Laimīgs tas, kurš dzīvs 0
Dzelzceļa vēstures muzejā līdz 15. novembrim apskatāma latviešu laikmetīgās mākslas izstāde “Lielāks miers, mazāks miers”.
Jau trešo gadu norisinās Borisa un Ināras Teterevu fonda mākslas programma “Tête-à-Tête”. Tās notikumu kalendārā no septembra līdz novembrim ir teātris, starptautiskas konferences, koncerti un laikmetīgā māksla – izstādes, kā arī triju jaunu mākslas objektu atklāšana Rīgā.
“Izstādes “Lielāks miers, mazāks miers” nosaukums nav pamatots realitātē, jo nekāda miera nav.” Tā anotācijā apmeklētāju brīdina kuratore Helēna Demakova. Miers vai tā trūkums ir drīzāk psiholoģisks stāvoklis – tiekšanās pēc miera, harmonijas ir katram pašsaprotama dziņa. Miers izplešas komforta brīdī un saraujas, kad piezogas neomulīgā apdraudētības sajūta, kaut vai saprotot, ka esi pakļauts ne vien savām iekšējām nemiera vētrām, bet arī pasaules nemiera vējiem. Miera trūkums savukārt ir tas, kas ved meklējumos, un nereti garais un līkumotais ceļš ir labvēlīgs, piemēram, mākslas radīšanai.
“Lielāks miers, mazāks miers” nav tēma, kas piegādāta māksliniekiem burtiskai apspēlēšanai vai vizualizēšanai. Izstādes spēks ir tās dalībnieku un veidotāju prasmē uz mieru lūkoties nevis kā uz ideju vai mērķi, bet raudzīties uz to kā uz plašāku domāšanas objektu – mieru kā utopisku, bet katram personīgi nepieciešamu vērtību. Vienlaikus izstādē ir arī darbi, kuros figurē tiešas un asprātīgi izaicinošas atsauces uz šodienas ietekmīgākajiem politiskajiem spēlētājiem. Tāds, piemēram, ir Aigara Bikšes darbs “Sēņošana Drēzdenes mežā un realitātes programmēšana”. Neliela auguma apzeltīts bronzas vīrietis, aizdomīgi pazīstamiem vaibstiem, ar sēņu groziņu rokās mežā riskē paklupt pār priekšā esošo šķērsli. Līdzās figūrai novietots milzīgs celms, kurā dedzinātas sveces. Tā ir kulta vieta noslēpumainam rituālam, ko Bikše izklāstījis darba komentārā, radot pseidodokumentālu stāstu par vēlmju piepildījumu, ticību un misijas apziņu. Turpat netālu – Ernesta Kļaviņa un Andreja Kļaviņa komikss “Laimīgais princis”. Pavisam droši, ka tas ir asprātīgākais darbs visā izstādē.
Maijas Kurševas instalācija “Dzīvesprieks” ir formas ziņā rotaļīga, tomēr ārkārtīgi nopietna. Darbs ir par kustību, par nemieru kā dzinuli, kas iepretī (neesošajam) mieram, nepieciešams eksistencei. Videoprojekcijā redzama ķirzakas nomesta aste, kas turpina kustēties. Ritmiski šūpojas planšetes, kurās redzams divu cilvēku pievilkšanās spēka nemiers. Blakus ritmā kustas papīra lapa ar vistu bez galvas. Kurševas darbs ir pamatots personīgās izjūtās, tā anotācijā lasāms autores dzejolis, kas beidzas ar vārdiem: “Viss dzīvo, kustas, līgojas/ Nav vēlmes būt mierā.”
Gleznieciski tīra un gandrīz vai nomierinoša ir Zanes Tučas glezniecība – tās ir ainavas ar tikko manāmām nobīdēm siluetos – kā vienam virs otra pārliktiem diviem līdzīgiem kadriem. Līdzīgi kā piedzīvotais mūsu atmiņā nereti iegūst mazliet citus atveidus – ne vien atmiņa, bet arī redze mūs pieviļ. Viss, iespējams, ir citādi, nekā to redzam vai atceramies.
Pilnīgi atšķirīgā, bet vienlīdz valdzinošā valodā uzrunā Barbaras Gailes gleznas – šķietama abstrakcija, kurā koncentrētas dabā iedvesmotas sajūtas, tvertas sīkās, bet apbrīnojamās detaļās – aizaugušā dīķī, vaboles perlamutra spārnā, klusumā pirms koncerta.
Dzelzceļa muzeja lielās izstāžu halles centrā novietots Kristas un Reiņa Dzudzilo monumentālais darbs “Tas bērns ieraudzīja dabu un kļuva mierīgs, tā daba ieraudzīja bērnu un kļuva mierīga”. Tas ir autoru radīts un gandrīz bez vārdiem izstāstīts stāsts, kura avots – arhīvā atrasts vairāk nekā simt gadus sens Velsas ainavas fotouzņēmums – mākslinieku tandēma, divu poētisku ideālistu, rokās kļuvis par spēcīgu vispārējas harmonijas simbolu.
Izstāde nojauc arī kādas vismaz iedomās pastāvošas mākslinieku paaudžu barjeras. Šeit sastopas, piemēram, Imanta Lancmaņa dokumentālā, intelektuāli un formāli filigrānā interese par vēsturi – glezna “Vīzija Rundāles pils parkā. 1737. gads” un Darjas Meļņikovas viegli ironiskais skatījums uz jaunām ticībām un vērtībām, kas balstās patēriņa kultā. Kaspars Podnieks savukārt radījis savā lauku dzīvē iedvesmotu fotogrāfiju sēriju ar govīm, kas pirmajā acu uzmetienā visas šķiet vienādas Latvijas brūnās, tomēr izrādās, ka katrs fotoattēls ir citas autora saimniecībā mītošas govs portrets. Gluži kā stingrs, bet gādīgs un ar gaumi pēc sakārtota skaistuma apveltīts vadonis viņš iedresējis Birzi, Pieneni, Virtu, Palsu un Veldzi nostāties identiskā vietā un paklausīgi pozēt kamerai.
Izstādē nav daudz dokumentālu vēstures stāstu, varbūt tāpēc lielāko iespaidu – kā pēdas nospiedumu personiskajā miera salā – atstāj Intas Rukas fotogrāfiju sērija. Skatītājā no fotogrāfijām raugās īsti cilvēki, ar skatītāju runā turpat ar baltu krītu pierakstītie šo cilvēku likteņu stāsti. Tie nav par sadzīvošanu ar nemieru, tie ir par izdzīvošanu tad, kad apkārt sprāgst lādiņi, kad esi ievainots, kad esi palicis dzīvs vienīgais. Kara stāsti, kas liek piekrītoši pamāt izstādes anotācijā sacītajam, ka nekāda miera nav un nav bijis. Laimīgs tas, kurš dzīvs.
