībām, prieku un vilšanos.

– Kā vērtējat šo gadu? Vai ir kaut kas, ko ļoti vēlējāties paveikt, bet nav izdevies?

D. Melbārde: – Pirmais gads ministres amatā manī nostiprināja pārliecību, ka mērķi un prioritātes, ar kurām nācu, tiešām sasaucas ar dzīves īstenību. Protams, jāpatur prātā, ka vienīgais pareizais veids, kā pārvaldīt jebkuru nozari, ir saskaņot savu stratēģisko redzējumu ar sociālo partneru viedokli. Lieta, kas veiksmīgi izdevusies, – iedzīvināt Nacionālo kultūras padomi nevis kā formālu veidojumu, bet kā padomdevēja un sadarbības institūciju, kas reāli strādā, pie viena galda sēžot dažādu kultūras nozaru, arī uzņēmēju, pedagogu, neval­stisko organizāciju pārstāvjiem. Šī atgriezeniskā saite man ir ļoti svarīga drošības sajūtai, lai varētu iet uz priekšu. Vēl man ir arī gandarījums, ka izdevies ministrijā izveidot saliedētāku komandu, kurai pievienojušies vairāki ļoti spēcīgi profesionāļi. Esmu ļoti priecīga par jauno valsts sekretāru Sandi Voldiņu.

Es būtu gribējusi, lai gada laikā būtu detalizētāks rezultāts saistībā ar daudzajiem paveicamajiem darbiem attiecībā uz Latvijas simtgadi. Tomēr to loks un aptveramais cilvēku apjoms ir tik plašs, ka sapratām – ļoti daudz laika ir nepieciešams komunikācijai ar sabiedrību, ideju apkopošanai un mirklis, kad būs gatava simtgades detalizētā programma, vēl nedaudz jāpārceļ uz priekšu. Tas būs nākamā gada galvenais uzdevums. Tomēr to, ko esam izdarījuši šā gada laikā, un procesa kvalitāti arī nevar novērtēt par zemu. Bieži ir jāizsver, kas ir svarīgāks – mērķis vai ceļš, kā uz to ej. Attiecībā uz simtgadi ļoti svarīgs ir arī process, jo tieši no tā ir atkarīgs, cik ļoti cilvēki vēlāk iesaistīsies šīs programmas īstenošanā. Vēl gada sākumā saistībā ar Latvijas simtgadi taču bijām pilnīgā nulles punktā…

– Iepriekšējās ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes laikā bija diskusija – kādam tad ir jābūt kultūras ministram – nozares advokātam un lobijam vai tomēr drīzāk tādam kā tiesnesim. Kāds ir jūsu viedoklis?

– Kultūras nozare izceļas ar to, ka ir lielu personību, ļoti daudzu radošu un emocionālu cilvēku kopums. Tāpēc ministram ir jāspēj atrast kontaktu ar visiem šiem cilvēkiem un ir jābūt apveltītam ar labām komunikācijas prasmēm. Nevaru teikt, ka man simtprocentīgi ar visiem ir izveidojies labs kontakts. Ir cilvēki, kuri nav mani pieņēmuši un kuriem mana darbība nešķiet pareiza. Es respektēju viņu viedokli, tomēr esmu gatava tikties un diskutēt. Manuprāt, ir normāli, ka ir atšķirīgi viedokļi dažādos jautājumos – vai tas būtu par Laikmetīgās māk­slas muzeju vai arī par Dziesmu svētku tradīcijas attīstības ceļu. Jautājums ir nevis par to, kā cenšos visiem izdabāt, bet gan par to, kā veidot mehānismus, lai dažādo viedokļu paudēji tomēr varētu sanākt kopā un diskusijās meklēt kompromisu.

– Cik reāli, ka kultūras iestādēs strādājošo dzīve nākamgad varētu uzlaboties?

– Kultūras budžets kopumā palielināsies par 8,2 miljoniem eiro, un liela daļa – 3 miljoni eiro – aizies kultūras nozarē strādājošo atalgojuma paaugstināšanai. Par 1,4 miljoniem eiro palielināsies VKKF budžets – tas ietekmēs radošo cilvēku dzīves kvalitāti. Tāpat kā pieaugums filmu nozares budžetā – 1,3 miljoni eiro. Šajā gadā palielinām atalgojumu tiem, kam situācija ir viskritiskākā. Izvērtējot situāciju Latvijas kopējā darba tirgū un to, kas notiek kultūras jomā, jāteic, ka viskritiskākā situācija ir muzeju un arhīva nozarēs, arī Latvijas Neredzīgo bibliotēkā, kur speciālists ar augstāko izglītību saņem tikai 450 līdz 500 eiro pirms nodokļu nomaksas. Savukārt, izvērtējot, kuras kultūras apakšnozares ir visvairāk pakļautas starptautiskajai konkurencei, esam secinājuši, ka tā ir mūzikas nozare, ko arī stiprinām nākamā gada budžetā. No mūsu skatuves mākslas iestāžu direktoriem esam saņēmuši arī ļoti skaidru signālu, ka, ceļot algas, nepieciešams pievērst lielāku uzmanību arī tehniskajiem darbiniekiem. Kultūras nozarē tie bieži ir augstas raudzes speciālisti, kādus grūti atrast, piemēram, skatuves apgaismotāji, butaforisti, skaņu inženieri. Vēl arī, protams, turpināsim pasniegt jaundibināto Izcilības balvu.

– Kur palikusi ideja par Tēvzemes balvas iedibināšanu, par ko lēma vienā no Nacionālās kultūras padomes sēdēm?

– Šis priekšlikums aizvien paliek spēkā. To skatīsim Latvijas simtgades kontekstā. Jaunajā Ministru kabinetā esmu kļuvusi par Apbalvošanas padomes vadītāju un noteikti jau tuvākajā laikā rosināšu par to diskusiju, jo uzskatu, ka Tēvzemes balvas iedibināšana uz 2018. gadu varētu stiprināt Ministru kabineta balvas prestižu.

– Vai kultūrpolitikā jums ir kādas sarkanās līnijas, aiz kurām jūs atteiktos būt ministre?

– Man ļoti negribētos, lai Kultūras ministrija atkal pārvērstos par būvniecības ministriju. Šī ir lieta, kurā es konsekventi vēlētos noturēt savu pozīciju, lai gan tas ir ārkārtīgi grūti, jo mūsu valstī nav līdz galam atrisināts jautājums par to, kā tiek apsaimniekoti īpašumi, kuros atrodas kultūras institūcijas. It kā tas uzdots VAS “Valsts nekustamie īpašumi”, tomēr to kapacitāte acīmredzot nav pietiekama. Ikdienā redzam, ka viņi kavē termiņus un jautājumi nevirzās ātri uz priekšu. Tomēr Kultūras ministrijai atkal sagrābties šos darbus – tas nav risinājums. Tuvākajā laikā Ministru kabinetā gaidāmas diskusijas par šo tēmu. Tikpat atklāts jautājums ir arī par to, kā top jaunie kultūras objekti. Šajā ziņā neesmu mainījusi savu pozīciju – manī nav entuziasma aizrauties ar daudzu jaunu objektu būvniecību, jo ir ļoti svarīgi sakārtot to, kas mums jau ir.

– Valdībā aizstāvot VKKF finansēšanas modeļa maiņas nepieciešamību, jūs kopā ar partijas biedriem nevairījāties arī no kultūrai tālu stāvošiem argumentiem, tomēr izskatās, ka pēc izkustēšanās no nulles punkta jautājums atkal ir iestrēdzis.

– Mums, kultūras darbiniekiem, ir jāapdomā, kā mēs sabiedrībā skaidrojam VKKF jēgu, jo daudzi cilvēki joprojām nesaprot, kāpēc pastāv šāds fonds un kā tas atbalsta projektus.

– Bet pats fonds jau arī gadiem nav veicis savas reālās ietekmes izvērtējumu uz kultūrprocesu. Cilvēki nezina, ko tas VKKF īsti dara.

– Uzskatu, ka ir ļoti svarīgi, ka fonds regulāri izvērtē savu ietekmi un plaši prezentē to sabiedrībā. Pēdējos gados VKKF to nav darījis, jo fonda budžets ir bijis ļoti mazs. Finansējumam pamazām pieaugot, mums jau ir iespēja no tā atvēlēt daļu arī VKKF ietekmes pētniecībai, lai varētu pamatot, kāds Latvijas sabiedrībai ir ieguvums no fonda darbības. Taču diskusiju laikā valdībā sajutu, ka arī lēmumu pieņēmēju vidū nav izpratnes, kāpēc ir tik svarīgi finansēt VKKF no iezīmētiem nodokļiem; kāpēc ir tik svarīgi, lai tā finansēšanas modelis būtu neatkarīgs no politiķu lēmumiem. Tas ir saistīts ar pašu kultūras pastāvēšanas filozofiju – ir jāveido tāds mehānisms, lai kultūra būtu pēc iespējas brīvāka no politiskiem lēmumiem un politiskām ietekmēm. Ņemot vērā, ka kultūras darbinieki nesenā Latvijas vēsturē jau ir piedzīvojuši vairākus gadījumus, kad ar dažiem lēmumiem tika pārtraukti būtiski procesi – kā savā laikā filmu ražošana –, vēlme pastāvēt uz neatkarīgu VKKF finansēšanas modeli ir ļoti liela un saprotama.

– Vai pastāvēsit uz to, ka VKKF jāizveido īpaša vēstures popularizēšanas pro­gramma?

– Šo ideju noteikti uzturēšu. VKKF padomē jau esam par to diskutējuši, tomēr, lai fondā izveidotu jaunu programmu, arī tas ir finansējuma jautājums. Šobrīd esam vienojušies, ka turpinām atbalstīt dažādus vēstures projektus – īpaši, ja tie saistīti ar interpretāciju caur kultūras valodu.

– Kultūras sabiedrība nākamgad gaida no ministrijas arī konkrētus soļus saistībā ar likumu par radošas personas statusu. Vai sagaidīs?

– No mūsu puses šis likums pašlaik ir finiša taisnē. Esam gatavi nākamajā gadā sākt šā likumprojekta plašu sabiedrisku apspriešanu. Būs jāmēģina atrast kompromisu, lai šo likumu saprastu un spētu pieņemt arī plašāka sabiedrība. Mūsu piedāvājums būs līdzīgs kā Igaunijā – atkarībā no tā, cik lielas un plaši pārstāvētas ir radošās organizācijas, tiek izstrādāta formula, kā aprēķina finansējumu, ko tās var izmaksāt kā atbalstu biedriem, kas nokļuvuši ilgstošās grūtībās, – tas var būt, piemēram, bezdarbs vai ilgstoša slimība. Nelaime ir tā, ka pati valsts radījusi apstākļus, kad par radošo darbu varēja nemaksāt pietiekami lielus nodokļus, vai arī tas tika atstāts brīvā plūsmā un izvēlē. Tāpēc daudzi radošie cilvēki nav uzkrājuši sev nodrošinājumu grūtiem brīžiem. Valstij kā sistēmai par to ir jāuzņemas atbildība. Uzskatu, ka, arī slēdzot autorlīgumus, jāparedz sociālie nodokļi.

Cits jautājums – šīs izmaiņas nedrīkst radīt situāciju, ka darba devējs automātiski samazina izmaksu autoram. Nedrīkst būt tā, ka autoram dzīve nevis uzlabojas, bet pasliktinās. Pie izmaiņām vēl strādās kopā Labklājības un Kultūras ministrija.

– Vai nākamgad reālu gaitu beidzot varētu sākt lielie simtgades projekti, piemēram, Latvijas Nacionālās enciklopēdijas izveide? Projekta vadītājs vēsturnieks Valters Ščerbinskis joprojām ir vienīgais šā projekta darbinieks.

– Nākamā gada budžetā darbam pie valsts simtgades programmas esam ieplānojuši vienu miljonu eiro. Tā ietvarā ir arī darba uzsākšana pie Nacionālās enciklopēdijas veidošanas, kas notiks Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē. Atjaunot Latvijā Nacionālās enciklopēdijas veidošanu ir viens no Andra Vilka lielajiem sapņiem. Atceros, ka viņš to skaidri izteica, 2013. gada nogalē saņemot Cicerona balvu, un es no savas puses apņēmos darīt visu, lai atbalstītu šos viņa centienus. Mēs redzam, ka Andris Vilks ir diezgan mērķtiecīgs savu sapņu piepildījumā. Tomēr skaidrs, ka viņš un bibliotēkas komanda vieni nevar to paveikt. Viņiem ir jādomā par plašāku sadarbību ar Latvijas Zinātņu akadēmiju. Cik zinu, šīs sarunas ir aizsāktas.

– Kas jums pašai šogad bijis spilgtākais kultūras pieredzējums? Vai pati vēl dziedat korī?

– Dziedāt korī laika neatliek, tomēr vienalga aktīvi darbojos tautas mākslā un kultūrizglītībā. Visu savu brīvo laiku ieguldu astoņus gadus vecās meitas izglītošanā – divas reizes nedēļā vakaros vedu viņu dejot un arī uz mūzikas skolu. Tad, kad viņai ir aktīvā koncertdarbība – kā šobrīd, decembrī, kad meitai ir pieci koncerti –, esmu gan loģistikas speciālists, gan tērpu gatavotājs, gan ģērbējs. To visu veicu ar prieku. Savā laikā to darīja mani vecāki, jau no triju gadu vecuma mani vedot gan dejot, gan uz mūzikas skolu. Es to ārkārtīgi novērtēju un uzskatu par sava veida mantojumu no vecākiem, jo apzinos ieguvumus, kas no tā radās man kā personībai. Kopā apmeklējot sarīkojumus, man ir liels prieks vērot, kā mans bērns ieiet lielajā kultūras pasaulē. Līdz ar to var teikt, ka kultūras pārdzīvojumi manī veidojas no ļoti daudziem sīkiem piedzīvojumiem. No pēdējiem mākslas notikumiem mani ļoti iespaidoja baleta “Romeo un Džuljeta” jaunais iestudējums Nacionālajā operā, uzrunāja arī jaunā latviešu opera “Valentīna”.

– Kā sagaidīsit Ziemassvētkus?

– Noteikti – kopā ar ģimeni. Un brīvajās dienās – satikšos ar draugiem, kam citādi neatliek laika.

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. Kā ar skandalozajām šallēm, ko auda Lietuvā? Tautas mākslas kolektīvi to būtu paveikuši kvalitatīvi- tagad izskatās pēc trauku dvieļiem. Ko dara atbildīgā persona Lnda Rubena, kādēļ nepiedalījās konkursā. NATO samitam cimdus noadīja skaistus.

  2. Nevar saprast, viņa ir dumja vai izliekas par dumju blondīni, jo neatkarība nozīmē, ka es apgādāju pats sevi, bet kultūra valstī, kā zināms, iztiek no valsts nodokļu maksātāju naudas un daļēji no pārdotajām biļetēm utt. Lūdzu, nevienam nebūs pretī, ja, tā saucamā, “Gaismas pils” nepumpēs nodokļu maksātāju naudu, bet gādās pati par sevi, reizē to neprivatizējot, jo uzcelta par nodokļu maksātāju naudu.

  3. Joprojām nepamet sajūta, ka šai dāmai kultūra nozīmē tikai tautas māksla un koru dziedāšana. Bībelē ir teikts, ka ,, burts nogalina, bet gars dara dzīvu ,, tad nu novēlu jaunajā gadā atvērt sirdi un ieguldīt darbu arī garīgajā izglītībā! lai saprastu to, ka Latvijā ir īpaša kultūras zona ar pilnīgi citām vērtībām, tad jau nebūtu tik daudz ačgārnību un naudas izšķērdēšana!

    • Pilnīgi precīzi. Tautas māksla un koru dziedāšana ir vienīgais šīs dāmas acuraugs. Bet vai no šī raksta tik izriet, ka beidzot šī kultūra būs neatkarīga no valsts superfinansējuma. T.i. turpmāk koristi paši “sametīs” gan diriģentam, gan tusiņam un dziedās uz nebēdu. Pie tam dziedās, kas pašiem tīk.
      Par mākslas neatkarību. Manuprāt māksla vispār nevar būt atkarīga. Mākslinieki gan.

  4. Kultūra sākas pēc kultūras revolūcijas un tai jābūt nacionālai pēc formas un internacionālai pēc satura.

  5. “Kultūrai jābūt neatkarīgai” – saka valsts kultūras ministrija! – Tā sacīt – valsts kultūras ministrija izdod rīkojumu/direktīvu – “kultūrai tagad jābūt neatkarīgai”!

    Tas jau pārspēj Orvela “1984”!!!

  6. Neesmu īsti drošs, kā kompetencēs ietilpst kādreiz cilātais Uzvaras laukuma projekts. Būtu ļoti, ļoti žēl, ja tas turpinātu gulēt. Apklusuši ir arī idejas atbalstitāji. Varbūt līdz 2018. gadam kādā stūrī varētu sākt rakņāt zemi?

  7. Kultūras darbinieks no tautas Atbildēt

    Lai izdodas iecerētais, veiksme un labas domas ikdienā!
    Es mīlu savus pagasta cilvēkus un esmu varāk pie darba, nevis sapulcēs, diskutos – tukšās runās!
    Labklājību, veselību, savstarpēju cieņu un mīlestību!
    Baltus Ziemassvētkus domās un dabā!

  8. Nav absurda, jo pastāv “izstieptas rokas attāluma princips”, kas nozīmē, ka politiķi nedrīkst ietekmēt lēmumu pieņemšanu kultūrā. Tas pastāv visās Eiropas valstīs un bija izveidots arī Latvijā, kamēr Repše to 2004. gadā neiznīcināja, ko pats tagad ir arī atzinis. Kultūras projektiem vienmēr tiks piešķirts valsts finansējums, jo kultūra ir valsts pastāvēšanai nozīmīga lieta, un nav te ko plātīties ar savu atpalicību.

  9. Ja grib no valsts neatkarīgu kultūru, tad jāizbeidz valsts finansējuma piešķiršana kultūras darbinieku projektiem. Absurda tēze virsrakstā.

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+