Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
27. augusts, 2013
Drukāt

“kur durvis nozīmē izeju” 


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Arvis Viguls

Dzejnieks, atdzejotājs un kritiķis Arvis Viguls (1987) dzimis Jēkabpilī, beidzis Jēkabpils Valsts ģimnāziju, studējis Latvijas–Spānijas starpkultūru sakarus Latvijas Kultūras akadēmijā un mākslas zinātni Latvijas Mākslas akadēmijā. Pirmie dzejoļi publicēti 2006. gadā. Gadu vēlāk apmeklējis Literārās akadēmijas Dzejas meistardarbnīcu pie Māra Salēja.


Publicē recenzijas par jaunākajām dzejas grāmatām portālā “Satori”, laikrakstā “Diena” un žurnālā “Latvju Teksti”. Atdzejojis Federiko Garsijas Lorkas, Josifa Brodska, Volta Vitmena un Marka Stranda dzeju. Piedalās starptautiskās atdzejas darbnīcās. Šobrīd pašmācības ceļā apgūst serbu un horvātu valodu un strādā pie trešā dzejoļu krājuma. Vigula dzeja atdzejota angļu, vācu, krievu, čehu un lietuviešu valodā.

Par pirmo dzejoļu krājumu “Istaba” saņēmis “Dzejas dienu balvu 2009” un “Literatūras gada balvu 2009” par labāko debiju, kā arī radošo stipendiju no Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas. Par otrā dzejoļu krājuma “5:00” manuskriptu 2011. gadā saņēmis Annas Dagdas balvu.

– Vai studiju jomas Latvija–Spānija izvēle bija nejauša, vai ir kas tāds, kas spāņu valodā un spāņu dzejā valdzina īpaši?

A. Viguls: – Taisnības labad jāteic, ka spāņu studijas nepabeidzu. Valodu zinu pietiekami, lai varētu lasīt, saprast tekstu, bet sarunas spējas, šķiet, esmu zaudējis. Šobrīd vairāk interesē Latīņamerikas, nevis Spānijas dzeja.

Spāņvalodīgajā pasaulē mani valdzina īpašā fatālā dzīves uztvere, kas mums, baltiem, nereti var šķist dīvaina. Ko līdzīgu tagad redzu serbu literatūrā, kur šis fatālisms labi sadzīvo arī ar humoru, piemēram, dzejnieks raksta ironiski gan par mātes bērēm, gan pieredzi koncentrācijas nometnē.

– Kādiem putniem piederat – pūcēm vai cīruļiem?

– Esmu pūce, tomēr cenšos pret to cīnīties – pasaule iekārtota tā, ka nekas cits neatliek. Kādreiz biežāk paliku nomodā līdz pirmajai gaismai, bet esmu nācis pie prāta.

– Jūsu dzeja ir kinematogrāfiska – to lasot, viegli iztēloties atbilstošu kadru. Kādu kino mīlat skatīties?

– Neatbalstu dalījumu sliktajā, štancētajā Amerikas un labajā, gudrajā Eiropas kino. 70. gadu Holivudas vai kāda mazzināma filma mēdz sajūsmināt ne mazāk par lielo Eiropas kino klasiķu šedevriem, bet mūsdienu art house reizēm ir tikpat muļķīgs kā kārtējais “Amerikāņu pīrāgs”.

 

Kadri no nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādes

Ar pakausi pret televīzijas kameru.

 

Viņš saka, ka grib atgriezties dzīvē.

Pēc tam.

Kad tas viss beigsies.

Kad viņš no jauna būs apradis

ar savu seju.

 

Skats guļamtelpā.

Divstāvu gultas.

Tās varētu būt kazarmas vai kopmītnes.

Ja vien atslēgu saišķis nešķindētu

skaļāk par policijas busiņa sirēnām.

Un vakarā gaismas tiek izslēgtas,

lai viņi iemācītu

savu niknumu redzēt.

Naktsmiers. Viņi guļ,

pie gultām atstājuši iešļūcenes –

katrā ielikts pa akmenim,
lai tās neaizlidotu.

Bet tas paliek ārpus kadra.

Kamēr mēs jau esam atgriezušies

savās ērtajās, labiekārtotajās dzīvēs,

kur durvis nozīmē izeju
un viņiem nav seju.

 

2011. gada 16. jūlijs

Izbraucienā ar divriteņiem es at-

rāvos no pārējiem. Es minu pedā-

ļus, cik spēka – atlūza, bēgdama

no sprādziena epicentra. Pilsēta pali-

ka aiz muguras, un papīra lapa dzī-

voklī uz galda ar tās dienas datumu

virsraksta vietā.

Un tālāk nekā.

Tās baltais tukšums auga. Likās,

man jāsteidzas, lai tas mani neat-

rod. Bija tā, it kā viņš, kurš torīt no-

mira citā pilsētā, būtu kaut kur tu-

vumā un dzītos man pakaļ. Viņš,

kurš varēja dzīvot, ja ne rokas-

pulkstenis, kas steidzās vairākus gadus

uz priekšu.

Kaut kur ir kompass, kas šaubās.

Magnētadata griežas uz riņķi. Tā

zib kā spieķi ritenī. Ik pa laikam tā

apstājas uz mirkli – ruletes bum-

biņa, kas norāda nevis uzvarētāju,

bet to, kurš zaudē.

Es atskatījos. Lejup no kalna

ļāvu velosipēdam brīvgaitā slīdēt cauri

meža ēnai. Lappuses baltais pleķis

turpināja augt, neuzrakstītais brie-

da un izpletās, piepildīdams tel-

pu pēc telpas kā gāze, meklēdams

mani.

Pēkšņi es nogriezos no ceļa. Es ap-

stājos tā malā un gaidīju:

2011. gada 16. jūlijs

 

Logs

Logs pretējā mājā,

logs bez puķupoda,

logs bez aizkara.

Nekad uz tā palodzes

nenosēdās putns,

nekad otrpus stiklam

nepavīdēja seja.

Vien kādu vakaru

tur dega gaisma –

kaila spuldze griestos

kā acs bez plaksta,

un aizsvīdušajā stiklā

kāds ar pirkstu

uzvilcis restes.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+