Latvijā
Izglītība

Kurš atbildēs, ja sešgadnieku reforma izgāzīsies? 16


Zane Ozola: “Ir ļoti daudzi pētījumi, kas pierāda, ka mūsdienu bērni atliek pieaugšanu par desmit gadiem. Ministrijas pārstāvji, sakot, ka bērniem jāpabeidz skola 18 gados, to neņem vērā.”
Zane Ozola: “Ir ļoti daudzi pētījumi, kas pierāda, ka mūsdienu bērni atliek pieaugšanu par desmit gadiem. Ministrijas pārstāvji, sakot, ka bērniem jāpabeidz skola 18 gados, to neņem vērā.”
Foto – Karīna Miezāja

Portālā “manabalss.lv” savākti jau 11 000 parakstu pret skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma. Iniciatīvas autori ir Neatkarīgā izglītības biedrība (NIB), kuru vada Zane Ozola – pedagoģijas doktore, kura dibinājusi un ir valdes priekšsēdētāja vidusskolai “Patnis”.

Kāpēc, jūsuprāt, tik daudz cilvēku parakstījušies pret bērnu laišanu skolā no sešu gadu vecuma? Bieži vien citas, it kā aktuālas iniciatīvas, nesavāc ne pusi no iesniegšanai Saeimā nepieciešamā balsu skaita.

Z. Ozola: Domāju, ka cilvēki parakstās tāpēc, ka daudziem šis jautājums ir svarīgs. Turklāt sabiedrība nav saņēmusi atbildes uz galveno jautājumu: kāds būs ieguvums no agrākām skolas gaitām. Nav arī aprēķinu, cik plānotā reforma izmaksās.

Mūsu biedrība izveidojās, lai par pārmaiņām izglītībā varētu paust pedagoģijas profesionāļu viedokli un aiznest to līdz politikas veidotājiem un īstenotājiem. Parasti ir tā, ka mūžīgie Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) partneri ir skolotāju arodbiedrība, kura gan pēdējā laikā sāk uz izglītības problēmām skatīties plašāk, nerunā vairs tikai par algu jautājumu, un Latvijas Pašvaldību savienība, kas arī ir milzīgs spēks ar savām interesēm. Taču tīrā pedagoģija šajos disputos parasti netika pārstāvēta. Uz ļoti daudziem jautājumiem, ko esam uzdevuši, likumprojekta anotācijā ir atbildēts. Tomēr tā ir acu aizmālēšana. Piemēram, atsauces uz pirms vairākiem gadiem notikušu sešgadnieku skološanas aprobāciju. Toreiz taču netika aprobēta tagad izstrādātā programma! Tā, ko aprobēja, jau toreiz bija ar naftalīna piegaršu, jo tai bija arī ļoti strikts nodarbību plānojums. Nekādu lielo ideju, kas tagad ir jaunajā saturā, toreiz nebija. Tāpēc tagad, kad ir iecerēts skolotājam dot lielāku brīvību pašam domāt, kā strādāt ar bērniem, iepriekšējās aprobācijas pieredze nav izmantojama un uz to nevajadzētu atsaukties.

Sešgadnieku ideja ir sena, tā visu laiku ceļo pa dažādiem politikas plānošanas dokumentiem un, kad vajag, tiek izvilkta. Iepriekš tā faktiski tika aprobēta, lai apgūtu Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļus. Protams, iemesls bija arī milzīgās rindas bērnudārzos. 2011. gadā Rīgā vien rindā bija ap 10 000 bērnu. Toreiz biju viena no tām, kas teica: “Laidiet sešgadniekus 1. klasē, tad atbrīvosies vietas bērnudārzos!”, jo skolas bija pustukšas.

Toreiz to rosinājāt, bet tagad pret šo pašu ideju protestējat.

Tāpēc cilvēkam ir dotas smadzenes, lai izpētes un pārdomu rezultātā spētu savu viedokli mainīt!

Turklāt toreiz drīzāk gribēju pateikt, ka bērns var mācīties arī skolā, ja vien radīta atbilstoša vide. Ja jau tolaik sāktu mērķtiecīgi investēt līdzekļus skolās, lai vidi padarītu bērniem draudzīgāku, tagad varbūt sešgadnieku reformu arī varētu īstenot. Taču jau 2012. gadā sabiedrības protesti pret sešgadniekiem skolās bija gana lieli, cilvēki neticēja, ka valsts spēs sakārtot skolas tā, lai sešgadniekiem tur būtu labi. Toreizējais ministrs Ķīlis reformu apturēja un sākās virzība uz bērnudārzu tīkla attīstību: pašvaldības sāka līdzfinansēt privātos bērnudārzus, arī valsts kādu laiku to darīja. Daudzi vecāki paši sāka veidot bērnudārzus. Arī pašvaldības investēja milzu līdzekļus, būvējot jaunas pirmsskolas. Sešus septiņus gadus, ieguldot milzīgu darbu, mērķtiecīgi ir attīstīti bērnudārzi un atbilstošie normatīvie akti, un tagad tas viss jāatceļ: nauda jāiegulda skolās, bet bērnudārzi jāaizslēdz?

Vai tiešām bērnudārzi būs jāslēdz ciet tāpēc vien, ka tur vairs nebūs sešgadnieku? Lielākā daļa bērnu taču paliks.

Ja uz skolām aizies 20 000 bērnu, bet rindā uz bērnudārziem ir tikai 5000 bērnu, 15 000 vietas bērnudārzos atbrīvosies. Tad privātie bērnudārzi zaudēs ne tikai sešgadniekus, bet arī mazākus bērnus, kuri aizies uz pašvaldības bērnudārziem. Jo privātos bērnudārzus pašvaldības līdzfinansē tikai tad, ja pašvaldības bērnudārzos nav vietu. Nedrīkst aizmirst, ka arī daudzām pašvaldībām joprojām ir finansiālas saistības, jo ir uzcelti jauni miljonus vērti bērnudārzi!

Tāpēc jau jums pārmet, ka jūsu biedrība iebilst pret sešgadniekiem skolā, bažījoties par privāto bērnudārzu nākotni.

NIB nav viena cilvēka biedrība, mums ir 60 biedru. Lēmumu iesniegt šādu iniciatīvu nepieņēmu es viena, bet visa biedrība, kurā tikai daži biedri saistīti ar privāto izglītību. Sešgadnieku reforma ir komplicēta, un tā skar visu izglītības sistēmu kopumā.

Kaut esmu dibinājusi “Patni”, vispirms esmu Latvijas pilsone un patriote. Esot biznesā, esmu iemācījusies rēķināt. Ja redzu, ka valstij kāds lēmums ir ekonomiski neizdevīgs, par to brīdinu.

Ja domātu tikai kā uzņēmēja, par šīm, nepārdomātajām reformām pat varētu priecāties. Jo skolās vairāk reformu, kas nav pieņemamas sabiedrībai, jo lielāks pieprasījums būs pēc privātskolām. Arī sešgadnieku vecāki, ja vien būs iespēja, labāk izvēlēsies privātskolas, kuru vide maziem bērniem ir saudzējošāka.

Dažkārt mūsu biedrībai pārmet, ka bremzējam izglītības satura reformu. Nē, to atbalstām. Taču mēs iebilstam pret nepārdomātām reformas sastāvdaļām.

Kompetenču pieeja it kā ir par lielāku brīvību izglītībā, tai būtu jānojauc robežas, tajā pašā laikā IZM virza iniciatīvas, kas uzliek robežas. Valsts nav izdarījusi labāko, ko varēja, ieviešot reformas. Tāpēc vācam parakstus.

Mani pārsteidz sauklis, kas bija pievienots iniciatīvai pret agrākām skolas gaitām: “Neatņemsim bērniem bērnību!” Vai tiešām, tikko bērns sāk mācīties, bērnība ir beigusies?

Ļoti daudz cilvēku tieši tā arī domā. Tāds bija biedrības lēmums, ka izmantosim šādu saukli. Turklāt skolu vide tiešām nav piemērota tam, lai baudītu bērnību. Tā ir pārāk akadēmiska, un to mainīt neļauj ne tikai līdzekļu un konkrētu plānu trūkums, bet arī domāšana. Rietumeiropas sākumskolās turpretī ir ļoti atvērta un krāsaina vide.

Kāpēc ir tik grūti padarīt izglītības sistēmu brīvāku? Es nerunāju tikai par skolām. Arī pašvaldību bērnudārzos, manuprāt, ir pārāk strikta kārtība, ko mazuļiem izturēt ir liels stress.

Tas ir jautājums par domāšanas maiņu un skolotāja izglītību. Jaunais satura projekts paredz lielāku brīvību, taču nebūsim naivi, tas nebūs vienkārši. Līdz šim skolotāju apmācības bieži ir bijušas formālas. Kāpēc mums jādomā, ka tagad tā nebūs? Skolotāji paši atzīst, ka “pa vecam” strādāt ir vieglāk. Paņemt to pašu darba burtnīcu, ar ko strādāts gadiem, un nedomāt neko jaunu. Tas ir cilvēka dabā. Pedagogi un izglītības iestādes, kas grib mainīties, jau sen ir mainījušies paši un strādā moderni. Mainījušās ne tikai privātās izglītības iestādes, bet arī pašvaldību skolas un bērnudārzi. Kaut negribu konfrontēt pašvaldību un privāto izglītības sistēmu, kopumā gan privātās skolas un pirmsskolas ir fleksiblākas jauno metožu ieviešanā, atvērtībā un bērna personības respektēšanā.

Atgriežoties pie sešgadnieku tēmas, anotācija, kurā pamatota reformas nepieciešamība, sarakstīta tā, ka ir ļoti grūti saprast, kas vispār ir gribēts pateikt. Piemēram, piesaukti kognitīvie un metakognitīvie emocionālie aspekti. Cik cilvēku zina, ko tas nozīmē? Domāju, ka arī Saeimas deputāti, kuriem jāpieņem lēmums, to nesaprot.

Iepriekš jau bijuši mēģinājumi ieviest skolas gaitu sākumu no sešiem gadiem. Taču no šīs idejas atteicās. Kāpēc? Par to skaidru informāciju un datus grūti atrast, tomēr šķiet, ka galvenais iemesls bērnu psiholoģiskās un emocionālās sagatavotības dēļ.

Arī tagad bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs ir jautājis: kurš uzņemsies atbildību, ja reforma izgāzīsies? Mums jau tagad ir arvien vairāk bērnu, kuriem ir uzmanības deficīta sindroms un citas problēmas. Pārāk agra bērnu iemešana skolā šīs problēmas tikai vairos.

Izglītības un zinātnes ministrijai vispirms būtu jādomā, kā nodrošināt, lai skolās būtu atbalsta personāls, kas palīdz strādāt skolotājiem ar problemātiskiem bērniem. Tas būtu daudz svarīgāks darbs nekā sešgadnieku ielikšana skolā. Kāpēc valdība nosaka minimālo bērnu skaitu vidusskolas klasēs, bet nenosaka maksimālo, ja ļoti daudzi skolotāji saka: klases mūsdienās ir pārāk lielas? Jo sevišķi, ja virzāmies uz iekļaujošo izglītību, ja gribam, lai būtu individualizēta pieeja, tām būtu jābūt mazākām.

Ir ļoti daudzi pētījumi, kas pierāda, ka mūsdienu bērni atliek pieaugšanu par desmit gadiem. IZM pārstāvji, sakot, ka bērniem jāpabeidz skola 18 gados, to neņem vērā.

Ja agrāk pabeigs skolu, agrāk nonāks darba tirgū, kur trūkst darbaspēka.

Jūs tiešām domājat, ka 18 gadus vecs mūsdienu jaunietis ir spējīgs nopietni strādāt? Viņi vēl nav pieauguši.

Ja plāno reformu, ir tai jābalstās gan uz pedagoģiskiem, gan ekonomiskiem argumentiem. Piemēram, lai sakārtotu skolas tā, lai tās būtu sešgadniekiem piemērotas, būs vajadzīgi arī ļoti lieli finansiāli ieguldījumi.

Jūsu biedrība minējusi 7500 eiro vienam bērnam. Vai šī summa nav krietni pārspīlēta?

Tās ir celtniecības izmaksas, ja celtu jaunu, modernu skolu. Tādas bija izmaksas par vienu bērnu, kad Rīgas 64. vidusskolai cēla jaunu korpusu tieši sākumskolai.

Bet esošo skolu pielāgošana sešgadniekiem tik dārgi neizmaksātu!

Tā ir, taču jautājums, kā un kad šīs skolas tiks pielāgotas. Paraugieties uz Rīgas centra skolām! Tās visas ir pārpildītas. Kā lai pārbūvē un labiekārto telpas skolā, kur katra telpa ir noslogota?

Jāsamazina uzņemamo skaits.

Pajautājiet vecākiem, kuri grib, lai viņu bērni mācās, piemēram, Valda Zālīša pamatskolā, ko viņi par to saka! Kāpēc lai vecāki noticētu, ka arī tās pustukšās skolas Rīgas perifērijā spēj sniegt viņu bērniem kvalitatīvu izglītību?

Mani pašu šajā reformā visvairāk satrauc tas, ka nav skaidrs, kur pēc viena gada bērnudārzā paliks sešgadīgie pirmklasnieki. Ies vienā klasē ar tiem, kuri sāka mācīties septiņos gados, vai arī tiks veidotas kādas paralēlklases. Nav skaidras atbildes uz šo jautājumu.

Lūk, tas ir vēl viens aspekts, kas parāda, ka nav skaidra plāna reformas īstenošanai!

Parunāsim tomēr par šīs reformas pozitīvajiem aspektiem! Piemēram, šobrīd ir ļoti liela atšķirība starp to, kā bērni mācās bērnudārzā un kā 1. klasē. Reforma to izlīdzinās.

Bet, lai to īstenotu, nav nepieciešams sūtīt sešgadniekus uz skolu. Pietiek tikai nomainīt izglītības saturu. Svarīgi, kā un ko bērns mācās, nevis vai tas tiek nosaukts par bērnudārza pēdējo grupu vai skolas 1. klasi.

To jau saka arī IZM, un bērni varēs 1. klases vielu apgūt bērnudārzā.

Jā, bet pēc četriem gadiem tas izbeigsies, jo 1. klase bērnudārzā paredzēta tikai pārejas posmā. Turklāt es neticu, ka šajos četros gados izdosies būtiski uzlabot skolu vidi.

Vai esat iniciatīvu jau iesnieguši izskatīšanai Saeimā?

Vēl ne, bet domāju, ka šomēnes pagūsim iesniegt. Runājoties neoficiāli ar Saeimas deputātiem, esmu secinājusi, ka daudzi neatbalsta sešgadnieku reformu. Gribētu ticēt, ka mūsu savāktie paraksti būs viņiem noderīgs arguments pret agrākām skolas gaitām.

Pat premjera pārstāvētā Zaļo un zemnieku savienība neatbalsta šo reformu. Izskatās, ka Saeimā sešgadnieku reforma varētu negūt atbalstu.

Diemžēl mēs zinām, ka Saeimā mēdz pieņemt arī politiskus lēmumus, ko atbalsta ne tāpēc, ka tie ir pareizi, bet tāpēc, ka tāda ir vienošanās. Arī no Rīgas puses politiskie protesti pret šīm pārmaiņām rimušies.

Pēdējā laikā privātā izglītība ļoti attīstās, tiek atvērtas aizvien jaunas privātskolas.

Jā, tas notiek par spīti tam, ka uz privātskolu bērnam seko tikai valsts nauda, bet pašvaldības finansējums ne, kaut būtu tikai godīgi, ja arī pašvaldība finansētu to bērnu izvēli, kuri nav atraduši sev piemērotu pašvaldības skolu. Tomēr interesanti, ka visās valstīs, izņemot tās, kur privātskolu tradīcijas ir ļoti senas, piemēram, Anglijā vai Francijā, privātskolas ir apmēram desmitā daļa no visām skolām, neatkarīgi no tā, cik daudz valsts vai pašvaldību naudas tām tiek. Privātskolu pluss Latvijā ir individuālāka pieeja bērnam.

Saistītie raksti

Turklāt valsts izglītības sistēma parasti ir konservatīva, lēnām pieņem jaunās idejas, tāpēc privātskolu piedāvājums var būt atraktīvāks, svaigāks. Ir taču labi, ja ir pieejamas alternatīvas! Privātskolas sniedz savu pienesumu pedagoģijas attīstībai. Tāpēc šis sektors būtu jāatbalsta.

Miljonāru skolām, kurās mācības maksā 10 tūkstošus eiro gadā, valsts un pašvaldību artava gan droši vien nav sevišķi interesanta.

Tā ir absolūti atšķirīga cilvēku kategorija, kas sūta bērnus šādās skolās. Tomēr nošķirt kādas skolas no pārējām nebūtu demokrātiski. Arī no šīm skolām var ļoti daudz mācīties. Jaunais saturs, kas top Latvijā, ir ļoti līdzīgs tam, pēc kura strādā starptautiskās skolas. Tām gan tagad jau top cits, vēl inovatīvāks izglītības standarts.

LA.lv