Mobilā versija
Brīdinājums +4.4°C
Urzula, Severīns
Sestdiena, 21. oktobris, 2017
12. oktobris, 2017
Drukāt

Lapsas upuri saplosa nedomājot

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Lelde Stumbre

Izdevniecība “Latvijas Mediji” izdod jaunu Leldes Stumbres darbu “Fokstrots”. Neliels fragments un mini intervija ar rakstnieci ieskatam romānā.

Miks, vīrietis ap trīsdesmit gadiem, trešo mēnesi strādājot jaunā darba vietā – nelielā, privātā tūrisma birojā –, sācis just, ka šejienes gaisotne viņu nomāc. Un tad, dienu pirms garās Lieldienu nedēļas nogales, sākas negaidīti notikumi: vispirms Miks aizmirst birojā telefonu, un, atgriezies to paņemt, atrod pirms brīža aizslēgtās durvis pusvirus, bet darba telpās – divi zagļi lapsu maskās, kuri, izmētājuši papīrus, nepārprotami kaut ko meklē. Kad Miks vienu iebrucēju izdzinis pa logu, bet otru, kā pašam šķiet, nošāvis ar suvenīra arbaletu, jauno vīrieti pārņem izmisīga bezcerība. Kā glābiņš no nepatikšanām nāk radinieka aicinājums Lieldienas pavadīt bērnības mājās “Lielsētās”, kur Miks nav bijis jau desmit gadus. Uz šīm Lieldienām stingrā vecāmāte Odile saaicinājusi visu dzimtu. Miks sastop ne tikai daudzus piemirstus un dažus nezināmus radus un paziņas, bet arī savu veco, bezrūpīgo dzīvi un vilinošu nākotnes vīziju. Pat vairākas iespējamās nākotnes, jo lapsas Miku neatstāj mierā arī “Lielsētās”…

Kas kalpoja par impulsu “Fokstrotam”, un vai var teikt, ka bija kāds tēls, kurš atnāca pirmais, vai drīzāk sižeta ideja kopumā?
Lelde Stumbre: Pagājušā gadsimta 90. gados mēs ar kino režisoru Jāni Kalēju rakstījām scenāriju filmai ar līdzīgu sižetu. Filma diemžēl nesanāca, jo 90. gadi bija visai nestabils un raibs laika periods – nebija ne naudas tādai filmai, ne iespēju, un scenārijs nogrima aizmirstībā. Tomēr man patika tā sižets, un es biju diezgan daudz strādājusi pie tā, tādēļ nolēmu, ka uzrakstīt to romāna veidā būtu pat interesantāk, jo var paplašināt gan tēlus, gan sižetu. Tādēļ kādreiz rakstītais scenārijs visai ievērojami atšķiras no romāna – neskartas palikušas vien dažas līnijas – lapsas un galvenais varonis.

Interesanti, ka “Lielsētās” valda sieviete, un Latvijā tā ir ierasta lieta, ka dzimtas priekšgalā ir sieviete. Vai tas mums ir sava veida matriarhāts?

Skaidrs ir tas, ka sievietes pie mums ir izturīgākas un spēj paveikt un pārciest pārsteidzoši daudz. Sievietēm tas ir ielikts asinīs, bērni, māja, izdzīvošana – tas viss ir uz viņu pleciem, un ziemeļnieces (tas ir – mēs) parasti saprot, ka tieši no viņām atkarīgs, vai pārcietīsim ziemu. Tomēr mana romāna varone Odile ir pietiekami neparasta, lai godam ieņemtu galveno vietu šajā lauku sētā.

Kāpēc romānā kā tēli, par ko pārvēršas ļaundari, figurē tieši lapsas? Parasti skrien vilkačos, nevis lapsačos…
Lapsas ir viltnieces gan latviešu, gan cittautu folk­lorā. Lapsas ir gan skaistas kā dzīvnieki – lokanas, elegantas, krāsainas, ne pārāk lielas un no attāluma šķiet visai mīlīgas. Bet tikai no attāluma. Tuvumā viņu acu skatiens ir auksts un ciets, bez mazākās žēlastības. Arī zobi viņām ir asi, un savu upuri viņas saplosa, daudz nedomājot. Lapsu izteikti divkosīgā daba ir visiem labi zināma, un tādēļ to izmantot literārā darbā ir tīrā bauda.

Fragments no romāna “Fokstrots”

Miks ieplēta acis, piepeši aptverdams – viņam tiek pasniegta iespēja visu atkal mainīt. Vai nu doties līdzi Alisei, kura piedāvāja dīvainu, visticamāk, nedrošu un bīstamu, dzīvi, toties pilnu piedzīvojumiem, vai atgriezties birojā un turpināt tā, it kā nekas nebūtu noticis. Bet varbūt… doties līdzi Mārai? Ko piedāvāja Māra? Vai pareizāk būtu jautāt – ko viņš var piedāvāt Mārai un vai viņai viņš vispār vajadzīgs. Tāds kā tagad, ar kaut kādu smagu, pelēku, neērtu nastu uz pleciem. Vienīgais, ko viņš no šā visa spēja izlobīt – pienācis laiks beigt vientuļnieka dzīvi, dzīvi tikai sev, ērtu, vienkāršu, bet absolūti nenozīmīgu.

Mierīgā lauku ainava, kas skanēja un sanēja visapkārt pavasara aizrautīgajā plaukumā, solīja atmodu, augšāmcelšanos, pārmaiņas tikai uz labu, ja vien viņš beidzot aptvertu to vajadzību. Miks izstaipījās, saprazdams, ka kaut kas tomēr viņā notiek – viņš bija ļāvies! Lai arī nekāds konkrēts lēmums nebija pieņemts, tomēr tas bija solis uz to – uz pārmaiņām. Viņš bija atzinies sev, ka tās ir nepieciešamas, citādi var gadīties arī visļaunākais – viņš sajuktu prātā. Gadījums ar lapsām birojā tieši par to brīdināja – tu esi tā iesūnojis, ka prāts atsakās darboties – tā vietā darbojas neprāts.

Piepeši kaut kas notika, un Mikam šķita, ka viņš piedzīvo neparastu, bet savā ziņā reālu šīs pasaules parādību – laikā un telpā viss notiek vienlaikus. Mājas iekšienē atskanēja troksnis – kaut kas bruka un plīsa un bija dzirdamas arī balsis – it kā smiekli, it kā kliedzieni. Viņš pietrūkās kājās, lai mestos iekšā, bet tajā pašā laikā starp pelēkiem pērnās zāles stiebriem un vēl nesaplaukušiem krūmiem ieraudzīja saulē kaut ko nozibam un tūlīt arī saprata, ka tās ir tikai divas melnas stikla pogas, tomēr ļoti pazīstamas, vienīgi viņš ātrumā nespēja atcerēties, kur tās jau redzējis. Bet nebija laika domāt, viņš metās iekšā mājā.

Istabas vidū pie apgāzta drēbju skapja un uz grīdas izsvaidītas drēbju kaudzes stāvēja Māra, bāla un izbijusies.

– Kas notika?

– Viņa… viņa man iekoda, – Māra bija satvērusi rokas augšdelmu gandrīz pie pleca.

– Kas?

– Alise, – Māra apjukusi iesmējās.

– Kā – iekoda? Parādi! Kur iekoda? – Miks metās pie Māras, bet viņa atkāpās.

– Nē, nē, nav nekas liels… cauri drēbēm.

– Parādi taču! Ko nozīmē – iekoda? Viņa taču nav traks suns? Parādi, tev saka! – Miks valdonīgi atpogāja Māras jaku, un viņa pati steigšus satvēra kleitas pogas. Noslidināja kleitu no pleca, un abi ieraudzīja sarkanīgus iespiedumus ādā – tie atgādināja zobus. Tomēr tas nebija dziļāks ievainojums – it kā suns būtu ieķēries, bet neticis cauri ādai līdz kaulam. Māra steigšus atkal apklāja plecu ar kleitu un aizpogāja gan kleitas, gan jakas pogas.

– Nekas liels…

– Paldies Dievam, ne. Un tagad izstāsti, kas te notika, kamēr es laukā sēdēju uz lieveņa un sapņoju?

Māra aprauti iesmējās.

– Es vispirms mazliet apskatījos tepat, lielajā istabā… nu, kur sievietes parasti glabā savus dārgumus – trauku skapī, grāmatplauktā. Tad nolēmu, ka jāiet uz otru istabu un jāskatās drēbju skapī, visticamāk, tur kaut kas varētu būt… Un tur bija viņa, Alise. Viņa bija atvērusi drēbju skapi, un es tikai uzsaucu… kaut ko muļķīgu, kaut ko “Alise? Ko tu te dari?” vai tamlīdzīgi, es vairs neatceros. Bet… ja tu būtu redzējis viņas seju… kā niknai lapsai… Nu, es nezinu, kādas izskatās niknas lapsas, bet tas bija pirmais, kas man iešāvās prāta. Zini, es sapratu, ka neesmu viņu nobiedējusi, bet…

– Bet – ko?

– Nokaitinājusi. Tā pamatīgi. Es jau vakar un aizvakar jutu, ka viņai nepatīku, bet tas vēl būtu saprotams – protams, ka es neesmu viņas stilā.

– Kādā stilā?

– Nu, esmu viņai par vienkāršu. Visādā ziņā… gan izskats, gan izturēšanās, viss ir citādi, un citā reizē viņai tas būtu vienalga, bet šoreiz…

– Kas ir šoreiz?

Māra paskatījās uz Miku un samulsusi pasmaidīja:

– Viņai nepatīk, ka mēs ar tevi, nu, tu saproti? Mēs it kā esam sadraudzējušies.

– Ak tā? – Miks iesaucās. – Patiešām? Kur viņa to rāvusi?

– Mik!

– Labi jau labi, es saprotu. Ko viņa tev konkrēti teica?

– Trilleru klasiku: “Turies no viņa pa gabalu!”

– Velns! Iespaidīgi!

– Tomēr tas bija iespaidīgi. Viņa nāca virsū un klabināja zobus.

– Kā tas saprotams?

– Tā… nu, šņakstināja… klabināja… It kā grasītos mani apēst. Un tad tas notika – viņa metās virsū un iekoda. Skapis gāzās, es laikam iebļāvos, un tad tu atskrēji… – Māra piepeši iešņukstējās, un Miks apjucis skatījās, kā sāka līt asaras. Viņš apskāva Māru, vēsā, mitra gaisa pievilgusī telpa uz mirkli nešķita vairs tik svešāda un nemīlīga.

– Pag, pag, nu, nu… kas notika? Viss jau ir garām, viss beidzies. Vai gribi, izsauksim policiju, ziņosim par uzbrukumu? Viņi saslēgs Alisi roku dzelžos un iemetīs cietumā.

Māra apspiesti iesmējās. Miks ieskatījās viņai sejā, bet viņa neveikli atkāpās, meklēdama kabatlakatiņu un steidzīgi susinot acis.

– Atvaino, tas vienkārši bija pārāk negaidīti un dīvaini. Kurš tā uzbrūk cilvēkam? Pat ja viņai kaut kas nepatīk! Galvenais, ko es sapratu, – viņa te kaut ko meklēja. Ne jau tas, ka mēs ar tevi… tas nav galvenais. Viņa te kaut ko meklēja, bet es pagadījos ceļā, iztraucēju, un tad viņa visu pagrieza tā, it kā būtu greizsirdīga. Bet viņa noteikti nav greizsirdīga. Nav jau iemesla.

Māra neskatījās uz Miku, bet sāka aplūkot izsvaidītās drēbes. Miks steidzīgi pievienojās.

– Nāc, pacelsim skapi un saliksim visu atpakaļ. Varbūt sapratīsim, ko viņa…

Tad viņš to ieraudzīja. Mazu, pelēku burtnīciņu, kas izskatījās pēc skolas burtnīcas ar četrām svītrām uz vāka. Tā pavisam nevainīgi raudzījās ar vienu stūri no glīti salocītu drēbju kaudzītes, kas bija izkritušas no skapja, bet brīnumainā kārtā turējās kopā, kaudzītē. Viņš aši paķēra, atvēra un saprata, ka tā ir īstā – sīkā, rūpīgā rokrak­stā rakstīta dienasgrāmata, ar datumiem un pat pulksteņa laikiem – kāds ieraksts bija veikts sešos no rīta. Odile bija domājusi tieši to. Māra skatījās.

– Kas tā ir?

– Kornēlijas dienasgrāmata… – Miks domīgi šķirstīja burtnīciņu. – Patiesībā esmu šeit, lai to atrastu. Odile lūdza, jo Kornēlija šad un tad par to ierunājoties. Viņa nolēma, ka vajag to atrast un atdot. Te nu tā ir.

– Tu domā, ka arī Alise to meklēja?

– Iespējams. Bet es nezinu, ko tādu viņa tur cerēja izlasīt, – viņš piepeši sastinga. – Velns parāvis!

– Ko? Kas ir?

– Es zinu gan, kāpēc Alisei tā varētu interesēt!

– Kāpēc?

Miks palūkojās uz Māru. Bezjēdzīgi no viņas to visu slēpt. Tāpat jau viņi ir sadraudzējušies.

– Odile izstāstīja man stāstu par to, kā Kornēlija sākusi pie viņas dzīvot. Tas noticis pēc viņas vīra Laimoņa nāves. Odile bijusi klāt…

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+