Latvijā
Sabiedrība

Laukos vien pensionāri un miljonāri. Saruna ar Visvaldi Lāci 16


Visvaldis Lācis
Visvaldis Lācis
Foto – Anda Krauze

Ar leģionāra rūdījumu apveltītais Visvaldis Lācis ir pierādījums tam, ka arī lielā vecumā iespējams paveikt varenas lietas. Viņa mērķis ir iegūt vēstures zinātņu doktora grādu un noskriet maratonu ārzemēs.

Visvaldis Lācis pagājušonedēļ nosvinēja jau 93. dzimšanas dienu, bet viņa dzīvesprieku, domas skaidrību un sportisko rosību varētu apskaust daudzi tautieši, kas ir krietni jaunāki. Piemēram, savā mājā Visvaldis savulaik izbūvēja otro stāvu, uz kuru ved ļoti stāvas trepes, pa kādām ne katrs divdesmitgadnieks bez piepūles tiktu augšā. Lācis pa tām katru dienu kāpelē desmitiem reižu.

Visvaldis gan atzīst, ka pēc sievas nāves mājā kļuvis diezgan vientulīgi. “Dažkārt paiet nedēļa, kad šeit nav iegriezies neviens, ar ko varētu pārmīt kādu vārdu.” Visvalža mīļotā Viktorija, kas bija par viņu deviņus gadus jaunāka, aizgāja mūžībā pagājušā gada vasarā. Viņus vienoja mīlestība mūža garumā, jo laulībā nodzīvoti 64 gadi. “Viktorija bija mana pirmā un vienīgā sieviete. Pirms tam aizgāju karā kā nevainīgs puika,” stāsta Lācis.

 

Galerijas nosaukums

Sieviešu izlutināts

Visvaldis secina, ka visu mūžu sievietes viņu lutinājušas: vispirms māte, tad sieva un meita. Tādēļ bija pieradis, ka vairākas reizes dienā galdā vienmēr ir silta maltīte. Tagad jāmācās pašam ar visu tikt galā: gan ar sadzīvi, gan ēdiena sarūpēšanu. “Es neesmu sivēns, cenšos uzturēt māju kārtībā. Traukus vienmēr nomazgāju uzreiz pēc ēdienreizes. Man ir brīnišķīga vedekla, jaunākā dēla sieva. Atbrauc, savāra zupu, sacep kotletes, saliek ledusskapī, pēc tam varu uzsildīt. Tā es dzīvoju. Iztieku tīri labi, tikai tā vientulība…”

Lācis stāsta, ka viņam ir labi bērni un mazbērni, kas viņu bieži apciemo. It kā jau varētu pārcelties uz dzīvi pie kāda no bērniem, taču negribas pārdot māju, kurā ieguldīts tik daudz darba un sirds siltuma. Lāča mājas “Baltužēni” atrodas Vestienas pagastā, skaistā vietā netālu no Gaiziņkalna. “Šeit ir brīnišķīgs klusums,” ievērojis Lācis, kurš uz šejieni pārcēlies pirms 40 gadiem, bet māju uzcēlis 1984. gadā, kad dabūja kredītu no vietējā sovhoza.

Arī tagad par iztikšanu Visvaldis nesūdzas. “Man ir laba pensija: 672 eiro mēnesī. Ja mums Latvijā katrs pensionārs tik daudz saņemtu, būtu pavisam cita dzīvošana. Viens cilvēks tik daudz jau nemaz nevar iztērēt!” Dažkārt viņš ar savu 20 gadus veco automobili “Škoda” palēnām aizvizinās uz Madonu, lai iepirktos. Tālākā ceļā uz Rīgu pats pie stūres vairs nesēžas, jo sliktās redzes dēļ tas vairs nebūtu droši.

Kaimiņos miljardierim

Laukos pie mājas darba netrūkst: jāgādā malka, jākurina, ziemā jātīra sniegs, tādēļ Visvaldim ir iespēja krietni izkustēties. “Šajā apkaimē dzīvo septiņi cilvēki, bet es laikam esmu visstiprākais, citi ir invalīdi. Eju spēlēt šahu pie bijušā ugunsdzēsēju majora; viņam ar veselību ir švaki, žēlojas, ka kājas sāp.”

Lācis ar nožēlu secina, ka arī Gaiziņkalna apkaimē var labi redzēt, ka Latvijas lauki izmirst, daudzviet palikuši tikai pensionāri. “Tuvākie bērni dzīvo kādu septiņu kilometru attālumā. Mēs kā tauta ejam bojā. Tādēļ es biju pret Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai, jo sapratu, ka tas izraisīs cilvēku aizplūšanu. Piemēram, Vestienā mums ir bibliotekāre Jūsma Ogorodņikova, ieprecējusies krievu Ogorodņikovu dzimtā, kas jau trešajā paaudzē vairs nerunā krievu valodā, jo viņi sūtīja bērnus vietējā latviešu skolā, nevis veda uz Madonas krievu skolu. Tagad viņu dēlam šeit nebija darba, un viņš aizbrauca uz Angliju, kur apprecējās ar lietuvieti, arī viesstrādnieci. Jūsma man stāsta, ka visvairāk viņai sāp sirds par to, ka īsti nevar aprunāties ar mazbērniem. Viņa slikti runā angliski, savukārt vedekla ar bērniem sarunājas lietuviešu valodā. Un tādu piemēru ir tūkstošiem.”

Gluži tukša vieta Latvijas laukos nepaliek, piemēram, Lācim kaimiņos apmeties Krievijas miljardieris, “Latvijas balzama” īpašnieks Jurijs Šeflers, kurš krīzes laikā nopirka “Lido” saimnieka Gunāra Ķirsona īpašumu, tā saukto “Ķirsona muižu”. Lācis par jauno kaimiņu neko sliktu nevar teikt. “Reiz vasarā skrēju pa vietējo ceļu; viņš apturēja mašīnu, parunājāmies. Izrādās, ka viņš pats kādreiz bijis labs vidējo distanču skrējējs.”

Tauta iet bojā

Lācis spriež, ka Šefleram naudas netrūkst, tādēļ savā īpašumā viņš var saimniekot ar vērienu. Vietējie iedzīvotāji pat esot priecīgi, ka radusies iespēja dabūt darbu. “Valsts pieņēma likumu, ka jānodarbojas ar lauksaimniecību. Nekādu problēmu: pāris mēnešu laikā uzcēla kūti, sapirka šķirnes aitas, govis, zirgus. Šeflers bija nopircis arī divus tūkstošus fazānu, ko turēja aiz žoga. Lapsas un jenoti staigāja apkārt un skatījās, vai kādu nevarēs nočiept. Pēc kāda laiciņa fazāni izlauzās brīvībā un izklīda pa plašu apkaimi. Ļaudis žēlojās, ka izposta sējumus un siltumnīcas. Tad tika sarīkotas medības; divas dienas šaudījās un daļu apšāva, bet joprojām ik pa laikam kādu var satikt.”

Protams, arī Lācim ir žēl, ka Latvijas skaistākās vietas pamazām nonāk ārzemnieku īpašumā. Viņš raizējas, ka globalizācijas ietekmē arī latviešu tautas nākotne varētu būt apdraudēta. “Krievu rakstnieks Vladimirs Arseņjevs savulaik aprakstīja Tālo Austrumu tautu likteni. Piemēram, pamazām izzuda tāda udehu tauta, kas bija cieši saistīta ar dabu. Ja cilvēkus nošķir no viņu tradicionālās kultūras, ierastās vides, tad viņi iznīkst, tauta aiziet bojā. Tas pats šobrīd notiek ar mums. Latviešiem draud udehu liktenis.” Lācis spriež, ka mūsu kaimiņi igauņi ir krietni patriotiskāka tauta. “Piemēram, pēc neatkarības atgūšanas viņi atjaunoja savu “Kaitseliit”, kurai saglabāja pirmskara nosaukumu. Savukārt mēs izveidojām Zemessardzi, jo mums, redz, ir kauns no vārda “aizsargi”. Igauņiem nav kauns par savu vēsturi, bet mēs esam gļēva tauta,” sūrojas Lācis. “Man pie mājas ir stārķu ligzda. Un es redzu, kā viņi audzina savu jauno paaudzi. Kad es tuvojos ligzdai, stārķi neliekas ne zinis, bet, tiklīdz parādās kāds svešais, viņi paceļas spārnos un laižas projām. Tāpat ir ar cilvēkiem: lai suga izdzīvotu, jāmācās novērtēt briesmas. Bet mēs, latvieši, vairs nesajūtam briesmas! Mēs izliekamies, it kā no 10. gadsimta nebūtu pakļauti apspiešanas un iznīcināšanas draudiem.” Lācis nevar samierināties ar mūsdienās bieži vērojamo latviešu valodas kropļošanu. “Man kā ulmaņlaiku cilvēkam uznāk šermuļi, kad dzirdu, kā nevietā tiek lietoti svešvārdi “prezentēt”, “adekvāti”, “hobijs” u. c. Un tā runā mūsu inteliģence! Viņus daudz kas “fascinē”, bet nekas vairs nesajūsmina.”

Savulaik, kad Lācis darbojās politikā, viņš bija pazīstams ar savu principiālo stāju. Divreiz tika ievēlēts Saeimā, un abas reizes pēc nesaskaņām ar partijas vadību izstājies no frakcijas: vispirms no Zaļo un zemnieku savienības, pēc tam no Nacionālās apvienības. Otrajā reizē to veicināja arī skandāls, kad atklājās, ka Lācis no Saeimas pieprasījis ap 400 latu kompensāciju par dzīvokļa īrēšanu Imantā, lai gan Rīgā galvenokārt uzturējies pie meitas.

“Persona non grata”

Tagad viņš no aktīvās politikas ir attālinājies, bet politiķi un žurnālisti par viņu parasti atceras pirms 16. marta, kad tuvojas leģionāru piemiņas diena. “Katru gadu ap šo laiku pie manis ierodas ārzemju žurnālisti,” stāsta Lācis, kurš ir apvainojies uz Latvijas Radio, jo tas viņu vairs nelaiž pie vārda. “Es viņiem esmu kļuvis par “persona non grata”, tādēļ viņi izliekas, ka par mani neko nezina.”

Lācis uzskata, ka 16. marta piemiņas pasākumus par politisku notikumu cenšas padarīt politiķi, nevis paši leģionāri, kuru rindas ar katru gadu kļūst arvien retākas. Lācis un viņa biedri ir pārliecināti, ka nedrīkst aizmirst leģionāru upurus, jo viņu mērķis bija cīņa par brīvu Latviju. Atceroties, kā grūtā brīdī dziedājuši “Dievs, svētī Latviju”, Visvalža balss ietrīcas un acīs iemirdzas asaras.

Lai nu ko, bet drosmes un patriotisma trūkumu Lācim nevar pārmest. Viņš atceras, ka ģimenē audzināts ļoti patriotiskā garā. Lāča tēvs pirmās brīvvalsts laikā bija augsta ranga Politiskās pārvaldes ierēdnis. 1940. gada septembrī, dažus mēnešus pēc padomju okupācijas, viņš gāja bojā nelaimes gadījumā, kad viņu sabrauca autobuss. Visvaldis spriež, ka tēvs tādējādi izglābis ģimeni no represijām, jo citus Politiskās pārvaldes ierēdņus padomju režīms nošāva, bet viņu ģimenes tika izsūtītas.

Lācis atceras, ka 1940. gadā martā, pēdējā dzimšanas dienā pirms padomju okupācijas, tēvs viņam uzdāvinājis somu rakstnieka Fransa Emila Sillanpē grāmatu “Vīra ceļš”, kas viņu ļoti iedvesmoja (1939. gadā, kad sākās Ziemas karš, šim rakstniekam tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā). Visvaldis tolaik izdomājis, ka gribētu vai nu studēt vēsturi, vai arī kļūt par Latvijas armijas virsnieku. Liktenis bija lēmis, ka viņam sanāca apvienot abus ceļus. Otrā pasaules kara laikā Lācis kļuva par latviešu leģiona virsnieka vietnieku, bet vēlāk nopietni pievērsās vēstures izpētei, sarakstīja virkni publikāciju par leģiona vēsturi un citiem jautājumiem.

Mana traģēdija

Latvijas Zinātņu akadēmija pirms dažiem gadiem viņam piešķīra goda doktora grādu, bet Lācis ir apņēmības pilns nopelnīt arī “īsto”, akadēmisko vēstures zinātņu doktora grādu. Savulaik kāju priekšā aizlicis balsojums Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes domes sēdē, lai gan citas prasības Lācis bija izpildījis. Viņš noskaidroja, ka pie doktora grāda tomēr varētu tikt, ja uzrakstīs zinātnisko monogrāfiju par leģiona vēsturi. “Nākamgad ceru pabeigt šo darbu, uzrakstīt visu patiesību par latviešu leģionu.”

Deviņdesmit triju gadu vecumā turpināt zinātnisko darbību ir gana iespaidīgs sasniegums, bet Lācim šāda rosība šķiet diezgan pašsaprotama. “Es zināju, ka man ir laba veselība un varēšu strādāt līdz mūža beigām. Tikai nenojautu, ka uznāks tā nelaime ar acīm.” Pēdējos gados viņa redze ir ievērojami pasliktinājusies, un Lācis atzīts par otrās grupas invalīdu. “Tā ir mana dzīves traģēdija. Ja nebūtu problēmas ar redzi, katru gadu varētu uzrakstīt pa vienai divām grāmatām.”

Visvaldis ir izgājis datora kursus, bet sliktās redzes dēļ ar datoru nestrādā. “Piezīmes man pārsvarā ir rokrakstā, bet es vairs īsti nevaru salasīt.” Viņam sarūpēta īpaša ierīce, kas maksā vairāk nekā 3000 eiro un rakstīto tekstu palielina piecas līdz desmit reizes. “Varu ielikt visus žurnālus un grāmatas, izņemot dažas, kas ir pārāk lielā izmērā.”

Lācis pa kāpnēm uzved mūs uz mājas otro stāvu un ar neslēptu lepnumu izrāda savu bibliotēku. Smago plauktu dēļ pat mājas sijas ir ieliekušās; oša koka plauktos glabājas ap 2000 grāmatu. Lācis stāsta, ka viņam ir viena no Latvijā plašākajām bibliotēkām par Otrā pasaules kara tematiku. Pēc aiziešanas mūžībā viņš savu grāmatu kolekciju grasās novēlēt Misiņa bibliotēkai vai Vidzemes Augstskolai.

Sapņo par maratonu

Visvaldis ar sportisku azartu velk laukā no plauktiem grāmatas un rāda mapes, kurās apkopoti materiāli par dažādām tēmām. Uz labu laimi izvelk mapi, uz kuras rakstīts “Franči un imigranti”. Ļoti aktuāla tēma! Bagātīgo bibliotēku viņš sācis veidot jau padomju laikā, kad tas bija liels risks, jo par “aizliegtās literatūras” glabāšanu varēja sanākt ievērojamas nepatikšanas. Lācis stāsta, ka iepazinies un sadraudzējies ar jūrnieku Sergeju, kurš viņam piegādājis grāmatas no ārzemēm: Edgara Andersona, Ādolfa Šildes, Edgara Dunsdorfa un citu vēsturnieku darbus par Latvijas vēsturi, tāpat ārzemju autoru pētījumus.

Lācis jaunībā apguvis vairākas svešvalodas: vācu, angļu, krievu, arī zviedru, kas prakses trūkuma dēļ uz vecumu nedaudz piemirsusies. “Sirds un kājas man vēl ir stipras. Ārsti saka, ka man ir brīnišķīgas aknas. Taču smadzenes vairs netiek līdzi, jo diemžēl no sklerozes nevar izvairīties. Atmiņa pasliktinās, grūtāk atsaukt atmiņā dažādus faktus un notikumus,” stāsta Lācis.

Saistītie raksti

“Es nezinu, cik ilgi nodzīvošu. Lestenē man jau ir izgatavots kapakmens. Savulaik tieši Lestenē izgāju ugunskristības un kaujā tiku ievainots. Apspriedāmies ar dzimtu un jau pirms vairākiem gadiem izlēmām, ka mana pēdējā atdusas vieta būs Lestenē.” Lai saglabātu možu prātu un veselu ķermeni arī līdz 100 gadu vecumam, Lācis gandrīz katru dienu dodas raitā pastaigā vai lēnā skrējienā pa vietējās apkaimes ceļiem. “Piemēram, vakar nosoļoju 6,6 kilometrus, bet šoziem vienas dienas laikā pieveicu arī pusmaratona distanci, 21 kilometru.” Katru mēnesi viņam sanāk nosoļot vai noskriet ap 180 kilometru.

Pagājušogad viņš sadūšojās pieteikties Valmieras maratonam, un 92 gadu vecumā tika līdz maratona finišam, vairāk nekā 42 km garo distanci veicot astoņās stundās 13 minūtēs un 51 sekundē. Visvaldis atklāj, ka viņam ir vēl kāds sapnis, ko tuvāko gadu laikā gribētu piepildīt: noskriet pasaulslavenā Bostonas vai Berlīnes maratona distanci. Savā vecuma grupā viņš noteikti būtu viens no labākajiem pasaulē. “Nešaubos, ka arī tur man izdosies tikt līdz finišam.”

LA.lv